Andris Šķēle: jāpārtrauc Latvijas nākotnes bezierunu ieķīlāšana

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo, R.Oliņš

Latvijas valdības apsolījumu vēstules starptautiskajiem aizdevējiem ir Latvijas valsts nākotnes apķīlāšana.   Jau 2008. gada nogalē, saskaņojot kopējo aizdevuma summu Latvijai, I.Godmaņa valdība deva vairākus nepārdomātus solījumus aizdevējiem. Savukārt V.Dombrovska valdība, saņemot atsevišķu aizdevumu daļu, nav kautrējusies būtiski kāpināt cenu, ko valsts maksās par kredītu saņemšanu, un I.Godmaņa pieļauto jau vairākkārt «pārsolījusi».

Bīstami ir tas, ka nav iespējams prognozēt, ko vēl ir gatavs ieķīlāt V.Dombrovskis, lai tikai saņemtu naudu, kas ļautu šai valdībai līdz Saeimas vēlēšanām - 2010. gada 2.oktobrim - turpināt uz parāda finansēt valsts tēriņus. Tā tiek novilcināts laiks, vienlaikus neapgrūtinot sevi ar rūpēm par to, kas notiks pēc tam. Par laimi Satversmes tiesa, norādot uz valdības pienākumu saņemt Saeimas nepārprotamu mandātu, kā arī atceļot pensiju likuma grozījumus, ir pārtraukusi iespēju šo neprātīgo solīšanu veikt slepeni, kā tas tika darīts 2009.gadā.

Valdības vadītāja nevaldāmo tieksmi visas tautsaimniecības problēmas risināt uz aizvien jaunu valsts parādu rēķina vērtēju kā jauna, nu jau publiskā sektora, aizņemšanās «burbuļa» radīšanu. Tam plīstot, valsts tiks novesta vēl dziļākā un daudz nopietnāku problēmu krīzē un ilgstošu parādu maksājumu jūgā.

Privātā sektora milzu aizņemšanās «burbuli» savulaik sāka pūst Ministru prezidents E.Repše, spekulatīviem mērķiem paredzētu īpašumu uzpirkšanai tērējot gan viegli iegūto - tautas saziedoto – naudu, gan ņemot lielus kredītus un  mudinot tāpat rīkoties arī citus. Šo visaugstākajā līmenī izteikto pamudinājumu vislabprātāk sadzirdēja bankas, plaši atverot vieglas kreditēšanas durvis ikvienam.

Vēlāk Ministru prezidents A.Kalvītis nebija gatavs iestāties pret pārmērīgi vieglo privātsektora kreditēšanu, acīmredzot, ticot, ka ar sabalansētu valsts budžetu būs gana pietiekami ilgtermiņa stabilitātei. Tāpēc privātā sektora milzu parāda eiro valūtas riski netika nekādi „apdrošināti” jeb novērsti, jo tas būtu prasījis krasu pretī stāvēšanu Latvijas Bankai monetārās politikas un komercbanku regulācijas jomās.

Savukārt Ministru prezidents I.Godmanis izvēlējās iet vieglāko ceļu, tas ir, uz  valdības parāda straujas palielināšanas rēķina atverot iespēju privāto parādu faktiski pārfinansēt caur valsts budžetu.

Viņa pēctecim V.Dombrovskim bija iespēja šo negatīvo procesu apturēt un rīkoties daudz  apdomīgāk un niansētāk. Diemžēl tā nenotika. Vēsture mēdz atkārtoties - tikai šoreiz daudz augstākā līmenī. Ministru prezidents E.Repše riskēja ar savu māju, jahtu vai motociklu. V.Dombrovskis riskē ar valsti.

Vēršos pret kārtējo bez parlamenta dotā mandāta sagatavoto valdības nodomu vēstuli starptautiskajiem aizdevējiem un V.Dombrovska aplamo retoriku par to, ka Satversmes tiesas spriedumu it kā varot pildīt tikai tad, ja doti jauni apsolījumi aizdevējiem. Aplama ir valdības vadītāja un finanšu ministra tieksme izvairīties no precīza un detalizēta Saeimas mandāta saņemšanas jaunām valsts saistībām.

