Janvāra sākumā pasauli pāršalca neticama vēsts – terorisma draudu dēļ atcelts 30. (jubilejas) rallijreids Lisabona – Dakara.
Ar žigulīti Dakaras bezceļos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Taču tobrīd jau pusceļā uz mērķi atradās alternatīvā rallija Plimuta (Anglija) – Bandžula (Gambija) dalībnieki, kuri brauca ar lētajām automašīnām, tostarp 21 oficiāli reģistrēta komanda no Latvijas, arī Liepājas meitenes Ieva Lāce (20) un Zane Laimiņa (21) – gados jaunākā šā rallija ekipāža.
Rallijs Plimuta – Dakara tiek rīkots kopš 2003. gada, kad diviem britu piedzīvojumu meklētājiem radās doma veikt īstajam Dakaras rallijam līdzvērtīgu trasi ar minimāliem līdzekļiem. Galvenais noteikums – dalībnieku automašīnas nedrīkst maksāt dārgāk par 100 Lielbritānijas mārciņām (aptuveni tikpat lati), bet mašīnas sagatavošana sacensībām – ne vairāk kā 15 mārciņas. Ekipāžām divu cilvēku sastāvā jāveic ap 7000 kilometru garā distance uz savu atbildību bez jebkādas organizatoru palīdzības un jebkuros apstākļos. Galapunktā auto jāpārdod izsolē un iegūtā nauda jāziedo labdarībai.
Šķiet, nav iespējams godīgi tikt galā ar šādiem nosacījumiem. Tomēr šogad tuksneša izaicinājumu pieņēma rekordliels dalībnieku skaits no Latvijas. Alternatīvā rallija noteikumu pēdējais punkts daļēji atviegloja grūto uzdevumu: «Noteikumi ir rakstīti, lai tos pārkāptu.» Izņemot labdarības nolūkus un to, ka auto stūrei jābūt kreisajā pusē. Taču reālā dzīve ienesa savas korekcijas.
Piedāvāju nelielu ieskatu Ievas Lāces brauciena laikā rakstītajā dienasgrāmatā.
27. decembris
«Problēmas sākās jau Rīgas lidostā, jo Jānis Vaišļa (pasaules apceļotājs un televīzijas raidījumu vadītājs. – Z. B.) trīs reizes tika izsaukts uz drošības dienestu. Nodomājām, tas droši vien saistīts ar viņa filmēšanas ekipējumu. Taču vainīgas brīnumsvecītes, kas izrādās sprāgstoša viela. Tās bija domātas, lai tuksnesī, svinot dzimšanas dienu, varētu iespraust vafeļu kūkā.
Esam klāt Frankfurtē pie Mainas. Saņemam mašīnas un konstatējam, ka Tukuma Viktora mašīna ir noģībusi jau uzreiz. Salabot neizdodas. Aizvelkam turpat uz servisu, bet nav vajadzīgās detaļas, tādēļ divas mašīnas nakti paliek Vācijā. Savukārt mēs – četras žiguļu ekipāžas – izbraucam uz Gibraltāru. Nakti paliekam pie «Daugavas vanagiem» Freiburgā, jaukā mājiņā kalna pakājē. No rīta piestiprinām mašīnām Latvijas karodziņus un dodamies tālāk.»
3. janvāris
«Aizvakar jaunais gads tika sagaidīts mierīgi, divas reizes – pēc Latvijas un vietējā laika – ar šampanieti, bet bez dejām un skaļas mūzikas... Iekuģojam Seūtas ostā. Arī mūsu autiņam rodas pirmās tehniskās problēmas. Izrādās, benzīna filtrs nemaz nav uzlikts. Sešos vakarā noriet saule un momentā kļūst tumšs. Rabatu Marokā sasniedzam vēlu, tumsā uzslienam teltis. Pirms gulētiešanas mēģinām vārīt zupu... Rīts pienāk dzestrs, gandrīz visi naktī nosaluši. Šodien galamērķis Marrākeša. Autiņš niķojas, jo netīrumi laikam vēl nav izgājuši no benzīna vadiem. Dienas vidū mums jādodas pāri Atlasa kalniem. Grūtības atrast ceļus, jo vadāmies pēc kartēm, kas ne vienmēr nozīmē, ka ceļš ir tur, kur iezīmēts. Kalni ir unikāli, auto tehniski turas.»
