Kad divi cilvēki viens otram dod mūžīgās mīlestības un uzticības zvērestu līdz nāve mūs šķirs, viņi tam arī tic, bet dzīvē gadās visādi, un var pienākt diena, kad pat laulības gultu gribēsies dalīt uz pusēm. Kā to izdarīt pareizi, kas ir mans un kas ir tavs? Bet, pats galvenais, kā divās daļās kristīgi sadalīt kopējos bērnus? Ne vienmēr tas izdodas pašiem, reizēm jāsauc palīgā jurists.
Ko tas nozīmē – atsevišķa aizgādība par bērnu?
Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana otram vecākam. Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjoms attiecībā pret bērnu ir plašāks. Civillikuma 178.1 panta pirmā daļa nosaka: ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Šī panta otrā daļa nosaka – vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību. Civillikuma 178.1 panta trešā daļa reglamentē: tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība. Tas nozīmē, ka visus jautājumus, kas skar bērna attīstību, izglītību, veselību, kā arī citus bērnam būtiskus jautājumus izlems tas no vecākiem, kuram ir atsevišķa aizgādība.
Kad zūd ticība un cerība, ka dzīvē viss sakārtosies un atkal klāsies labi, nav vairs ne prieka, ne spēka. Cilvēks nonāk savu pesimistisko un slikto domu gūstā, un no tā pats vairs ārā netiek.
Kāds tēvs lūdza noteikt atsevišķu aizgādību par bērnu tāpēc, ka viņa bijusī laulātā sākusi ikdienā lietot alkoholiskus dzērienus. Kad viņa saņemot kaut kādu naudu, nopērkot bērnam picu, makaronus un cīsiņus, ko astoņgadīgais zēns pats var pagatavot, bet pati kopā ar savu māti lietojot alkoholu un smēķējot. Viņa cenšas izolēties no ikdienas, bet tieši ikdienā bērnam māte ir ļoti vajadzīga. Zēna drēbes pastāvīgi smirdot pēc cigarešu dūmiem. Kad māte ar vecmāmiņu dzērumā sākot izskaidroties, bērns bēgot prom no mājas.
Tāda situācija apdraud normālu bērna dzīvi, tāpēc tiesā jāceļ prasība par atsevišķas aizgādības nodibināšanu tēvam pār bērnu. Tad tēva ziņā būs zēna skolas, sporta vai citas nodarbības, veselības aprūpe un pārējās puisēnam svarīgās lietas. Tēvs bērnu mīl un ir gatavs uzņemties visas rūpes.
Manuprāt, arī šādā gadījumā nav jāsteidzas atņemt mātei aizgādības tiesības, jo katram bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Māte varēs tikties ar dēlu, ja vien puisēna sirds pret viņu nenocietināsies. Manā tiesu praksē bija civillieta, kurā alkoholisma dēļ meita nevēlējās māti pat redzēt, un neviens nevarēja pārliecināt viņu savus stingros uzskatus mainīt. Meitene ļoti pieķērās tēvam un par māti pat runāt nevēlējās. Pusaudži dažkārt savos uzskatos ir diezgan nesaudzīgi. Ja bērna uzticība ir pazaudēta, to vairs nav tik viegli atgūt.
Ja es gribētu šķirt laulību, vai man ar sievu būs jādala laulības laikā pirktais motocikls Ducati, kuru esmu nopircis par naudu, ko nopelnīju pirms precēšanās?
Saskaņā ar Civillikuma 89. panta otro daļu viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta. Tomēr tas, ka manta iegūta laulības kopdzīves laikā, pats par sevi nedod pamatu uzskatīt to par kopīgu mantu, jo katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laikā ir noteikta tiesība pārvaldīt un lietot visu savu mantu – kā pirms laulības piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto.
Ja jums ir pierādījumi, ka motociklu esat iegādājies par līdzekļiem, kas iegūti pirms laulības, otram laulātajam nebūs pamata pretendēt uz šo mantu. Par tādu tiesu praksi liecina, piemēram, civillieta, kuru LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments izskatīja 2008. gadā (lieta Nr. SKC-209). Kāda sieviete pēc laulības šķiršanas tiesā cēla prasību pret bijušo laulāto, lūdzot atzīt viņai īpašuma tiesības uz dažiem transportlīdzekļiem, kas bija reģistrēti uz bijušā vīra vārda, bet iegādāti par viņas personīgajiem līdzekļiem. To viņa varēja pierādīt ar izrakstu no sava bankas konta. Viņa arī norādīja, ka finanšu līdzekļi, kas atradās viņas naudas norēķinu kontā, nav bijuši kopīgie ģimenes ienākumi, jo tie iegūti, pārdodot nekustamo īpašumu, ko prasītāja mantojusi no sava tēva. Atbildētājs ilgāku laiku pastāvīgu algotu darbu nav strādājis, un prasītāja bijusi vienīgā ģimenes apgādniece. Ņemot vērā to, ka prasītājas un atbildētāja laulība ir šķirta un laulības līgums netika noslēgts, tad, lai sadalītu laulāto kopmantu, bija nepieciešams konstatēt katra laulātā atsevišķās mantas sastāvu.
Pirmās un otrās instances tiesa prasību noraidīja. Tomēr prasītāja iesniedza kasācijas sūdzību Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senātā, kurā apstrīdēja tiesas secinājumu, ka naudas līdzekļi prasītājas norēķinu kontā bijuši laulāto kopmanta, jo netika iesniegti pierādījumi, kas to apstiprinātu. Kasācijas instances tiesa apelācijas instances tiesas spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai, norādot, ka mantas iegūšanas fakts laulības kopdzīves laikā pats par sevi nedod pamatu uzskatīt šo mantu par laulāto kopīgu mantu. Uz to nav attiecināmi Civillikuma 89. panta otrās daļas noteikumi, kas paredz, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta. Atbilstoši Civillikuma 89. panta pirmajai un trešajai daļai, 91.panta pirmajai daļai pastāv arī laulātā atsevišķa manta. LR Augstākās tiesas Civillietu tiesu departaments savā spriedumā norādījis, ka apelācijas instances tiesa nav pienācīgi izvērtējusi apstākļus, uz kuriem prasītāja vērsusi uzmanību par viņas privāto līdzekļu izlietošanu tehnikas iegādei.
Šis piemērs apliecina, ka civillietas par laulāto kopīgas mantas sadali nav vienkāršas un ne vienmēr ātri ir panākams gaidītais rezultāts. Tādēļ laulātie, kas noslēguši laulības līgumu, no līdzīgām grūtībām un ilgstošas tiesāšanās var izvairīties. Arī nesenā tiesu praksē rajona tiesa pieturējās pie tāda paša principa un, izskatot lietu par laulāto kopīgas mantas sadali, noraidīja prasību par jaunbūves atzīšanu par laulāto kopīgu mantu. Tiesa uzskatīja, ka otrs laulātais ir pierādījis, ka jaunbūve, lai gan tā uzbūvēta laulības pirmajā gadā, nav uzskatāma par laulāto kopīgu mantu, celtniecība pilnībā ir apmaksāta par viņa pirmslaulības laikā iegūtajiem līdzekļiem, kas uzskatāmi par vīra atsevišķu mantu.