- Esat strādājis par sporta ārstu handbola, futbola, volejbola un basketbola komandās, kā arī bobslejā, bet kā nonācāt hokejā? 
- Ļoti vienkārši. Kad sāka dibināt Rīgas «Dinamo», es laikam biju vienīgais brīvais dakteris. (Smejas) Varbūt tā gluži vis nebija, jo pirms tam jau biju palīdzējis HK «Rīga 2000» komandai, tādēļ ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs iedomājās par mani. Aprunājāmies ko un kā mēs katrs redzam, nonācām pie secinājuma, ka jāpamēģina, un tā mēs mēģinam jau četrus gadus.

- Un sanāk?
- Esmu sporta ārsts jau kopš 1979. gada un man vienkārši ir jāsanāk. Es nevaru atļauties, ka man kaut kas nesanāk. Sportistam var nesanākt, bet man ir jāsanāk.

- Pirms mūsu tikšanās palasīju desmit gadus vecu interviju, kurā atzīstat, ka Jums patīk braukāt uz mačiem un spēļu laikā joprojām izdalās adrenalīns. Vai tādā veidā savā ziņā realizējat arī kādu nepiepildītu sapni par profesionāla sportista karjeru?
- Nē, es ne brīdi nenožēloju, ka esmu kļuvis par sporta ārstu un šobrīd neesmu sporta veterāns, jo pašreizējais amats man ļauj joprojām būt sportā. Ja būtu bijis aktīvs sportists, tad es jau sen lūgtu kādu sociālo palīdzību vai pensiju [Uļjanas] Semjonovas kantorī.

- Cik ilgi ir jānostrādā, lai varētu sevi saukt par sporta ārstu? Nevar taču pabeigt universitāti un uzreiz ielēkt šajā amatā un vidē?
- Grūti pateikt. Daudz kas atkarīgs no tā, kur nonāc pēc universitātes beigšanas. Kad es pabeidzu Tartu universitāti, tad tiku izmests kā kucēns ūdenī un pašam bija jācenšas izpeldēt krastā. Es nonācu pie rokasbumbas meistarkomandas «Celtnieks», kas startēja PSRS čempionātā. Es biju viens un man bija jādara viss, nācās mācīties no savām kļūdām. Domāju, ka dotajā mirklī varu teikt, ka esmu sporta ārsts. Taču tas veidojas pakāpeniski. Tiklīdz šķiet, ka esi jau sasniedzis kaut kādu līmeni, tā ieraugi kaut ko jaunu un saproti, ka to vēl nezināji. Tāpēc attīstība notiek visu laiku. Nevar nostrādāt desmit gadus un teikt, ka tagad esmu baigais vecis.   

- Pirms desmit gadiem stāstījāt, ka Latvijas sporta ārstiem pa rokai ir tikai zeļonka un vēl daži nieki. Kā ir mainījusies situācija Latvijas sporta medicīnā?
- Ja es runāju konkrēti par sevi un Rīgas «Dinamo», tad situācija ir ļoti mainījusies un «Dinamo» man ir viss nepieciešamais. Jāsaka paldies kluba vadībai, kura saprot, ka sportisti bez veselības nav sportisti, un man nav finansiālo ierobežojumu, ja kaut ko vajag iegādāties. Kas attiecas uz SIA «Sporta medicīna 1», kurā es strādāju, tas ir privātuzņēmums un mēs paši esam ieinteresēti investēt līdzekļus, lai palīdzētu sportistiem un citiem cilvēkiem atgūt veselību. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet fiziski aktīvo cilvēku ir noteikti vairāk nekā neaktīvo un tas, protams, ir labi.

- Kas vienmēr ir Jums pa rokai, kad spēles laikā stāvat aiz «Dinamo» komandas soliņa?
- Nerunājot par visādām tabletēm, asiņošanu apturošiem teipiem un tamponiem, kas nepieciešami sīku traumu gadījumā, man ir arī fiksējošās apkaklītes, defibrilators, vesela kaudze ar šinām un visādām citām lietām. Uz mačiem vedam līdzi piecas lielas metāla kastes ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem.

- Vai ir kādas jaunas tendences sporta medicīnā, kuras izdevies ieviest «Dinamo» komandā pēdējo pāris gadu laikā?
- Pie tām slodzēm, kas pašlaik ir «Dinamo», ļoti liela nozīme ir fizisko darba spēju atjaunošanai, pareizai slodžu dozēšanai un papildus uzturlīdzekļiem, kas ļautu sportistam sevi uzturēt labā formā un viņš nejaustos pārguris un sanīcis. Nu jau gan laiciņš ir pagājis, taču pirms tam mums varbūt pat vienīgajiem Latvijā bija triecienviļņa aparāts jeb shockwave therapy, kad šauj ar pistolē saspiestu gaisu, tādejādi ārstējot visas hroniski nogurušās un traumētās ķermeņa vietas. Tāpat visi jau ir redzējuši krāsainās lentītes (teipings), kuras tagad izmantot pat tādēļ, lai slēpošanā neapsaltu vaigi. Visas jaunās tehnoloģijas mūsdienās izplatās ļoti strauji un mēs tām sekojam līdzi. Un pats galvenais - medicīnā nevar būt noslēpumi, jo tas viss domāts tam, lai cilvēks justos labāk.  

