Daudzgalvainā varas elite realizējas kolektīvajā daiļradē, kopīgiem niecību talantiem sacerot pasaku par baiso pūķi, kuram stulbā dievzemītes vēlētāju tauta gatava izbarot savas princesītes. Šā pūķa vārds ir Šlesers. Kurš gan cits?!
Amizanti, skumji vai diemžēl likumsakarīgi, ka vēlēšanu kampaņa galvaspilsētā reducējas histēriskos mēģinājumos virtuāli nomaitāt mēra amata pretendentu, politiskā cīniņa favorītu (ja vien sociologi nekļūdās) Šleseru (LPP/LC). Pret šo vīru konkurentu kurinātais un pūlim piejaucētais naids iegūst jaunas kvalitātes, top teju zooloģisks.
Potenciālo Rīgas atslēgu glabātāju un naidniekam atslēgas nedevēju vārdi, pateicoties dažādas intensitātes, dažādas glupības un dažādas bezkaunības pakāpes reklāmas kampaņām, publikai labi zināmi. Līdzšinējais pilsētas galva Birks (TB/LNNK) — īstenais letiņš, tāds ērts spilvens Latvijas ūdensgalvas Rīgas birokrātijas smagajai pakaļai. Līdzšinējais vicemērs Ārgalis (TP), kuram «darbi vispirms» un kautrais politiskā dārznieka sapnis par oranžām ūdensrozēm piedēstītu pilnu brīvostas akvatoriju. Briseles kāpostos atrastais Kristovskis (PS) — viņam uzvārdā reklāmisks «r», bet, kungam un politfaniem par nelaimi, šis ir mīkstais «ŗ». Tad antikorumpants Loskutovs (SCP), kurš no KNAB seifa reiz ļāva nočiept tūkstošus un nu apjēdzis, ka Rīgas kasē viņam būs iespēja nenosargāt pat miljonus. Arī Jaunups (JL) — jaunskungam liliputa basketbola čempiona ambīcijas un, nenoliedzami, praktiskas iestrādes savtīgā Rīgas Domes autotransporta izmantošanā. Vēl Ušakovs (SC) — tāds reinkarnēts Čehova tipa inteliģents, kurš sociālo jautājumu risināšanas vārdā gatavs izcirst «ķiršu dārzu» un vedināt «Uz Maskavu! Uz Maskavu!»...
Šiem šķietami tik dažādajiem malačiem nepārprotams kopsaucējs — viņi baidās no Šlesera, kā ballīšu huligāni raustās no kikboksa čempiona. Un kundziņiem vienots nākotnes redzējums, saskanīga rīcības programma, skaidrs piedāvājums vēlētājiem — Rīga plauks un zels, ja vien Šlesers nebūs galvaspilsētas saimnieks...
Šleseru var vērtēt dažādi, viņu var kritizēt, var apriet. Bet viens neapstrīdams — viņš tur sitienu, viņš prot mācīties. Iespējams, tāpēc Ķengaraga puika kļuvis par miljonāru un Latvijas politikas lielāko šā brīža (anti)varoni. Šleseru mēģināts lauzt un mīcīt, atmaskot un pieķert, arī gļēvi durt viņam mugurā. Šlesera savulaik katastrofālā izgāšanās «Rīgas Laikā». Tīmeklī tiražētās ķengas par kunga oriģinālo uzvārdu «Leščinskis», KGB naudu kā starta kapitālu un jaunības piedzīvojumiem Maskavas geju klubos. Neglītā apsaukāšanās «Šlossers, Atslēdznieks!». Jau formāli solīdāka mitoloģizētā «Šlesera astoņkāja» piesaukšana vietā un nevietā. T.s. viedo ekspertu un politologu atgādnes par «raķeti», «gāzi grīdā!» un Šlesera gatavību naudas dēļ brāļoties pat ar krieviem... Arī paša politiķa publiskie iznācieni, viņa polemista talanti, spēja apgrūtināt un kaitināt, «definējot» savas nākotnes vīzijas «uzstādījumus» un līdzīgi mantrai piesaucot savu labo darbu paketi, kuru, šķiet, visi esam ielāgojuši kā skaitāmpantiņu, it bieži Šleseru pārvērš apgrūtinošā TV ekrāna nemīlulī...
