Ar motocikliem apkārt pasaulei

Cauri 26 valstīm piecos kontinentos kopā nobraukti 48 735 kilometri. Par gatavošanos braucienam un piedzīvojumiem ceļā stāsta motoekspedīcijas vadītājs, pieredzējis enduro braucējs Mārtiņš Sils.

– Iecere apbraukt apkārt pasaulei radās 1998. gadā, kad vienatnē ar mugursomu plecos gan kājām, gan ar autobusu un gadījuma mašīnām ceļoju cauri Āzijai. Toreiz Amerikā nopirku savu pirmo «Harley Davidson», ar kuru nobraucu desmit tūkstošus kilometru, šķērsojot ASV. Bet tā nopietni sagatavošanās darbiem ķēros klāt pirms diviem gadiem. Sākumā atsaucība bija liela, taču beigās ar Kasparu palikām tikai divi, kas finansiāli varēja atļauties doties tālajā ceļā. Šī motoekspedīcija bija garākais un dārgākais ceļojums, kādā esmu piedalījies. Jaunu «KTM Adventure 990 S» (120 zirgspēku) motociklu iegāde vien katram izmaksāja

13 500 eiro, nerēķinot rezerves daļas, navigācijas sistēmas, degvielu, vīzas, aviobiļetes, moču transportēšanas izdevumus un uzturlīdzekļus. Ceļā vairākkārt mainījām ķēdes, bremžu klučus un citas detaļas, nobraucām piecus riepu komplektus. Remontdarbus veicām paši, vienīgi specifiskās tehniskās apkopes uzticējām profesionāļiem. Dzīvojām diezgan askētiski – mantu mums līdzi bija vien tik, cik satilpa moču bagāžas kastēs. Drošības labad rezerves riepas un eļļas nosūtījām uz Krasnojarsku, taču tas izrādījās pārāk dārgs pasākums un turpmāk vajadzīgo pirkām uz vietas. Pēdējam Āfrikas posmam nepieciešamo mums uz Dakaru veda Jāņa Vintera motokomanda, taču atceltā rallija dēļ krava palika Lisabonā un nācās mainīt brauciena maršrutu.

– Kur atpūtāties pēc motocikla seglos pavadītas dienas?

– Pārsvarā bijām domājuši gulēt teltīs, tomēr samērā daudz nakšu iznāca pārlaist pie jauniegūtiem draugiem, kuri aicināja ciemos.

Lai iekļautos ekspedīcijas budžetā, meklējām arī vislētākās viesnīcas.

– Kā ieguvāt draugus? Kādā valodā ar viņiem sapratāties?

– Ukrainā, Kazahstānā un Krievijā mūs vienoja krievu valoda. Sevišķi kazahiem par mums bija liela interese. Tiklīdz kaut kur apstājāmies, apkārt sanāca ziņkārīgo bars. Lielākoties viņus interesēja, cik maksā mocis un cik lielu ātrumu no tā var izspiest.

Ne tikai bijušajās padomju valstīs, arī Japānā,

Centrālamerikā, Brazīlijā un citviet cilvēki izrādīja laipnību, aicināja pie sevis mājās. Būtībā visā pasaulē motociklisti savējos ciena un viņiem palīdz, ja atgadījusies kāda ķibele. Tā ir tāda neaprakstāmi pacilājoša sajūta, kad uz trases sastaptie, nepazīstamie «cunftes» brāļi tevi sveicina, lai kurā pasaules malā tu arī atrastos.

– Negribas ticēt, ka viss gāja tik gludi. Cik zinu, motociklus nebija iespējams no Krievijas nosūtīt uz Aļasku, kā plānots?

– Mums nederēja kravas sūtīšana ar kuģi – tas būtu pārāk lēni. Noskaidrojām, ka cenas motociklu pārvadāšanai ar kuģi vai lidmašīnu īpaši neatšķiras. Taču tieši tobrīd kravas lidmašīnu reisi no Vladivostokas uz Ankoridžu bija atcelti, un izlēmām doties uz Kobi.

Vēlāk, sūtot močus uz ASV, pieredzes trūkuma dēļ krietni pārmaksājām, jo aviopārvadātāji naudu prasa nevis par svaru, bet sūtījuma aizņemto tilpumu. Kaut gan piecas stundas pavadījām, lai samazinātu moču gabarītus, nomontējām riteņus, stūri, lampu bloku un pat priekšējo dakšu, iepakošanu neuzraudzījām līdz galam un galamērķī konstatējām, ka bagāžu varēja iesaiņot vismaz par trešdaļu kompaktāk. Tā mēs zaudējām pāris tūkstošus dolāru un galu galā sūtīšana kopā izmaksāja aptuveni 8000 dolāru, kurpretī no Brazīlijas uz Eiropu tikām cauri gandrīz trīsreiz lētāk.

