Ar katru rītu kursors pa monitora ekrānu arvien gausāk rāpo uz Goldensteitas «Warriors» spēles rezultātu. Kaut kāda naiva cerība statistikas rādītājos pretī Biedriņa uzvārdam meklē ciparus, kurus «Apollo» lasītājiem varētu pasniegt ar prieku. Diemžēl velti.

Sezonas pirmā spēle radīja iepaidu, ka Andrim būs izdevies atgūt spēles garšu. Radās iespaids, ka viņš patiešām mīl to, ko dara, un dara to ar pārliecību. Taču tas acīmredzot izrādījies maldīgs. Nosauksim to par Ziemassvētku brīnumu, bet 25. decembrī Biedriņš pagaidām pirmo un vienīgo reizi šajā sezonā prata atpelnīt savu iespaidīgo līgumu.

«Runājot par Andri, ir tas pats vecais stāsts. «Warriors» dara visu iespējamo, lai neiedragātu viņa pārliecību vēl vairāk, taču pretī saņem ļoti maz,» portālam «Apollo» norāda «San Francisco Chronicle» žurnālists Rastijs Simonss, kurš regulāri raksta par «Warriors» komandu. «Klubs saka, ka viņš labi spēlē aizsardzībā, lai gan patiesībā tā nav. Klubs saka, ka no viņa tiek sagaidīti tikai daži gūtie punkti no groza apakšas, lai gan viņš negūst pat tos un patiesībā komandai nepieciešams vairāk.»

Šosezon Andris laukumā ir pavadījis 322 minūtes, taču uz soda metiena līnijas viņš ir nostājies tikai piecas reizes. Paniskās bailes no soda metieniem radījušas abolūtu pasivitāti uzbrukumā - 18 spēlēs Biedriņš pretinieku grozu apdraudējis tikai 40 reizes jeb 2,22 reizes ik mačā.

Komandas galvenais treneris Marks Džeksons joprojām ļauj Biedriņam doties laukumā pamatpieciniekā, stāsta, ka savas minūtes latviešu centrs aizvada lietderīgi, bet mazo spēles laiku skaidro ar taktiku pret konkrētiem pretiniekiem. Biedriņš gribētu spēlēt vairāk, bet Džeksons pēc sarunas ar Andri norāda: «Domāju, ka viņš ir vairāk nekā spējīgs paveikt to, ko es no viņa prasu, un domāju, ka viņš jūtas tāpat.»

Varētu šķist, ka līgums par deviņiem miljoniem ASV dolāru Biedriņu padara neaizmaināmu, taču tā vis nav. Kad jācīnās par čempionu titulu, līgas labākajām komandām auguma centimetri allaž noder, turklāt topa komandās no Biedriņa patiesi neko vairāk arī neprasītu, kā vien dažas atlēkušās bumbas un pāris bloķētus metienus. Protams, cena ir nepievilcīga, taču no otras puses - līgums Andrim beidzas pēc divarpus gadiem, kas nav nemaz tik ilgs laika posms.

Komandas maiņa varētu glābt «Warriors» organizāciju, bet diez vai pašu Biedriņu. Lai justos piederīgs tādam līmenim, kāds ir NBA, basketbols ir jāmīl un jābūt arī fanātismam, jo talanta tur nevienam netrūkst.

Vai Andris mīl šo spēli?

«Es nespēju rast izskaidrojumu viņa nedienām, lai gan šķietami esmu izskatījis katru iespēju. Mans pēdējais pieņēmums ir tāds, ka viņam vienkārši vairs nepatīk spēlēt basketbolu. Viņam ir garantētais līgums un viņam vairs nav motivācijas, lai katru vakaru cīnītos un atdotu visus spēkus laukumā,» secina «San Francisco Chronicle» žurnālists.

Ja Kalifornijas kolēģim ir taisnība, tad secinājumus katrs var izdarīt pats. Nespēju iedomāties, kā profesionāls sportists var noturēties augstākajā līmenī, ja katru vakaru nav gatavs uzvarēt vismaz cīņu ar sevi. 

Tweet