- Vai ir kas tāds, ko noteikti gribētos ieviest, ja kluba budžetā būtu vairāk naudas?
- Runa nav par to. Jautājums ir absolūti par ko citu - tādam klubam kā «Dinamo» būtu nepieciešams savs medicīnas centrs. Ja būtu pašiem sava halle, tad būtu arī vieta savam medicīnas centram, lai nerastos situācijas, kad no treniņu vietas līdz medicīnas centram jābrauc 20 kilometri, lai veiktu vajadzīgas procedūras. Tas būtu pakārtots arī jauniešu un bērnu komandām. Šāds centrs būtu ļoti nepieciešams, taču nav jēgas to veidot jebkurā vietā. Tam ir jābūt kā «Dinamo» kompleksa sastāvdaļai. Tas arī būtu lētāk.

- Vai ir gadījies ieskatīties, piemēram, Kazaņas «Ak Bars» kluba sporta ārstu telpās?
- Jā. Skats ir drūms. KHL klubiem pārsvarā ir tikai pirmās palīdzības telpas, bet pilsētu klīnikās situācija ir bēdīga, jo, kad esi tur atbraucis, neviens tev uzmanību nepievērš un vari stundām gaidīt, kamēr uztaisīs kaut vai rentgenu. Pēc tam tev pat neiedot bildi, pasaka, ka viss kārtībā, bet, kad atbrauc uz Rīgu, tad izrādās, ka kārtībā nav itin nekas. Runa nav par kādu konkrētu klubu vai pilsētu, bet par sistēmu kā tādu. Pirmais, ko izdzirdi ir tas, ka vajadzētu ārstam iedot kādu blagodarnostj (pateicību - kreivu val.). Tas ir pirmais jautājums - vai jūs varēsiet ārstam iedot kādu pateicību?

- Ir prātā kāds konkrēts gadījums?
- Piemēram, kad [Martins] Karija dabūja kārtīgu smadzeņu satricinājumu [Maskavā pret «Spartak»]. Lai mēs uztaisītu kompjūtertomogrāfiju, pirmais jautājums bija par pateicības dāvanu. Jautāju, cik lielā apmērā? Man atbildēja, ka 2000 rubļu. Man ir daudz pazīstamu ārstu Maskavā, taču, pat sarunājot caur viņiem, beigās atduries pret pateicību. Tāpēc tagad, ja ir kāda nopietna trauma, tad cenšamies labāk uzreiz braukt mājās, kur jebkurā laikā varam dabūt jebkuru izmeklējumu.

- Vai laika gaitā sportisti sākuši vairāk novērtēt sporta ārsta nozīmi?
- Ja runa ir tieši par mani, tad nekad nevienā komandā neesmu izjutis pret sevi nievājošu attieksmi, tikai cieņu. Puikām jāzina, ja viņi negrib ārstam stāstīt, ka viņiem kaut kas sāp, tad viņiem jādod virsū tā, lai to neredz. Puiši to ir sapratuši, tāpēc, ja kaut kas sāp, tad viņi atnāk un pasaka, lai nebūtu tā, ka spēlēt ar pilnu atdevi nevari un arī ārstam neko teicis neesi.

- Vai Jūs uz aci varat pateikt, ka šim spēlētājam kaut kas sāp, bet viņš to nesaka?
- Varu. Bet sīkās vainas jau nav tik būtiskas, lai sāktu rāties. Ja nedaudz pasāp musksulis vai plauksta metiena laikā, tas vēl nebūtu nekas, bet, ja redzi, ka treniņa laikā viņš visu laiku mēģina nedarīt kādu konkrētu kustību, tad skaidrs, ka jāsāk ārstēties.