Japānā pavadījām trīs nedēļas. Ļoti pretimnākoša bija Latvijas vēstniecība, kur mums tika iekārtota atsevišķa darba telpa un darbinieki palīdzēja nokārtot Brazīlijas vīzas un tulkot dokumentus. Lai gan tūrisma sezona bija beigusies un laika apstākļi paskarbi, uzkāpām Fudzi kalnā (3776 m v. j. l.). Līdz 2400 metriem uzbraucām ar močiem, atstājām tos stāvvietā un tālāk gājām kājām. Izmetām arī divarpus tūkstošus kilometru līkumu pa valsti. Salīdzinot ar Krieviju, kontrasti bija milzīgi gan kultūrā, gan ekonomikā un satiksmes organizācijā. Bija jāpierod braukt pa ceļa kreiso pusi. Lielākajās pilsētās ceļi vijās vairākos līmeņos un Tokijā pat sākta autoceļu tīkla izbūve pazemē.

No Japānas lidojām uz Sanfrancisko. Kaut ASV dienvidu daļa ir izteikti spāniska un ļaudis atvērtāki, tomēr jutām: jo valsts turīgāka, jo cilvēkiem mazāka interese vienam par otru – arī par tādiem pasaules apceļotājiem kā mēs. Japānā atsvešinātība tik ļoti neizpaudās. Amerikā apmeklējām Josemitas nacionālo parku, Lielo kanjonu, Nāves ieleju un uzstādījām arī personīgo rekordu – nobraucām 307 kilometrus no viena benzīntanka līdz otram, nepieliekot kājas pie zemes, jo ceļā nebija luksoforu.

Aizķeršanās iznāca uz Meksikas robežas Elpaso, kur mūs «marinēja» divas dienas. It kā nepilnīgi noformēto dokumentu dēļ četrreiz tikām sūtīti atpakaļ. Nervus kutināja fakts, ka jau nākamajā dienā mums vajadzēja sagaidīt tuviniekus un draugus, kas atlidoja ciemos, bet līdz Mehiko gandrīz divi tūkstoši kilometru. Tas stimulēja sasniegt nākamo rekordu – 23 stundās veicām 1897 kilometrus. Tuvinieku apciemojums nāca taisni laikā, jo psiholoģiski ar Kasparu jutāmies viens no otra mazliet noguruši. Motociklus atstājām servisā un katrs savā kompānijā nedēļu atpūtāmies pie Klusā okeāna.

Tālāk izbraucām cauri visām Centrālamerikas valstīm, izņemot Belīzu. Atdūrāmies pie Panamas–Kolumbijas robežas grūti izbraucamā mežu masīvā, kurā, starp citu, mājojot kolumbiešu partizāni. Nekas cits neatlika kā lidot uz Medeljinu, un tikai tad atjēdzāmies, ka mums nav Kolumbijas vīzu. Konsulātā Panamā izlūdzāmies, lai mums tās uztaisa dienas laikā. Ar otro piegājienu man izdevās aizlidot veiksmīgi, bet Kasparam nācās divas dienas gaidīt Panamā, kamēr kādā no lidmašīnām atradās brīva vieta. Par drošību Kolumbijā runā visādi, bet es līdz šim nekur citur nebiju redzējis tik apsargātus ceļus. Ik pa trim pieciem kilometriem ir posteņi ar bruņotiem karavīriem vai policistiem. Lai gan mums ieteica nepamest lielās maģistrāles, tik un tā izmēģinājām kādu mazāku ceļu. Tomēr, pusi dienas izmīcījušies pa dubļiem, griezāmies atpakaļ, jo lietavās upe bija pārrāvusi dambi un applūdinājusi plašu apkaimi. Vēlāk arī paši izpeldējāmies 15 metrus augstā dubļu vulkānā, kuru atradām ar «Lonely planet» ceļveža starpniecību.

Nonākot Venecuēlā, mūs šokēja neticami zemās degvielas cenas. Pārrēķinot dolāros, divu tukšu motocikla bāku piepildīšana izmaksāja 80 centus (aptuveni 1,5 centus litrā), turpretī ūdens pudele – pusotru dolāru. Venecuēla ir ļoti skaista zeme, kurā es noteikti gribētu vēl kādreiz atgriezties. Kaut vai tāpēc, lai noīrētu sagrabējušu auto, kādu tur netrūkst, un to pamatīgāk apskatīt. Jo ekspedīcijas saspringtais grafiks – vidēji piecas dienas katrā valstī – šoreiz ierobežoja personīgās vēlmes.

