- Kā Rīgas «Dinamo» sagaidīja Pūķa gadu?
- 2012. gads sākās brīdī, kad gaidījām lidostā somas, tomēr šampanieti kāds jau bija paņēmis līdzi. Tā nu sagaidījām Jauno gadu lidostā. Gluži tā vis paredzēts nebija, taču Cīrihē un Davosā pamatīgi sniga, tādēļ lidojums aizkavējās.

- Un kāds bija noskaņojums komandā?
- Finālā bijām zaudējuši, taču kopumā turnīrs bija vērtējams pozitīvi un arī kluba vadība atzina, ka uzdevums esot izpildīts. Protams, vairāk ieguvām pozitīvu emociju. Mums arī pirms turnīra teica, ka uz Davosu dodamies ne tikai ar mērķi spēlēt hokeju un iekļūt finālā, bet arī atpūsties un ieelpot kalnu gaisu.

- Kādi iespaidi par Davosu kā kūrortpilsētu?
- Mani īpaši neaizrauj kalni un sniegs, man vairāk patīk vasara un atpūta siltumā pie baseina vai jūras. Taču nevar noliegt, ka dabas ainavas bija ļoti skaistas un varētu ieteikt katram kaut reizi turp aizbraukt. Ļoti tīra un sakopta pasaules vieta. Domāju, ka visas komandas turnīru izmantoja arī kā atpūtu. Piemēram, kanādieši vispār aizbrauca galvenokārt atpūsties. Šo turnīru var uztvert kā bonusu par labi aizvadītu iepriekšējo sezonu.

- Runājot par sportisko pusi, kā tev šķiet, vai pirmās spēles rezultāts 9:2 pret Klotenes «Flyers» ietekmēja komandu?
- Pirmajā spēlē noteikti gribējām uzvarēt, jo zinājām, ka tādā gadījumā mums nākamā diena būs brīva. Tas arī izdevās un turnīra gaitā mums spēles sanāca ik pēc dienas. Domāju, ka nospēlējām labi - bija skatāms hokejs un gūtie vārti. Ja parēķinām, ka katrai komandai uz Špenglera kausu bija papildus pieteikti četri hokejisti, turklāt pieaicina ne jau sliktus spēlētājus, bet mums nebija Sprukts un Ņiživijs, pirms turnīra tika atbrīvoti divi leģionāri (Šindels un Nieminens), bet pēdējos mačus nespēlēja arī Vargs, tad... Bez pieciem komandas pamatsastāva uzbrucējiem aizkļūt līdz finālam un zaudēt ar 2:3 nav nemaz tik peļami. Tas tikai apliecina, ka KHL ir stiprākā līga Eiropā.

- Nevar runāt par bezcerīgu zaudējumu, ja rezultāts ir 2:3, tomēr, jo īpaši, trešajā periodā nepameta sajūta, ka «HC Davos» kontrolē spēli un «Dinamo» nav izredžu...
- Godīgi sakot, man laukumā tādas sajūtas vispār nebija. Jā, zaudējām divus ātrus vārtus, taču spēlējām savu hokeju. Ja vēl būtu iekritis «bullītis», kas zina, kā viss būtu beidzies. Tomēr nenoliegšu, ka arī mājinieki parādīja labu hokeju un, iespējams, bija pelnījuši uzvaru. Viņiem bija labs vairākums, bet vienādos sastāvos viņi tiklīdz dabūja ripu uzreiz deva tālo piespēli uzbrucējiem.

- Gan jau Pekam Rautakallio nācās kaut ko pamainīt, kad pēc 11 nospēlētām minūtēm nonācāt zaudētājos ar 0:2...
- Nē. Mums bija spēles uzdevums un to centāmies izpildīt. Arī treneris pēc pirmās trešdaļas teica, ka viss ir kārtībā un jāturpina spēlēt savs hokejs. Pretī tomēr bija Šveices čempioni, kas bija pastiprinājuši sastāvu ar vēl dažiem labiem spēlētājiem.

- Ņemot vērā, kādi bija gūtie vārti tavā izpildījumā, Špenglera kausa turnīrs tev bija ļoti veiksmīgs.
- Ko nozīmē veiksmīgs? Gūtie vārti ir un paliek gūtie vārti, katra ripa, kas ir aiz «lentītes» ir vārtsargam neņemama. Runājot par gūtajiem vārtiem pret Klotenes «Flyers», kad ripa trāpīja pa pārliktni, domāju, ka tā jau ir kaut kur tribīnēs, taču labi, ka hallē bija tika augsti griesti, jo Ginča [Gints Meija] teica, ka ripu manījis gandrīz pie pašiem griestiem. Labi, ka arī tiesnesis bija pacietīgs un ilgi nesvilpa. Bet mačā pret Volfsburgas «Grizzly Adams» mazākumā izgājām trijatā pret vienu aizsargu, es skrēju uz vārtu tālo stūri, Ginča atdeva labu piespēli, taču nebija īsti ērti izdarīt metienu. Automātiski rokas deva piespēli atpakaļ uz tukšo stūri un tajā brīdī ripas ceļā nogūlās pretinieku aizsargs. Veiksme? Jā, bet domāju, ka tā ir viena no svarīgākajām lietām katra cilvēka dzīvē.