Pret Šleseru ar visu ceturtās varas impotences spēku vēršas vairākums nacionālas nozīmes mediju, bet Šlesers tajos tik skatās no augšas — no milzīgajiem reklāmu plakātiem. Pret viņu bezspēcīga arī trešā vara, visi knabi, proķenes, menti un sudrabas... Ne «buldozers», bet nesašaujams tanks! Šleseram enerģija kā HESam (ne jau mazajam), izpalīgos — «guru» Stendzenieks un kardināls Pujats, bet «Arēna «Rīga»» varbūt par šauru, lai ietilpinātu visus viņa savervētos atbalstītājus, jo, dārgie rīdzinieki, «ikviens ir klāt, visi laipni aicināti!»...
Ne tikai konkurenti un politikas vērotāji aizgūtnēm šausta Šleseru. Arī daļa tā saukto vienkāršās tautas gatava šo censoni «dēmonizēt» — formāli kā neģēlīgu oligarhu, kurš «nozadzis valsti» un bijis slinks lipināt plāksterus uz lielceļiem. Lai gan patiesais naida iemesls visbiežāk mūžīgs kā pasaule — prasta skaudība. Šlesers, viens no nomales nabagu un lūzeru vides, pārvarējis apstākļu ieprogrammēto proleta nolemtību, viņš spējis notrenēt rokas kā knīpstangas, ielauzīties troļļu mēlē, noprecēt skaistuma karalieni, tapt stāvus bagāts, piedalīties Latvijas likteņa lemšanā. Šlesers ir tik liekulīgs, ka nežūpo, bet piestaigā baznīcā. Ir tik slīpēts, ka deputāta milzu alga viņam sīknauda. Nemāniet sevi, tautieši, klaigājot, ka nedrīkst pieļaut svēto Jūrmalas priežu izciršanu Šlesera gruntsgabalā, vairākumā jūs nesargājiet dzimtenes dabu, bet varītēm bēdziniet mazvērtību. Kremt, ja pašiem nepieder kāpu meža hektāri, vien nokaltis gumijkoks podā. Kautrīgais latvietis ielien politikā kā plikadīda un aiziet kā kredītu ņēmējs. Nekauņa Šlesers ienāca politikā kā miljonārs, kazi, pensionēsies kā multimiljonārs...
Varbūt atmest malā spekulācijas? Šos apokaliptiskos minējumus, ka Šlesers, lūk, galvaspilsētas mēra amatā būs «katastrofa Rīgai». Vai rožainās ilūzijas, ka Šlesers ievēlēšanas gadījumā Rīgā «attīstīs un piesaistīs», «nodrošinās un garantēs», turklāt «padarīs Centrāltirgu par labāko Eiropā»... Dramatiski, ka Šlesera izcilajam varas instinktam un smalkajai naudas ožai 2009. gada Rīgā nav īstas alternatīvas. Nav patiesu cieņu guvuša pozitīvā varoņa un gaišā tēla, kurš ar Šleseru kā līdzīgs ar līdzīgu spēkotos vienā svara kategorijā.
Nožēlojami, ka «buldozeru» Šleseru nevar apturēt, viņš var vienīgi pats nogrimt latvju reālpolitikas netīrajā purvā... Vai tā nejaušība vai nenovēršamība, ka tieši Otrā republika Šlesera tēvija, vieta viņa karjerai un ambīciju piepildījumam? Viņš izrādījies tās krietnais dēls vai arī Latvijas politekonomiskajā vidē veģetējošs mutants?
