21 gadus vecā kamaniņu braucēja par kailfoto sesiju saka: «Tā dzīvei klāt ir kā rozīnīte. Es gribu pamēģināt. Un, ja gribu, tad arī pamēģinu. Citādi visu laiku ir rutīna - vasarā un ziemā treniņi. Mēs [sportisti] nekaunamies no sevis. Es neesmu no kautrīgajām. Mana dzīves uztvere ir - ņemt visu vieglāk.»

Elīza kamaniņu sportā brauc no 16 gadiem, bet par savu mīļāko trasi sauc nevis Siguldu, bet gan Oberhofu. «Man patīk Oberhofa, tā ir līdzīga Siguldai. Patīk trases, kurās var strādāt. Guļamās trases - tādas kā Iglsa Austrijā, kur jādarbojas tikai ar pleciem, rokām, - man ne visai.»

«Sākumā, kamēr nebiju  braukusi, šķita, ka Vistleras trase Kanādā ir šausmas, ļoti ātra. Taču es attapos jau finišā un vispār nejutu ātrumu, kaut gan starp priekšpēdējo un pēdējo virāžu tas sasniedza 132 kilometrus stundā. Starp citu, Siguldas trase ir viena no grūtākajām. Nesen, kad ar slovēņiem runājam par to, kāda ir Vistlera, viņi teica - vieglāka par Siguldu. Mūsējā noteikti nav guļamā trase. Visu laiku - augšā, lejā. Spiediena ziņā visai sarežģīta. Ir tāds jēdziens izrubīt. Kad ir liels ātrums, ieejot piecpadsmitajā - priekšpēdējā - virāžā, ir tāds spiediens, ka galvu rauj atpakaļ. Agrāk, paceļot galvu, zaudēju kontroli. Tagad esmu iepraktizējusies izbraukt bez spiediena,» skaidro Elīza.

Elīza atzīst, ka ir brīva meitene, bet uz jautājumu par savaldzināšanu, viņa atbild: «Kad vīrietis ar visām četrām par mani, es nevaru izturēt. Man nepatīk, kad lēkā apkārt un visu dara pēc mana prāta. Vajag, lai es pacīnos, lai nav tik viegli un ar mani pastrīdas,» saka sportiste, izvairīgi komentējot to, vai mīlestība var sportu pabīdīt otrajā plānā.

«Nezinu, varbūt tas mani vēl vairāk motivēs. Daudz kas atkarīgs no cilvēka - vai viņš mani atbalstīs, vai arī kamaniņbraukšanu negribēs redzēt ne acu galā. Bet ceru, ka sports neaizies otrajā plānā. Es centīšos neiemīlēties. Vismaz līdz olimpiādei,» piebilst Tīruma. 

Tweet