2008. gadu sagaidījām Brazīlijā uz kuģa, pa Amazoni dodoties no Manausas līdz Santaremai. Amazones baseinā jau bija sākusies lietus sezona, tādēļ vienubrīd šķita, ka tālāk par «Transamazonica» maģistrāli netiksim, jo kādus 40 kilometrus braucām astoņas stundas. Interesanti bija vērot vietējo autobusu šoferu taktiku. Pirms stāva kāpuma viņi apstājās un gaidīja, kamēr māli saulē apžūst, lai tiktu kalnam pāri. Beidzot laimīgi sasniedzām Riodežaneiro, no kurienes lidojām uz Eiropu.

Lisabonā mūsu motocikli tika savesti kārtībā pirms Āfrikas posma. Taču tas beidzās necerēti ātri, jo atklājām, ka Marokas–Alžīrijas robeža jau 11 gadus ir slēgta. Protams, tuksnesī mums neviens netraucēja ceļu turpināt, taču bez zīmoga pasē un atbilstoši noformētiem motociklu papīriem, iebraucot Alžīrijā, varētu rasties nopietnas problēmas. Vēl nobraucām pusotra tūkstoša kilometru gar robežu, bet, nevienu robežpunktu tā arī neatraduši, atgriezāmies Marokā.

– Kādi šķiet Latvijas ceļi pēc atgriešanās mājās?

– Apmēram 80 procentus mūsu maršruta veidoja asfaltēti ceļi, pārējie bija grunts ceļi, bet no tiem piektā daļa bezceļi – tieši tā, kā bijām iedomājušies, pētot kartes. Diemžēl jāatzīst, ka tik sliktus asfaltētos ceļus kā brauciena pēdējā posmā no Ventspils līdz Rīgai nekur citur neredzējām.

– Vai laika apstākļi netraucēja? Motociklam tomēr nav jumta virs galvas.

– Viskarstākais laiks mūs sagaidīja Krievijā pirms Astrahaņas. Tur termometra stabiņš ēnā rādīja + 45 grādus. Kad stepē atklātā saulē motociklam nācās mainīt pārdurto riepu, tad gan likās – ģībonis vairs nav tālu. Tuvojoties Altaja kalniem, palika vēsāks. Vispār daba mūs lutināja. Pat Eiropas ziema bija mums labvēlīga, jo temperatūra turējās grādus piecus virs nulles, kas braukšanai ar motociklu vēl ir pieņemami. Taču tālāk uz ziemeļiem vairs negribējām riskēt, tādēļ no Vācijas izvēlējāmies līdz Ventspilij atbraukt ar prāmi.

Apzināti vairījāmies no lielajiem ceļiem, arī tūrisma objektu apskate nebija mūsu mērķis. Daudz vairāk mūs interesēja, kā dzīvo cilvēki lauku ciemos. Bijām iegriezušies latviešu ciemā Lejas Bulānā, arī Krasnojarskā un Baltijskā pie Amūras satikām latviešus. Tiesa gan, neviens no viņiem vairs skaidrā latviešu valodā nerunāja, taču par tikšanos bija bezgala priecīgi.

Interesants piedzīvojums gadījās Lejas Bulānā, kurai tuvojāmies naktī pa taisno – pāri mitrām pļavām. Noskaņojums ne no labākajiem, jo trīsreiz pa tumsu jau biju nogāzies dubļos. Te pēkšņi priekšā patrāpījās vietējie puikas ar «blaķenieku». Uzzinot, ka esam no Rīgas, pirmais jautājums bija: vai alus jums ir? Gribējām atrast ciema priekšsēdētāju, bet puiši pārliecināja, ka prātīgāk būs, ja dosimies pie Daces. Tā nokļuvām pie Latvijas meitenes, kura jau septiņus gadus dzīvo Sibīrijā. Ļoti sagribējās atvilkt elpu, tādēļ palikām Lejas Bulānā trīs dienas. Norakām kartupeļus, salabojām Daces mājai jumtu un piedalījāmies augstu Latvijas viesu uzņemšanā. Ciemos bija ieradies Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Abi acis vien ieplēta, kad pie vietējā kultūras nama ieraudzīja močus ar Latvijas numura zīmēm.

– Kādi vēl bija šā ceļojuma ieguvumi bez tā, ka redzējāt pasauli?

– Personīgi man tā bija iespēja mācīties spāņu valodu, kurā jau esmu tiktāl ielauzījies, lai spētu lasīt un runāt par vienkāršām lietām. Ceļojot spāņu valoda ir nepieciešama, jo tajā runā ļoti daudzi planētas iedzīvotāji. Safilmējām arī ap 60 videokasetes ar ceļojuma piedzīvojumiem un meklējam režisoru, kurš no tām varētu mums palīdzēt izveidot filmu.