«100 Latvijas personības» — Elza Radziņa
Komentāri: (0)
Ar 3706 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 27. ir Elza Radziņa. 10. februārī aktrisei apritēja 88. dzimšanas diena. Kaut gan viņas ieguldījums latviešu teātra mākslā mums zināms un aprakstīts aktrisei veltītās grāmatās, dažas omulīgas un mazāk zināmas epizodes no Elzas Radziņas jaunības līdz šim ir palikušas aiz kadra. Nu tās atklāj aktrises kolēģis Drāmas teātrī aktieris un režisors Kārlis Pamše.
Tas nesmukais notikums, kuru dēvēja par Otro pasaules karu, vēl tā īsti nebija beidzies, kad dažādi resori jau sāka izrīkoties ar pilnu sparu. Arī tā sauktā filmu dublāža Augusta Dombrovska savulaik celtajā dižajā Ziemeļblāzmas pilī. No Maskavas atsūtītā aparatūra un profesionālais personāžs Klāras Volšteines vadībā (viņa no atbraucējiem vienīgā prata latviešu valodu) strādāja galvenokārt naktīs (aktieri pa dienu piederēja pamatdarbavietām — teātriem). Pārcelt tekstus no krievu valodas latviešu mēlē un ierunāt tos sinhroniski precīzās vietās — tas gana sarežģīti un nogurdinošs process, taču… labi atalgots.
Tolaik «električka» uz Saulkrastu pusi vēl nebija realizēta, arī autobusi tādi «atturīgi». Taču mēs bijām jauni (padomājiet tik — pirms 60 gadiem), vārds nogurums uz mums neattiecās arī tad, kad no Emmas ielas jau bijām atsoļojuši līdz Vecāķu–Rīgas šosejai. Kāda jauka sagadīšanās: tās nakts nodarbinātībā pēdējiem kadriem bez manis bija aizturēta vēl jauna aktrisīte no Jelgavas teātra. Tiesa, vecais Jelgavas teātris karā bija sabombardēts tāpat kā puse no pilsētas un Jelgavas teatrāļiem ierādīja žēlastības pajumti Rīgā Nometņu ielā, kādreizējā Igauņu kultūras namā.
Kat kas man šajā meitenē patīk: viņa atbild bez aplinkiem par visu tieši, kā domā, un ne ar ko neatgādina aktriskumu.
– Zināt, tieši tas, Elza, man ļoti patīk.
– Kas tad?
– Ka jūs neko nespēlējat.
– Jūs taču mani redzat pirmo reizi.
– Nē — otro. Tad gan es braucu kopā ar citiem uz Jelgavu skatīties Osvaldu Glāznieku. Un ievēroju arī jūs.
– Kāds gods!
– Ņirdzat? Ņirdzat par mani?
– Neliegšos. Jo līdzīgi sāk «piebraukšanu» daudzi. Un jūs? Kā nekā prestiža teātra pārstāvis. Jūs…
– Paklausieties, mums nemaz nepiestāv šī «jūsošana».
– Nav iebildumu — teātris — tā ir brālība.
– Ai, kaut saullēkts šorīt kavētos.
– Tu atkal sāc?
– Es runāju, ko domāju, man būtu tik daudz ko noskaidrot.
– Piemēram?
– Kā Glāznieks sāk pirmo mēģinājumu? Vai ir kāda analoģija ar Ernestu Feldmani, jo viņi taču abi skolojušies pie Vahtangova.
– Un tevi, Kārli, tiešām interesē teātra vadīšanas process?
– Vairāk nekā pats rezultāts.
– Tas ir interesanti. Un ar ko tad sāka Feldmanis? Es pie Glāznieka studijā pirmo stundu nokavēju, nācās palīdzēt darbā māmiņai. Bet Feldmanis?
– Lika uzrakstīt iecerētai izrādei domu darbību. Lika atcerēties, ka, vienalga, ko arī cilvēks darītu, tiklīdz viņš saskaras ar visnopietnāko vai vissīkāko notikumu, vienmēr secība viena un tā pati: doma, emocija, žests, vārds.
– Gandrīz tā, tikai citiem vārdiem skaidro arī Osvalds Glāznieks. Visinteresantākais man šķiet viņa ieklausīšanās partnera intonācijā, atbildot ar tekstu nedrīkstētu ignorēt partnera valodas krāsu — intonāciju, kurai taču jādzimst no savstarpējas saistības.
– Interesanti.
– Varbūt mēs kādreiz, kas zina, kaut kad sastapsimies?
– Es labprāt, kaut rīt.
– Nebrauc tik dikti.
Garām skrejoša mašīna pietur.