6. janvāris
«Izbraucam no Marrākešas. No rīta bijām ieskrējušas uz divām stundām tirgū. Iegādājāmies vietējos apģērbus. Uzreiz cita noskaņa, vairāk Āfrikas sajūta. Pēkšņi saņemam jaunu ziņu, ka Dakaras rallijs atcelts, jo Mauritānijā karš. Šoks, domājam, ko darīt. Zvanot uz Latviju, ziņas apstiprinās. Man momentā rodas plāns braukt līdz Dāhlai caur tuksnesi, tad uz atpakaļ Marrākešu, pārdot auto un uz Kanāriju salām, kas tepat vien ir. Tomēr nomierināmies un dodamies tālāk. Saprotam, ka nav jau tik traki, jo tur, kur braucam, nav draudu zonas. Pēc 300 kilometriem jūtos tik slikti, ka lūdzu mani nomainīt pie stūres. Laikam vainīgs vietējais ēdiens. Mūsu auto atkal saplīst, un šķiet, tā gals vairs nav tālu.»
10. janvāris
«Esam veiksmīgi nokļuvušas Nuakšotā, kas atrodas jau Mauritānijā. Aiz muguras trīs dienas tuksnesī, daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Ar iekļūšanu šajā valstī problēmas neradās. Uz robežas gan nācās pavadīt veselu dienu, turklāt piedzīvojām nopietnu alkohola pārbaudi. Robeža ir mīnēta. Kad prasīju gidiem, cik te ir droši, viņi atbildēja, ka viens aizies pa priekšu un tad jau būs droši... Vakarā esam kempingā, kur nakšņošanai paredzēta viena liela jurta. Ceļamies ap septiņiem, dodamies uz pilsētu, uzpildām benzīnu, ūdeni un atkal uz tuksnesi. Smiltis sasniedzam ap divpadsmitiem, un jau pēc stundas mūsu gidi izdomā ieturēt maltīti. Cienā mūs ar ceptām un smilšainām kamieļa aknām.
Pēcpusdienā iebraucam nacionālajā parkā, kur, kā jau ierasts, no mums noplēš bargu naudu – 15 eiro no personas. Ceļš turpinās gar okeāna krastu. Pēkšņi gids paziņo, ka paliekam kempingā, par ko būs jāmaksā seši eiro. Vārds «kempings» te nozīmē tikai lielu telti un zemes gabalu, kas kādam pieder. Mēs taču varam nakšņot jebkurā vietā pludmalē.»
12. janvāris
«Esam Zebrabārā, kempinga vietā, kas atrodas pie pilsētas ar daudzsološu nosaukumu Sentluisa. Nē, neesam Amerikā, tik vien kā veiksmīgi iekļuvušas Senegālā. Šī ir ceļojuma vieta, kur mainās daba. Braucam gar dambja malu. Apkārtne ir purvaina. Redzam lielus ūdens laukus, govis ar neparasti cēli izliektiem ragiem, simtiem rozā flamingo. Laukā ir ļoti karsti, mašīnā – vēl trakāk, stipri jākoncentrējas braukšanai.
Ceļa malā uzrodas divi vīri formastērpos un paziņo, ka katram jāmaksā 10 eiro par izbraukšanu no nacionālā parka. Pēc pāris kilometriem nonākam robežpunktā, kur atkal jāmaksā par visādām formalitātēm. Mums paziņo, ka vīzas nav derīgas un jāgaida šefs, kurš pēc stundas ierodas un saka – par 10 eiro katra vīza atkal kļūs derīga. Vēl jānokārto apdrošināšana. Vietējo bizness griežas. Nākamajā būdā, reģistrējot auto, jāmaksā arī par konvoju. 880 eiro par 11 mašīnām – tā tiešām ir nereāla cena. Sarunājam, ka konvojs mūs aizvedīs līdz Gambijas robežai uz prāmi, tādējādi sanāk, ka Dakara un Rozā ezers netiek maršrutā iekļauti. Riskēt un palikt nedrošā vietā arī negribas.
Lēnām pienāk pēcpusdiena. Visu dienu uz robežas apkārt spiedz bērni, kas nemitīgi uzbāžas un diedelē dāvanas: «Madam, kadu!»
