Gada beigās Latviju pāršalca aukstuma vilnis, kas daudziem cilvēkiem lika aizdomāties par tādu sen piemirstu lietu kā ēku siltināšana. Un, lai arī šis jautājums kļuva aktuāls daudz kur Latvijā, ir jāatzīst, ka rīdzinieki pašlaik, salīdzinot ar citu pilsētu iedzīvotājiem, tik tiešām atrodas neapskaužamā situācijā.
Fakti liecina, ka Rīgā šobrīd ir nosiltināti tikai 0,4% no visām daudzdzīvokļu mājām, lai gan, piemēram, Valmierā tas pats ir izdarīts ar 13% ēku. Var jau teikt, ka Rīgā daudzdzīvokļu māju ir vairāk, tās ir lielākas un cilvēkiem ir grūtāk vienoties kopsapulcēs par tādiem izšķirošiem soļiem, kas saistīti ar papildus izmaksām. Tomēr arī dzīves līmenis Rīgā ir nenoliedzami augstāks un arī cenas no tā par apkuri rīdziniekiem nav kļuvušas mazāk biedējošas.
Taču tā vietā, lai ķertos pie ēku siltināšanas un padarītu tās par enerģiju un siltumu taupošām ilgtermiņā, Rīgas domes (DR) vadība koncentrējas uz dažādām sociālām atlaidēm, vienlaikus prasot samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi apkurei. Tie, protams, ir jauki un populistiski soļi, kuri šķiet visnotaļ attaisnojami gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Tomēr man gribētos vērst sabiedrības uzmanību uz vienu problēmu, kura nu nekādi nepazudīs neatkarīgi no gaidāmu pašvaldības vēlēšanu rezultātiem, kā arī daudziem citiem populistiskajiem soļiem, kas vēl tiks sperti to kontekstā.
Reālā situācija ir tāda, ka ilgtermiņā energoresursu cenas pasaulē tikai kāps. Tas ir nenoliedzams fakts, kurš apliecina, ka nedz elektroenerģija, nedz arī siltumenerģija nekādā gadījumā lētākas nepaliks. Tāpēc vienīgais veids kā mēs varam maksāt par visām šīm «enerģijām» mazāk, ir nepatērēt tās tik lielos apjomos kā pašlaik. Savukārt, lai to izdarītu, ir vajadzīga politiskā griba ne tikai tam, lai paprasītu nodokļu atlaides siltumam, bet arī sakārtotu Rīgā dažus tīri saimnieciskas dabas jautājumus.
Nav nekāds noslēpums, ka 70% no daudzdzīvokļu mājām pilsētā apsaimnieko SIA «Rīgas namu pārvaldnieks», kas ir Rīgas pašvaldības uzņēmums. Lielākajai daļai šo ēku būtu steidzami nepieciešama siltināšana, jo nami ir būvēti vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ un šodien tie neatbilst nekādiem energoefektivitātes kritērijiem. Pašlaik par attaisnojumu kalpo tas, ka iedzīvotāji kopsapulcēs it kā nespēj vienoties par ēku siltināšanu, jo tam ir vajadzīga vairāk kā 50% dzīvokļu īpašnieku piekrišana, ko dabūt ir visai grūti.
Tādam argumentam varētu piekrist, ja vien nebūtu daži fakti, kas runā pretī šim apgalvojumam. Piemēram, daudzi to nezina, bet kopsapulces lēmums ir vajadzīgs tikai tā saucamajai kompleksajai siltināšanai, kuras dārgākā pozīcija ir ārsienu siltināšana. Taču ārsienas sastāda mazāko no siltuma zudumiem. Savukārt vairāk kā pusi siltumenerģijas var ietaupīt, veicot dažādus mazākus darbus, kuriem nav nepieciešami nekādi kopsapulču lēmumi. Šie mazie darbi ir dažādu vecu elementu nomaiņa pret jauniem – logu, durvju un cauruļu siltumizolācija, bēniņu un pagrabu pakošana, sakārtotas ventilācijas sistēmas un tamlīdzīgas lietas.
Tātad viss, kas pēc būtības ir vajadzīgs, ir Rīgas domes politiskā griba un «Rīgas namu pārvaldnieka» praktiskā griba atteikties no apšaubāmas nepieciešamības kosmētiskiem remontdarbiem, bet tā vietā veikt atbilstošus energoefektivitātes pasākumus, kas palīdzētu rīdziniekiem saglabāt mājās siltumu un ietaupīt līdzekļus uz apkures rēķina. Un ļoti iespējams, ka tad (no šīs ietaupītās siltuma naudas) arī atrastos gan līdzekļi, gan arī iedzīvotāju griba daudz kompleksāku energoefektivitātes pasākumu veikšanai. Arī bez visu PVN likmju samazināšanas.