– Ja uz centru, varu līdzēt. Pārdaugavu arī.
Es nepaspēju iebilst, Elza jau sēž mašīnā.
– Jūs pieturējāt, kā paša labā gara vadīts. Man pirms darba vēl jāsatiek vīrs. Viņam jāpadod brokastis.
– Patīkami, ja varu līdzēt. Kurš jelgavnieks gan nepazīst Elzu Radziņu.
Un viņi aizripo.
Tā bija mūsu pirmā, bet tomēr nozīmīga tikšanās. Teātra darba process rītausmā.
Radziņas pārvilināšana
Tikai daži gadi. Es paralēli teātrim studēju Teātra institūta režijas fakultātē. Alfrēds Amtmanis-Briedītis gandrīz ar tādu kā pacilātību stāstīja: — Vakar jelgavnieku teātrī redzēju Aloiza Brenča diplomdarba mēģinājumu. Tur ir aktrise, kuras palete mūsu teātrim ļoti derētu, — Elza Radziņa.
Notikums? Nē, tas patiešām teātra mākslas, visas republikas kultūras dzīves norisē ir ārpus ikdienai. Latviešu literatūras un mākslas dekāde Maskavā! Mums sevi šajā jomā jāapliecina dubulti; jāsasaucas ar pieprasīto, pat diktēto, un jāprot nezaudēt savu cieņu, kā arī nacionālās identitātes apliecinājumu.
It kā moments, it kā pašam par sevi saprotamā norisē Drāmas teātra mākslas dzīves sastrēgumpunktos galavārdu sacīja Alfrēds Amtmanis-Briedītis. (Kaut galvenā režisora krēslam bija pieteikušies vairāki jau zināmi un no tālienes atbraukuši teātra erudīti.)
Vera Baļuna ar panākumiem iestudēja krievu klasiku, bet kādreizējais Jēkaba Dubura audzēknis Alfrēds Austriņš, gan starp abiem pasaules kariem būdams Padomju Savienības diplomātiskajā dienestā (piemēram, Itālijā), nekad nebija ar roku atmetis teātra mākslai — tagad apstiprināts par Drāmas (kādreizējā Nacionālā) teātra direktoru, labi sapratās ar dažādu paaudžu no jauna sapulcēto māksliniecisko kolektīvu. Kolektīva pamatsastāvs bija emigrējis uz Rietumiem. Latviešu dramaturģijas jomā Austriņš uzticējās Alfrēdam Amtmanim-Briedītim.
Mani galvenais režisors pagodināja gan ar asistentūru «Silmaču» iestudējumam, gan ar piedāvājumu palīdzēt dekādes noslēguma koncertam. Šādā sakarībā appētījām mēģinājumos un izrādēs republikas teātra saimi.
– Mūsu teātrim jāpārmāna pie sevis Elza Radziņa (jaunā aktrise tobrīd bija aktīvi nodarbināta Valmieras teātrī). Es vienīgo viņu redzu Osienes lomā «Zaļajā zemē».
Iepriekšējā šīs lomas interprete izcilā Olita Starka-Stendere negaidīti sasirga un atstāja šo pasauli. Radziņai ir bagātīga emocionālā gaisma un tā atklājas, neko uz skatuves «nespēlējot», bet vēlmē dzīvot tēlos.
Elza parādījās mūsu skatuvē. Man par lielu pārsteigumu, nevis nozīmīgā lomā, bet masu skatos «Silmačos». Tajās pašās Irēnas Strodes horeogrāfētajās dejās Jāņu vakara izdarībās, kur darbojāmies arī mēs ar Gunāru Cilinski un citiem jaunajiem.
Briedītis, jautāts par Radziņu, teica: — Viņa pati lūdza, lai vispirms laižot aprast masu skatos. Neiebildu, bet tūlīt arī lūdzu, lai paskatās Elīnas tekstu «Silmačos» un Osieni «Zaļajā zemē», kad Elza ieminējās par galvu reibinošo kontrastu, es atbildēju, ka jau Aloiza Brenča diplomdarbā saskatīju viņā talantīgas aktrises un talantīgas sievietes sintēzi. Lai strādā un neapbēdina mani.
Un Elza Radziņa strādāja un apliecināja, ka viņai mazu un lielu lomu atšķirība patiešām ir neeksistējošs jēdziens.
Karaliene Londonā
Man nācās iestudēt Veras Panovas kinoscenāriju, pārstrādātu skatuvei, «Kā tev klājas, zēn?». Elzai paredzēju mātes lomu, kurai sirdi saplēsa cilvēku nežēlīgums, ieraujot viņas lolojumu — dēlu — padibenēs. Elza mēģināja ar dēliem: gan ar Jāni Lejaskalnu, gan Mihailu Kublinski, iestudējot savas nedaudzās mātes frāzes ar personības pārliecību. Man gribējās viņas lomu papildināt jau tīri tekstuāli, un es aizbraucu pie autores Veras Panovas uz Ļeņingradu.