14. janvāris
«Ļoti laimīga diena – finišs Bandžulā un karstas dejas vietējā klubiņā. Mēs to paveicām, un arī auto izturēja. Gambijas robežpunktam ātri tikām cauri ar dažiem suvenīriem un Džo Guci kurpēm kā dāvanu robežsargiem. Pirms tam pa tumsu bija nenormāli bedrains ceļš, kurā nolauzu izpūtēja kronšteinus. Tos piesēju ar gumiju, un tā laikam ir vienīgā lieta, ko esmu pati salabojusi mašīnai, ja neskaita eļļas un antifrīza pieliešanu. Pēc robežas sekoja man bīstamākie kilometri visā šajā braucienā – ļoti putekļains ceļš, kurā redzēt vispār nevarēja neko, turklāt bija jau nakts. Pirmo reizi mūžā tik traka braukšana uz dullo – divreiz iebraucu krūmā un grāvmalā, bet viss beidzās labi. Pēc stundas nonācām līdz policijas postenim, kas atradās pie prāmja piestātnes. Jāguļ vai nu mašīnās, vai posteņa pagalmiņā, kur ir dažas telšu vietas. Pirmais prāmis pāri Gambijas upei rīt septiņos.
Rīts ir pasakaini skaists un silts. Pārceļoties otrā krastā, sagaida uzraksts «Welcome to the Banjul!» («Laipni lūgti Bandžulā!» – angļu val.). Saprotu, ka simboliski tā ir mūsu finiša lente. Tālāk dodamies uz pilsētu lidmašīnas biļešu meklējumos. Veicas jautri. Meklējot lētākās biļetes uz jebkuru Eiropas valsti, apbraukājam vismaz piecus kantorus, bet piedāvājumi nav tie labākie – neparocīgi gan datumi, gan cenas. Lidostā neviena kantora nav, toties uzrodas dīleris, kurš ir ar mieru atrast mums biļetes. Kamēr viņš zvana draugiem, uzrunāju jaunekli uniformā. Viņš mani aizved pie galvenā virsnieka. Ātri tiek izstāstīta situācija. Virsnieks iedod telefona numuru – dienā, kurā vēlamies lidot, mums noteiktā laikā jāierodas lidostā, un viņš mūs ielaidīs lidmašīnā uz Londonu par 200 mārciņām (divreiz lētāk nekā jebkurā kantorī). Nav tūristu sezonas, un lidmašīnās esot brīvas vietas. Visiem skaidrs – meitene ar gaišiem matiem te spēj darīt brīnumus.»
15. janvāris
«Pa dienu visi latvieši kopā apmeklējam izslavēto krokodilu parku. Satiku mierīgākos krokodilus, kādi vispār iespējami, – nekādas reakcijas. Tos varēja gan pabakstīt, gan brīvi pieiet klāt. Tālāk devāmies uz Badžulas Alberta tirgu. Tur jau ierastie Āfrikas tirgus skati – pilns ar būdiņu labirintiem, tirgotājiem, viņu palīgiem, uzbāzīgiem ļaudīm, kas visus baltos uzrunā: «Sveiks, brāli! Sveika, māsa!» Aina tipiska – cilvēki tirgojas, ēd, guļ un dzīvo vienuviet...
Esam stingri nolēmušas auto pārdot, lai gan pēc noteikumiem mums tas jādāvina. Taču ceļā ir bijis tik daudz neparedzētu izdevumu, ka nokļūšana mājās šobrīd ir vissvarīgākā. Tādēļ mašīnu atstājam pie tirgus un uz stikla uzrakstām angliski, ka to pārdodam. Atgriežoties no iepirkšanās, mūs sagaida melno bariņš, un sākas sarunas.
Vienojamies par 16 tūkstošiem dalasu, kas ir aptuveni 500 eiro. Seko gara procedūra, kas saucas naudas nonākšana mūsu rokās. Kopumā tā aizņem stundu, kuras laikā ir daudz runu, kaulēšanās un mēģinājumu mūs apkrāpt, bet rezultāts labs. Saņemam kaudzi naudas un atdodam mašīnas atslēgas. Tikai vakarā atceros, ka aizmirsu jaunajam saimniekam pateikt PIN kodu benzīnbākas atvēršanai. Šķiet, mūsu «Lada» kļūs par cieto riekstu arī afrikāņiem.»