Vasaras saulgriežu un vispārējās ziedēšanas laiks, kad arī cilvēku domas kļūst brīvākas un gaišākas, vienmēr ir labs brīdis pārdomām un diskusijām par savstarpēju sapratni sabiedrībā, par iecietību jeb toleranci pret neierasto, svešādo vai vienkārši jau piemirsto.
Mēs arvien uzskatāmāk pārliecināmies, ka cilvēcisko attiecību jomā ne viss pakļaujas iepriekšējos gadsimtos un pat citos politiskos režīmos radītiem un sabiedrībai uzspiestiem vienveidīgas uzvedības stereotipiem. Mēs paši, cilvēki, kaut šķietam samērā līdzīgi gan izskatā, gan uzvedībā, tomēr tādi neesam. Pat vienšūnas dvīņi, it kā pilnīgi identiski, savstarpēji atšķiras. Katrs no septiņiem miljardiem cilvēku uz Zemes ir unikāla būtne – gan sava izskata, gan uzskatu ziņā, gan fizioloģijas un temperamenta ziņā. Tāpēc, cik pasaulē ir domātāju, tik atšķirīgu viedokļu un redzējumu. Pastāv viedo gudrību mācības, kas dažreiz šķiet savstarpēji izslēdzošas, veidotas uz pilnīgi pretēju vērtību pamata – taču tas netraucē šīm mācībām piesaistīt piekritējus un veiksmīgi realizēties viņu ikdienā.
Tāpēc sabiedrība arvien miermīlīgāk un racionālāk izturas pret cilvēku fizioloģijas un temperamenta atšķirībām, rēķinoties, ka starp mums dzīvo gan aseksuāli cilvēki, gan homoseksuāli cilvēki, tāpat kā cilvēki, kuri savā ģimenes dzīvē ir monogāmi, un cilvēki, kuri ir poligāmi. Zinātnieki sen jau ir nonākuši pie secinājuma, ka cilvēks savā būtībā ir poligāma radība, tomēr mūsu sabiedriskā apziņa – sakņojoties galvenokārt kristietības priekšrakstos – joprojām uzstājīgi cenšas skatīt ikvienu cilvēku kā obligāti monogāmu būtni. Kaut vienlaikus gluži pašsaprotami tiek pieņemts, ka viens no slavenākajiem un biežāk citētajiem kristietības praviešiem Zālamans bija poligāms.
Turklāt šis laulību institūts radās – Vecās derības patriarhu ģimenēs vai indiāņu ciltīs, agrīno viduslaiku Arābijā, uz laiku arī trīsdesmit gadu kara laikā (1618-1648) pilnībā izkautajās Vācijas valstiņās,– ne jau «vīriešu šovinisma» vai «seksuālas izlaidības» apmierināšanai. Skarbos laikos vīrieši uzņēmās atbildību par mirušo brāļu vai cīņās kritušo biedru atraitnēm un viņu bāreņiem, par viņu līgavām un bez preciniekiem palikušajām sievietēm, kurām bija tiesības vēlēties ģimeni un bērnus. Poligāmija (daudzsievība/daudzvīrība) joprojām pilda nozīmīgu sociālu funkciju – it īpaši «vīriešu deficīta» vai citviet «sieviešu deficīta» apstākļos: ļaut bērniem būt mātes un tēva lolotiem un tikumos audzinātiem.
Patlaban mēs sabiedrībā daudz runājam par toleranci pret homoseksuāliem cilvēkiem, uzsverot, ka atšķirīga dzimumtieksme nav nekas ārkārtējs un ir pat loģiska dabas sastāvdaļa. Jo cilvēki nebūt nav vienīgās dzīvās radības uz zemes, kuru starpā mēdz būt arī homoseksuālas attiecības. Pavisam maz mēs runājam par aseksuāliem cilvēkiem, kuriem dzimumattiecības neinteresē un viņu dziņa turpināt dzimtu ir neattīstīta. Varbūt vienīgi pasmejamies, lasot avīzē, ka Francijā sieva ir no sava vīra, kurš viņu nav seksuāli apmierinājis laulības laikā, iztiesājusi 10 tūkstošu eiro kompensāciju.