Ar lēmumu par to, ka Saeima akceptē aizpērn saskaņota aizdevuma saņemšanu, vien  nepietiek. Valdībai no Saeimas ir jāsaņem precīzs mandāts, ko tā drīkst, ko nedrīkst apsolīt, tātad – cik gadus uz priekšu mūsu visu kopīgo nākotni ieķīlāt apmaiņā pret katru atsevišķo kredīta maksājumu.

Skaidram rīcības plānam ir jābūt par katru eiro, ko valsts aizņemas: jāzina, kādam mērķim tas ir vajadzīgs un tiks izlietots, kā ar tā palīdzību izkļūsim no krīzes. Šāda plāna nav nedz valdības vadītājam, nedz finanšu ministram. Aizņemtā nauda tiek „apēsta”, notērējot to valsts budžeta robu lāpīšanai un aplami pieņemtu lēmumu labošanai, kā arī apdrošinot banku iepriekš veikto riskanto kreditēšanas politiku un atsakoties no jebkādas nopietnas un patstāvīgas valsts monetārās politikas izmantošanas.

Ir naivi cerēt, ka tikai ar fiskālas politikas instrumentiem varēs strauji atdzīvināt tautsaimniecību. Naudas piegāde tautsaimniecībai sapratīgā daudzumā ir kritiski svarīga lieta. Eksporta izaugsme un importa preču aizstāšana ar vietējiem ražojumiem prasa nopietnas papildus finanses. To tirgū nav. Valdībai ir jāuzstājas kā lielākajam pasūtītājam nopietniem, prioritāri - infrastruktūras objektiem, kuri dod darbavietas, veicina ekportpakalpojumus vai rada importa aizstājējus. Par to no valdības vadītāja nav dzirdēts nekas konkrēts un skaitļos detalizēts. Lielīšanās ar pozitīvajiem signāliem ir «miglas pūšana» – ar pašreizējā eksporta pieauguma tempiem Latvija labi ja spēs maksāt papildus aizņēmuma procentus, bet ne atdot parādus. Bezdarbs joprojām pieaug, kapitāls pamet Latviju katastrofālā ātrumā, nodokļu sloga audzēšana daļai uzņēmēju rada motivāciju meklēt veidus, kā no tiem izvairīties. Reālā ekonomikas iznīcināšana un valdības politikas neprognozējamība  tiek pietušēta ar  skaļām frāzēm par to, ka pie visa vienmēr vainīgi citi, ka tuvojas vēlēšanas, ka būs jau labi..., ļaujiet tik aizņemties vēl naudu. Iespējams, tas palīdz valdības vadītājam un finanšu ministram nonākt hipnotiskā transā un neredzēt, kas notiek apkārt. Valstij un tās iedzīvotājiem no tā vieglāk nekļūst.

Saeimai nebūtu jāizsniedz beznosacījumu «blanko» mandāts valdībai. Parlamenta kontrole pār aizņemšanās gaitu ir nepieciešama, lai izvairītos no riska, ka  kredītlīdzekļi var tikt izmantoti nemākulīgi, piemēram, turpinot ieguldīt milzu naudu «Parex bankā», piesedzoties ar meliem par daudzajiem tās pircējiem. Saeimai ir jākontrolē, lai aizdotā nauda netiek izlietota bezjēdzīgi, piemēram, tā arī neveicot nekādas reālas un būtiskas strukturālas pārmaiņas valsts pārvaldē, vai pavirši - nestimulējot nevienas eksportspējīgas darba vietas rašanos un neveicinot saprātīgas tautsaimniecības kreditēšanas atsākšanu.

Saeimas mandāts uzliek atbildību valdībai. Tas detalizējams ar konkrētiem skaitļiem un uzdevumiem, kuri ļaus nomērīt valsts jaunās aizņemšanās lietderīgumu. Pretējā gadījumā aizņemšanās ir jāpārtrauc, vieglprātīgi solījumi nav jāizsniedz un jāturpina profesionālas sarunas ar SVF un citiem aizdevējiem.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu