Gundars Bērziņš, Tautas partijas (TP) vecbiedrs, finanšu ministrs Andra Bērziņa valdībā un veselības ministrs Aigara Kalvīša valdībā, lielajā politikā atgriezies sev raksturīgajā nedaudz ironiskajā manierē. TP sarakstā Rīgas Domes vēlēšanām viņš ieņem pēdējo — 63. — numuru. Vai, skatoties no cita redzes leņķa, pirmo numuru no beigām.
«Es palieku oranžais līdz galam, no matu galiem līdz kāju nagiem,» tā Gundars Bērziņš teica pēc atkāpšanās no veselības ministra amata un aiziešanas no politikas 2007. gadā. Divus gadus izbaudījis zemnieka dzīvi, Gundars Bērziņš atgriežas.
Viņu raksturo spēja ātri pieņemt drosmīgus lēmumus un tikpat ātri tos realizēt. Par to liecina jau Gundara Bērziņa veselības ministra pilnvaru laikā veselības aprūpē pieņemtā virkne ilgtermiņa dokumentu, piemēram, par mediķu algu paaugstināšanu un slimnīcu tālāko attīstību.
Viens no spilgtākajiem Latvijas politiķiem, kura izteikumi ne reizi vien sacēluši pamatīgu vētru politisko kaislību ūdens glāzē, Gundars Bērziņš spēj ne tikai norādīt uz problēmu, bet arī piedāvāt brīžam neordinārus tās risinājuma veidus. Lai arī TP no sevišķi asiem sava vecbiedra paziņojumiem pat centusies norobežoties, pastāv viedoklis, ka līdzīgi uzskata liela daļa ietekmīgu TP biedru, tikai Bērziņš ir vienīgais, kurš netīkamas patiesības nebaidās pateikt skaļi. TP vecbiedra analītiskais prāts viņam ļauj samērā precīzi prognozēt valstī gaidāmos notikumus. Paveroties pagātnē, redzam, ka ne viena vien Gundara Bērziņa prognoze piepildījies ar apbrīnojamu precizitāti.
Kā piemēru var minēt prognozi referendumam par Satversmes 78. un 79. panta grozījumiem (Gundars Bērziņš: referendumā piedalīsies 620–640 tūkstoši vēlētāju, tajā piedalījās 628 342) vai lielu sabiedrisku rezonansi izsaukušo paziņojumu, ka no KNAB seifa pazudusi daudz lielāka naudas summa, kā sākotnēji oficiāli minēts. Savukārt par gaidāmajām ekonomiskām problēmām viņš brīdināja jau 2008. gadā, sakot: «Lai iedotu naudu, daudz prāta nevajag. Tikai iedot naudu tā, lai tas neradītu problēmas citās sfērās, ir daudz sarežģītāk.» Šobrīd problēmas ir, un, pēc Bērziņa domām, rudenī nav izslēgta sociālā sprādziena iespēja. Viņš uzskata, ka ekonomiskās krīzes pārvarēšanā visvājākā vieta ir valstī valdošā politiskā sadrumstalotība. Līdzīgos ieskatos ir arī starptautisko finanšu institūciju analītiķi.
Gundars Bērziņš ir kategoriski pret lēmumiem, kuri šajos krīzes apstākļos nozīmē pakļaušanos plūsmai. Viņa moto ir: «Nav traģēdija, ja politiķis vēlēšanās zaudē. Traģēdija ir tad, ja cilvēkus, kuri politiķim ir uzticējušies, viņš pēc tam nodod.»