Lielā rakstniece skumji smaidīja: — Ak jums tomēr atļāva iestudēt. Filmai liek šķēršļus, saskata manā scenārijā pretpadomju tendences.
Ieminējos par Elzu mātes lomā.
– Tieši tāds ir mans nodoms: mātes mīlestība sabrūk necilvēciska un egoistiska sabiedrības spiedienā. Ja mātes mīlestība nebūs koncentrēti lakoniska, nebūs kam sabrukt. Sveiciniet Radziņu.
Tieši šā iestudējuma laikā mani traucēja sveša sieviete, runāja par Elzu un kaut kādu piedāvājumu filmā. Es darba procesā (uzvilkti nervi) sapratu, ka grib Elzai piedāvāt ierunāt kādu dublāžu, tāpēc atbildēju: — Ne uz kādu filmu dublāžu!
Svešā neatkāpās: — Saprotiet, lūdzu, arī mani — režisors Kozincevs man uzticēja un esmu atlasījusi izraudzītos pretendentus turpat vai visām «Hamleta» lomu interpretācijām, izņemot Karalieni. Un pēkšņi jūsu mēģinājumā redzu — viņa! Karaliene! Saprotiet mani — es gandrīz visu Savienību esmu apbraukusi.
– Piedodiet! Saprotu. Runājiet ar viņu, es neiebildīšu un esmu arī pārliecināts, ka direktors sapratīs, ka šī izvēle dara godu mūsu teātrim.
Pēc dažām dienām es saņēmu no Ļeņingradas telegrammu: «Esmu akceptēta! Tava Karaliene Elza.«
Gluži normāli man ļoti gribējās zināt pat visdetalizētākās situācijas šajā filmēšanas darbā Londonā (jo sevišķi par partneri Smoktunovski Hamleta lomā), turklāt mūsu teātra personālā tas vēl nebijis gadījums, ka mūsu aktrise Anglijā filmas pirmizrādē saka atklāšanas vārdus (protams, angļu valodā). Elza bija jau atgriezusies. Notiek teātra pilnsapulce.
– Elziņ, izmantojot mūsu sanāksmi, kas tagad oficiāli ir beigusies, nu neesi skopa, pastāsti par Londonu (viņa bija vienīgais mūsu «baltais zvirbulis», kam ļauts aizlidot pāri «sienai» tieši Londonā, kaut Itālijā visus jau bija paspējušas apsteigt Ritenberga un Līne).
– Elziņ, nu atstāstiet mums savu runu, lai taču arī mēs kaut ko no tā…
– Man kauns.
– Nodzēsīsim gaismu — runā tumsā.
Tā tas arī notiek. Šis ir bijis viens no vissvētsirsnīgākajiem mirkļiem, ko man nācies piedzīvot savos 21 gadu ilgajos darba gados Drāmas teātrī.
Satriecošs efekts
Pats neticēju savām ausīm, kad teātra direktors Vilis Bergmanis man pavēstīja: — Tu iestudēsi Pogodina triloģijas par Ļeņinu nobeiguma daļu «Trešā patētiskā». Bez kādiem «bet» un «kas tad». Iestudējumam laika būs pietiekami. Te ir eksemplāri, gan oriģināls, gan tulkojumi. Staņislavska kādreizējā asistente un uzticamības persona Marija Knēbele jau piekritusi konsultēt. Iepazīstiet materiālu un kopā ar dekoratoru Kārli Miezīti pēc mēneša brauksiet uz Svistuhu.
– ?*
– Tur sarunāsiet ar konsultanti visu, kas un kā. Protams, tev jābūt teorētiski izstrādātai ekspozīcijai, lomu sadalījumam. Miezītim dekorāciju skicēm. Es visu pateicu.
Vienas dienas Svistuhā izrādījās par maz, lai visiem jau iepriekš izdomātiem un tikko «uzdīgušiem» jautājumiem saņemtu atbildes.
Daļu no mūsu teātra aktieru kolektīva Marija Knēbele jau zināja gan redzētajās izrādēs, gan viņai konsultējot Pogodina «Kremļa kurantus» pie Veras Baļunas.