Pie mums ir pieņemts uzskatīt, ka no sabiedrisko interešu un morāles viedokļa monogāmās attiecības ir vispareizākās. Kaut mēs paši skaidri redzam, ka reālajā dzīvē tā nebūt nav. Vēl vairāk, valda pilnīga liekulība: tiek akceptēts (un nereti kā nez kāds varoņdarbs aprakstīts dzeltenajā presē), ka vīram bez likumīgas sievas ir mīļākā vai mīļākās, ārlaulībā dzimuši bērni. Taču nedod Dievs, ja vīrietis godprātīgi vēlēsies dot arī šīm sievietēm laulību piešķirtās tiesības un statusu, ja vēlēsies atzīt bērnus par likumīgiem pēcnācējiem! Sabiedriskā doma sāk vaimanāt par šariatu! Tikmēr mums ir tik daudz šķirto ģimeņu, «sērijveida monogāmijas», vientuļo māšu – un bērnu, kuri aug bez tēva kā viņu lolotāja, viņu parauga dzīvei, pat atļaušos pieminēt šo briesmīgo vārdu – viņu autoritātes. Izmisīga turēšanās pie dogmas, ka cilvēks drīkst būt tikai monogāms, pati uzrāda savu absurdumu.
Kāpēc mēs baidāmies, kaunējamies runāt par to, ka ne tikai lauvas un jūras lauvas, bet arī cilvēki ir poligāmi? Ir reliģijas (un tās ir sava veida sabiedriskā apziņa), kas cenšas nelauzt cilvēku zemapziņā esošos mūžīgos instinktus, bet palīdz tiem veidot harmonisku sabiedrību – rēķinoties ar to, ka cilvēki ir un vēlas būt poligāmi. Šādu ģimenes modeli veiksmīgi īsteno islams, daudzas tautas Āfrikā – turklāt vienlaikus no sirds piederot kristietībai, tāpat arī mormonisma*, viena no kristietības atzariem, fundamentālisti. Protams, daudzsievība/daudzvīrība nav panaceja pret visām ģimenes dzīves, bērnu audzināšanas un demogrāfijas problēmām. Vēl jo mazāk tā būtu ieviešama kā obligāti vispārēja «tautas atražošanas» prakse. Taču kāpēc noliegt «savādību», ja tā dod iespēju bērniem būt viņu īstās mātes un īstā tēva mīlētiem?
Gan no Dieva gribas, gan no dabas likumu skatupunkta mūsu misija uz šīs zemes ir radīt jaunas dzīvības un turpināt cilvēci. Galvenais ir izaudzināt bērnus – mūsu, Latvijas un zemeslodes nākotni. Pilnvērtīgi to var tikai ģimenē, kur ir gan tēvs, gan māte. Lielākā tiesa cilvēku, kuri ir noziegušies pret sabiedrības likumiem un kurus tā ir atstūmusi, ir auguši nepilnās ģimenēs. Taču mēs – turklāt paši īsti nezinot, kāpēc – nosodām un izsmejam tos, kuri ir poligāmi. Tiek lauztas viņu ģimeniskās saites, bērni paliek bez tēviem vai mātēm. Tiek sabradātas cilvēku dzīves.
Vienlaikus mēs par pilnīgi normālām uzskatām poligāmas attiecības dabā: neviens nesauc lauvu ģimeni vai gorillu ģimeni par izvirtušu. Kāpēc bērniem svētītas attiecības cilvēku starpā mēs cenšamies izsmiet un liegt? No kā mēs baidāmies? Tikai stiprās, vienotās un mīlošās ģimenēs mēs varam izaudzināt pilnvērtīgus sabiedrības locekļus, kuri lepojas ar savu valsti un ir tās patrioti gan vārdos, gan darbos.
--------------------
*Pēdējo dienu svēto baznīca (mormoņi) daudzsievību, vienu no savas reliģijas principiālākajām dogmām, pēc ASV valdības gadu desmitiem ilga totāla spiediena bija spiesta 19. gadsimta beigās iemainīt pret štata pašnoteikšanās tiesībām savai mītnes vietai – Jūtai.