- Kā Jūs no ārsta viedokļa skatāties uz to, ka sportisti pēc vairākām sezonām, kurās nospēlēts gan klubā, gan izlasē, vienā brīdī pasaka: «Man nepieciešama pauze, jo organisms vairs «nevelk»».
- Protams, ka sportista darbs ir grūts, bet, ja runājam par izlasi, kas ir goda lieta un iespēja pārstāvēt savu valsti, es uz to skatos divējādi. Domāju, ka tas noteikti ir paša sportista ziņā. Nogurums ir uzkrājies gan garīgais, gan fiziskais. Teiksim man pašlaik, kad līdz regulārās sezonas beigām ir atlikušas sešas spēles, hokejs ir jau līdz kaklam, jo tāds spēļu grafiks un intensitāte kā KHL čempionātā notrulina jebkuru. Turklāt tas ir man, kuram nav jāiztur fiziskās slodzes un jācīnās laukumā. Taču visi šie pārlidojumi un laika maiņas... Man tas jau ir «piegriezies» un es būtu priecīgs, ja čempionāts beigtos tagad. Tāpat ir arī spēlētājiem un viņi to izjūt vēl vairāk, jo viņi skrien, viņus grūž apmalē, viņiem ir pašiem ir jāgrūsta pretinieki. Negribu citus sporta veidus nolikt zemāk, taču savā ziņā hokejistus var dēvēt par gladiatoriem un domāju, ka nogurums viņiem sakrājas ļoti liels.

- Esat strādājis ar daudzu sporta veidu pārstāvjiem? Vai hokejs ir traumatiskākais sporta veids?
- Noteikti viens no traumatiskākajiem, taču izcelt vienu konkrēti nevaru. Es pat nerunāju par sīkām traumām, kā, piemēram, hematomu ābola lielumā pēc ripas trāpījuma vai pārsistām lūpām un uzacīm. Arī futbolā katru dienu dabū pa kājām, bet basketbolā ikdienā tiek pārslogoti saišu aparāti, cieš ceļi un potītes. Taču jāņem vērā, ka hokejā tev vēl rokās ir «ierocis» (nūja) un «ierocis» (ripa) ir arī uz ledus.

- Kuru no tiem sportistiem, ar kuriem esat strādājis, Jūs varētu nosaukt par «dzelzs veci»?
- Sandis [Ozoliņš] noteikti ir viens no viņiem. Arī Jēkabs [Rēdlihs]. Bet kopumā par visiem «Dinamo» puikām varu teikt - cepuri nost. No citiem sporta veidiem? Basketbolā noteikti Uvis Helmanis un Roberts Štelmahers. Mēs visi viņus zinām - tie arī tie veči, kas atstāj savas pēdas sportā. Viņi tādi nav tikai uz laukuma, bet arī sadzīvē.

- Vai mūsdienu sportisti staigā pa šauro robežu starp atļauto un neatļauto farmokoloģiju?
- Nē, jo sankcijas ir pietiekami spēcīgas, lai robežu nepārkāptu. Piemēram, šosezon KHL mums ir bijušas piecas dopinga pārbaudes, kad no komandas izlozes kārtībā paņem divus spēlētājus. Komandu sporta veidos vienam lietot dopingu ir maza jēga, jo ko gan tev dos, ja slidosi par simtdaļu ātrāk nekā komandas biedrs. Tev taču ir jāsaprot partneri un jāzina ko darīs viens un otrs. Komandu sporta veidos dopings nav liela problēma.

- Vai gibat teikt, ka KHL un hokejā nav dopinga?
- Nē, to es negribu teikt, taču par to mēs varētu runāt tikai tad, ja tas būtu pierādījies analīzēs. Protams, tā ir interesanta tēma, kuru gribētos attīstīt, tomēr mums nav pierādījumu, tādēļ nav arī ko apspriest. Es nosaku visus papildus uzturlīdzekļus, kurus lieto «Dinamo» hokejisti. Ja kāds gribēs kaut ko lietot bez manas ziņas? Situācija ir bērnišķīgi vienkārša. Pieņemsim, ka tu saņem 20 000 eiro mēnesī, sezonā tie būtu 200 000 eiro, tev ir līgums uz trim gadiem. Lai labāk spēlētu, tu izdomā - «iebliezīšu» kaut ko neatļautu. Tad tevi pieķer dopinga lietošanā un iedod divu gadu diskvalifikāciju - algu tu nesaņem, spēlēt nevari, izglītības tev dotajā mirklī nav. Vai iesi strādāt par krāvēju pa 200 latiem mēnesī? Protams, var arī iekrist muļķības pēc, ja brīvajā laikā esi izdomājis uzpīpēt «zālīti», jo arī visas narkotiskās vielas ir dopinga sarakstā.

