16.marta notikumu juridiskā analīze (191)

Piebildīšu, ka leģionāru atceres diena agrāk tika noteikta par oficiālu piemiņas dienu, tādēļ, apskatot konkrēto notikumu pie Brīvības pieminekļa, var uzskatīt, ka leģionāru atceres dienas pasākums ir uzskatāms par galveno jeb prioritāro pasākumu. Piebildīšu, ka tajā netiek slavināts nacisms vai cildināts tā ieguvums, bet pieminēti cīņu biedri, leģionāri, kuri galvenokārt vēlējās neatkarīgas Latvijas turpinājumu (līdzīgi, kā mēs šobrīd vēlamies atbrīvoties no «kampējiem»). Abi režīmi bija nežēlīgi pret cilvēci un vienmēr paliks kā nosodāmi.

Sākšu ar faktiem. Rīgas domes pārstāvji apgalvo, ka protestētāju pasākums noritēja iepriekš saskaņotajā laikā un vietā – tātad tika pieļauts, ka abi pasākumi notiek viens otram blakus. Policijai jau pirms 16.marta bija skaidrs, ka «atsevišķi pasākumu dalībnieki izmantos spilgtus izteiksmes līdzekļus (provokatīva rakstura plakāti, saukļi un simbolika, attiecīgas formas apģērbs, skaņu pastiprinošas aparatūras izmantošana), kas ir aizskaroši citām personām».

Ķeroties klāt analīzei, sākšu ar likumu «Par policiju» – vienkāršā valodā sakot, tur krustu šķērsu noteikts, ka policijas galvenais uzdevums ir aizsargāt personu likumiskās tiesības un novērst likumpārkāpumus, kas, spriežot pēc šī sagatavotā raksta, 16.martā netika izdarīts. Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka iniciatīvu sāka pārņemt leģionāru atceres pasākuma dalībnieki un pat Saeimas deputāti. Tālāk sekos tikai likuma «Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» tiesību normu analīze.

Vērtējot Rīgas domes ierēdņu atbildību, var atsaukties uz likuma normu, kas nosaka – «pēc pieteikuma saņemšanas pašvaldība pārliecinās, vai ir ievērotas visas šā likuma prasības.» Otrā daļā teikts, ka «papildus [...] pašvaldība pārliecinās, vai: 1) pasākums netraucēs citus publiskus pasākumus, valsts vai pašvaldības rīkotus pasākumus vai iepriekš pieteiktas sapulces, gājienus vai piketus».

Zinot iepriekšējo gadu pieredzi, ir skaidrs, ka protestētāju galvenais mērķis vienmēr būs traucēt leģionāru atceres pasākumu. Ierēdņu pienākums bija ņemt vērā gan agrāko gadu pieredzi, gan Drošības policijas vērtējumu, lai izmantotu piešķirtās tiesības un «noteikt pasākuma norisei tādus ierobežojumus, lai netiktu apdraudēti attiecīgā pasākuma dalībnieki un tiktu novērsti šā panta otrajā daļā minētie apdraudējumi» jeb traucēts cits publisks pasākums. Likums arī piešķir ikvienam cilvēkam tiesības uz netraucētu pasākuma norisi.

Iespējas nodrošināt, ka leģionāru atceres dienas gājiens noritētu netraucēti ierēdņiem bija ļoti daudzas un pamatotas. Šajā gadījumā protestētāju pasākuma norises vietu varēja noteikt ievērojami tālāk no Brīvības pieminekļa. Ja to pamatotu ar iepriekš minētajiem argumentiem, tiesai nebūtu pamata tos atzīt par nepamatotiem. Tā kā Rīgas domes ierēdņu atrunas, ka viņiem nav bijušas tiesības ierobežot konfrontāciju pie Brīvības pieminekļa, ir drūmi nepatiesas un gļēvas.

Likums pasākumu organizatoram uzliek par pienākumu nodrošināt, lai paša rīkotais «pasākums netraucētu [...] iepriekš pieteiktas sapulces, gājiena vai piketa norisi.» Todien protestētāju atskaņotās sirēnas, padomju mūzika un audioieraksti būtiski iedragāja gājiena atmosfēru, traucējot tā mierīgu norisi. Protestētāju pastiprinošs vainas faktors noteikti ir apzinātas, ar iepriekšēju nodomu veiktas kaitnieciskās darbības, lai izjauktu leģionāru atceres pasākumu – tas visiem bija skaidrs kā diena, bet atbildīgās amatpersonas neuzskatīja par vajadzīgu rīkoties. Iespējams vēlējās atainot valsts vidējo līmeni un attieksmi pret pienākumiem.

Kritika nav uzpūsta. Iekšlietu ministrijas amatpersonām par pārsteigumu atklāšu, ka likums piešķir plašas pilnvaras policijai apstākļos, kādi izveidojās 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Likums atļauj organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, nosakot, ka «tos nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības». Izskatās, ka Iekšlietu ministrijas amatpersonas no tā ir spējušas izlobīt primitīvāko un likušas uzsvaru tikai uz sabiedrisko kārtību, neizprotot uzlikto pienākumu nodrošināt, lai «pulcēšanās netiktu traucēta». Vai varbūt pašas nejutās traucētas, tādēļ viss likās kārtībā. Neatkarīgi no tā, protestētāju tiesības izmantot skaņu pastiprinošās ierīces, nedod tiesības traucēt leģionāru atceres pasākumu, kā dēļ policijas pienākums bija reaģēt nekavējoties.

Atrunas, ka šādu iespēju tai nebija, ir trula nepieciešamās izglītības vai profesionalitātes trūkums, jo likums skaidri pasaka, ka «atklātās sapulcēs, gājienos un piketos šā likuma noteikumu ievērošanu kontrolē pašvaldības pārstāvji, kā arī policijas darbinieki. Policijas darbinieks ir tiesīgs dot saistošus norādījumus pasākuma organizatoram, vadītājam, dalībniekiem un kārtības uzturētājiem, lai nodrošinātu šajā likumā noteikto prasību ievērošanu atbilstoši pasākuma norises vietas konkrētajiem apstākļiem. Ja pasākuma dalībnieki nepakļaujas policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja norādījumiem par šā likuma prasību ievērošanu, policijas darbinieks vai pašvaldības pārstāvis paziņo pasākumu par slēgtu un pieprasa, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu». Atrunas, ka policijai nebija iespēju mainīt pastāvošo situāciju nekavējoties, kad sākās likumpārkāpumi no protestētāju puses, traucējot leģionāru atceres pasākumu, ir nevietā.

Tas viss liek aizdomāties, kas slēpjas patiesībā aiz visu iesaistīto amatpersonu attieksmes, tēlojot beztiesiskus muļķīšus. Vai vispār valsts struktūrās ir nepieciešami šādi nevarīgi cilvēciņi, kuri nespēj stingri izpildīt tiem uzdoto un pašu uzņemto atbildības nastu?

Punkts.