- Kā turnīra rezultatīvākais spēlētājs tiki arī pie kādas balvas?
- Nē. Balvas dabūja tikai visa turnīra komandas labākie spēlētāji - es, Holts un Ankipāns. Ko iedeva? Kaut kādu lielu grozu ar grauzdiņiem, maizītēm un visādu sauso pārtiku. Pēc pusfināla pret Volfsburgu pretiniekiem iedeva vismaz šampanieša pudeles. Mums nedeva, laikam domāja, ka pēc tam netiksim uz finālu. (Smejas)

- Šobrīd esi Rīgas «Dinamo» komanda, taču iepriekš pēdējo KHL maču aizvadīji 31. oktobrī. Kā pats jūties šādā situācijā?
- Pats jūtos diezgan labi - gan fiziski, gan morāli esmu uz pacēluma. Par pārējo jāprasa trenerim. Sezona nav no vieglākajām, jo jau kopš sākuma vajā dažādas traumas, kas traucējis parādīt labāko sniegumu. Mans uzdevums ir gūt vārtus, taču šosezon bijušas problēmas ar abu roku locītavām (saišu iekaisums). Visu laiku sāpēja un īsti nevarēja izārstēt. Tagad pēc nelielas pauzes joprojām jūtu nelielas sāpes, taču ir jau labāk.

- Sezonas sākumā nācās uzspēlēt arī ar «režģi»...
- Jā, jo pirmajā mačā savā laukumā pret Maskavas CSKA man salauza augšējo žokli. Tika konstatēts šķembains žokļa lūzums. To neviens īpaši gaismā nepacēla. Ārsti teica, ka spēlēt varu, tādēļ turpināju. Vēl nesen taisīju rentgenu, viss it kā saaug, cerams, ka būs kārtībā.

- Cik daudz tavs spēles laiks ir atkarīgs no tevis un cik daudz no trenera ieskatiem?
- Viss atkarīgs no trenera un tā, kā viņš redz manu vietu komandā.

- Vai tu pats saproti, ko treneris no tevis vēlas sagaidīt un kādu viņš redz tavu lomu komandā?
- Tas ir ļoti dziļš jautājums. Varbūt viņš pilnībā nezina, uz ko esmu spējīgs... MHL un Špenglera kausā esmu pierādījis, ka mans hokejs ir uzbrūkoša tipa. Kā par mani teica Leonīds Tambijevs, tevi vienmēr vērtēs nevis pēc tā, kā tu cīnies un spēlē aizsardzībā, bet gan pēc rezultativitātes punktiem. Neesmu aizsardzības tipa uzbrucējs vai liels kapātājs. Paies laiks, gan jau pienāks arī mana kārta uzspēlēt vairāk.

- Ar to tu vēlies pateikt, ka ceturtajā maiņā nevarētu būt noderīgs komandai?
- Manuprāt, treneris tā ir sapratis, jo, kad tieku spēlēt, tad spēlēju trešajā maiņā.

- Pirms sezonas teici, ka, salīdzinot ar Šupleru, pie Rautakallio spēles stils ir pilnībā mainījies. Varbūt Šuplera piedāvātais hokejs tev bija piemērotāks?
- Laikam, jo hokejs bija tehniskāks, ar mazāk metieniem, bet lielāku improvizāciju. Turpretī Rautakallio vairāk patīk kanādiešu stils - iemest ripu zonā, skriet pakaļ un, ja ir iespēja, mest pa vārtiem. Man vairāk patīk nopauzēt vai apspēlēt pie zilās līnijas. Taču trenera izvēlētais stils ir saprotams un tas dod nepieciešamo rezultātu, jo šobrīd esam izslēgšanas spēļu zonā.

- Vai nejūties kā iestrēdzis starp HK «Rīga» un «Dinamo». Šķiet, ka vienu līmeni esi jau pāraudzis, bet nākamajā vēl neizdodas nostiprināties.
- Nezinu. Tas droši vien jājautā treneriem. Pats fiziski un morāli jūtos gatavs spēlēt «Dinamo» un būt rezultatīvs, taču tas acīmredzot prasa laiku.

- Vai esi gatavs gaidīt?
- Variants spēlēt «Liepājas metalurgā» mani nepavisam neapmierinās, tādēļ cīnīšos par vietu «Dinamo» pamatsastāvā.

- Bet, ja tevi sūtīs uz Liepāju?
- Nesūtīs. 

Tweet