- Vai mūsdienu sportists var savienot profesionālo karjeru ar alkohola lietošanu vai smēķēšanu?
- Sezonas laikā tas ir nereāli. Ļoti vienkāršs piemērs - mēs rīt (saruna notika pirmdien - J.F.) lidojam uz Sanktpēterburgu, no 16.00 līdz 17.30 būs treniņš, 19.00 mēs izlidojam, ap 20.30 būsim tur, pierēķinām laika starpības divas stundas un sānāk jau 22.30, tātad viesnīcā būsim ap 23.30. Un ko tad vēl pirms miega aizies un bārā kādu šļuku ieņems? Nekāda jēga, ja tev nākamajā dienā ir spēle. Tad jau esi alkoholiķis. Ejam tālāk - no rīta treniņš, pusdienas, gulēšana, divas stundas pirms mača jābūt arēnā, 19.00 ir spēle, 21.30 tā beidzās un pēc mača jau brauc uz lidostu, lai dotos uz Maskavu, kur ir nākamā spēle. 3.00 vai 4.00 esi Maskavā - vai tad iesi kaut kur kaut ko meklēt? Tādēļ saku, ka sezonas laikā tas nav reāli. Protams, ja ir kāds starptautisko spēļu pārtraukums un mājās lidojam ar čārterreisu, tad čaļi var atļauties iedzert vienu otru aliņu, bet ne vairāk. Visi taču saprot, ja nebūsi vislabākajā kondīcijā, tad netiksi sastāvā, līdz ar to tev būs mazāka alga un nevarēsi dzīvot, kā vēlies.

- Cik svarīga ir saikne starp komandas ārstu un galveno treneri?
- Vairāk vai mazāk tas ir atkarīgs no tā, cik izglītots ir treneris. Ja treneris ir izglītots, tad man ar viņu saiknei jābūt tikai tik daudz, lai pateiktu, vai sportists varēs piedalīties treniņā, cik ilgi nevarēs spēlēt, kad varēs atsākt individuālos treniņus utml. Man ir palaimējies, ka visi treneri jau kopš FK «Ventspils» laikiem, kad komandu vadīja Pols Ešvorts, visi treneri bijuši ļoti labi izglītoti un ar labu sapratni par fizisko slodžu intensitāti un organisma atjaunošanos. Taču treneris nesaprot, vai ar izmežģītu īkšķi vai sasistām ribām spēlētājs varēs piedalīties nākamajā mačā. Ar treneri pārspriežam tikai šādus jautājumus, jo mums ir pietiekami gudri un saprotoši treneri, lai paši pieņemtu lēmumus par fizisko slodžu dozēšanu. Mēs visu laiku kontrolējam spēlētājus ar kardiotesteriem un treneris jebkurā mirklī var pieslidot pie kompjūtera un paskatīties, kā kuram sirsniņa strādā. Varbūt kādam vajag iedot 3-5 minūšu atpūtu.

- Kas Jums ir bijis spilgtākais brīdis sportā, kuram esat bijis liecinieks kā sporta ārsts?
- Jāatzīst, ka vairāk atmiņā ir palikuši brīži, kas saistīti ar negatīvām emocijām. Viens no tiem bija, kad strādāju FK «Ventspils» komandā. Sezonas laikā bijām izdarījuši milzīgu darbu un varējām kļūt par Latvijas čempioniem, turklāt mums pietika ar neizšķirtu Daugavpilī. Taču pēdējās minūtēs tāds «putniņš» aizgāja no kādiem 25 metriem - bumba ielidoja augšējā vārtu stūrī un vārtsargs neko nevarēja izdarīt. Tāds sitiens izdodas vienu reizi no tūkstoša, tomēr šoreiz tas izdevās un mēs atkal palikām bez zelta medaļām. Ja pat līdzjutēji raud, tad ir sajūta, ka neesi kaut ko izdarījis. Otra reize bija Eiropas čempionātā basketbolā 2007. gadā, kad bija laba komanda, kura nemētājās ar saukļiem. Uzvarējām horvātus, normāli nospēlējām pret spāņiem un varējām atļauties zaudēt Portugālei ar -14. Dabūjām pa pakaļu no portugāļiem, taču tas vēl nebūtu nekas, jo tāpat būtu tikuši tālāk, ja spāņi vinnētu horvātus. 45 sekundes sekundes līdz spēles beigām Spānijai bija +5, mēs sēdējām viesnīcā un skatījāmies maču. Teicu čaļiem, lai jau sakravā čemodānus, jo 2.00 naktī iet vilciens uz Barselonu. Taču šajās 45 sekundēs spāņi divas reizes pamanījās pazaudēt bumbu, bet horvāti iemeta divus trīnīšus un uzvarēja ar +1. Tajā vakarā bija sajūta, ka zeme apgriezās kājām gaisā. Sajūtas bija šausmīgi sliktas un tādas vairs ne reizi neesmu piedzīvojis. Man ne ar vienu komandu nav izdevies sasniegt augstas virsotnes, tādēļ domāju, ka ar «Dinamo» mēģināsim sasniegt kaut ko īpašu. Ja ne šogad, tad tuvākajos gados. Lai vecumdienas būtu mierīgas.

- Kas būtu tas īpašais?
- Gagarina kauss, protams.

Tweet