Jaunums! Marija Knēbele paziņoja, ka pēdējās sezonās realizē Staņislavska un viņas ieceres materiāli darbā ar aktieri, kas saucas: lugas analīze darbībā. Lai to izdarītu, autora devums jāiepazīst līdz sīkdaļām. Un jau pirmajā mēģinājumā aktierim jāredz makets. («Skice, tā ir acu apmānīšanai, maketā jāredz, kur kāju likšu, kur roka pieskarsies, pie kā acu skatiens apstāsies.»)
– Lomu sadalījums. Jūs zināt, kur ir Gordija mezgls šajā lugā?
– Kad māsai ir jāakceptē visbargākais soda mērs savam brālim, jaunības neprātā apmātam, jeb jāapvaino par pasaules cildenāko atzītais ģēnijs Ļeņins? Kas šo lomu tēlos? Velta Līne?
– Viņai es iecerēju sievišķības skaistuma un egoisma apvienojumu — īsto vaininieci.
– Hm… Protams, viņa var arī to. Bet lēmēja par sava brāļa dzīvību?
– Elza Radziņa.
– Hm… Šo aktrisi, šķiet, neesmu redzējusi.
– «Hamletā"… Kozinceva ekranizācijā viņa — Karaliene.
– Hm… Lomas dalot, ir iespējami ļoti dažādi iegansti… Diemžēl saule jau ieķērusies mūsu bērzos. Žēl, ka dienas šajā gadalaikā īsas, bet autori raksta garas lugas.
Atvadoties Marija Knēbele saka: — Aktieriem pasakiet, lai speciāli tekstu no galvas nemācās, lai izseko attiecību risinājumiem ar partneriem un to norises vietām maketos.
Uz Svistuhu toruden braucām vairākkārt. Kopā ar Kārļa Miezīša maketiem, ar problēmu risinājumiem.
Pirmais mēģinājums Rīgā kopā ar Mariju Knēbeli ne gluži bez sarežģījumiem.
Jānis Osis negribēja izlaist lugas manuskriptu no rokām. Marija Knēbele pietuvojās lielajam aktierim: — Zinu, ko esat veicis uz skatuves un filmās, pati esmu skatījusies, apbrīnojusi jūsu talantu, tātad arī jūsu darba metodi. Taču jūs varat iebilst pret mani kā pret režisori, bet šoreiz, lūdzu, neiebilstiet kā pret sievieti.
Viņa izņēma Jānim Osim eksemplāru no rokām.
– Lūdzu, darbojieties. Iepriekš taču mēs izrunājām visu notikuma norisi, noskaidrojām attiecības. Visu, visu. Lūdzu, darbojieties!
Nākamajā epizodē Elza Radziņa un Edgars Zīle. Garš divskats. Visu laiku Marija Knēbele gandrīz nekustējās no vietas. Tikai reizi man pievirzījās.
– Kak eto možet biķ, čto ja etu aktrisu ņekogda… (Kā tas var būt, ka es šo aktrisi nekad… — no krievu val.)
Un skata nobeigumā viešņa vēlreiz man pieliecās: — Karl Karlovič, vižu, čto vi taki režisor… ( Kārli, Karlovič, redzu, jūs esat režisors… — no krievu val.)
Tas ir lielākais kompliments, ko, pateicoties Elzai Radziņai, esmu savā režisora darba praksē saņēmis no tik lielas personības, kāda bija Marija Knēbele.
Bet Elza? Ne vienu reizi vien un ne tikai manas mūža darba veiksmēs — arī klupienos — viņa pārsteigusi ar savu cildenumu.
Savukārt Nacionālajā teātrī ienākot, it kā negaidīti pēkšņi viņa sastapās ar aktieri un režisoru Oļģertu Šalkoni un apvienoja savu likteni mūža ilgumam. Nezinu, kurš pirmais pamudina, taču viņi prot pasniegt draugam roku tad, kas attiecīgajā brīdī tā ir visvairāk vajadzīga.
Pret savu gribu tapu aizcelts uz Operetes teātri. Gandrīz vienlaikus ar turienes pirmiestudējumu apritēja mana mūža 50. Biju kategorisks pret direktora Askolda Alvika ierosmi par organizētu apsveikumu.
Savukārt, pārvarot iebildumus, pēc izrādes noslēguma aizkara no mūsu koristu vidus izrosījās Elza ar Oļģertu ar sveiciena prieku un smeldzošu sāpi no mana bijušā teātra. Viņi arī bija vienīgie, ar kuriem kopā mēs ar manu sievu Stasiju tovakar saskandinājām glāzes par teātra spožumu, par teātra postu.
Fenomenāla ir Elzas atmiņa. Jā, vēl arvien viņa neaizmirst pie parastajām un sirds durvīm pieklauvēt, kad tas visvairāk ir gaidīts…
* Vasarnīcu rajons Piemaskavā.
