Mācību gada atkārtošanas prakse Eiropas skolās ir vairāk atkarīga no valstij raksturīgās pedagoģiskās kultūras un skolotāja novērtējuma, nevis bērna sekmēm. Valstīs, kurās skolēna atstāšana uz otru gadu ir izplatīta, izglītības speciālistu vidū dominē ideja, ka tas ir derīgi skolēniem, portālu «Apollo» informēja Linda Lietaviete, Valsts izglītības attīstības aģentūras sabiedrisko attiecību speciāliste.
Eiropas Komisija ir publicējusi jauno Eurydice tīkla pētījumu «Mācību gadu atkārtošana obligātajā izglītībā Eiropā: normatīvais regulējums un statistika», kurā salīdzināts, kā Eiropas valstīs notiek mācību gadu atkārtošana jeb skolēnu atstāšana uz otru gadu.
Pētījums atklāj, ka mācību gada atkārtošana ir iespējama lielākajā daļā valstu, tomēr skolēnu proporcija, kas paliek uz otru gadu, ir ļoti atšķirīga. 2009.gada Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) dati par 15 gadus veciem audzēkņiem rāda, ka Slovēnijā, Lielbritānijā un Somijā kādu no mācību gadiem atkārto tikai 3% skolēnu, turpretim Spānijā, Francijā un Portugālē - vairāk kā 30%. Latvijā tie ir gandrīz 11%, kamēr Lietuvā 4% un Igaunijā - gandrīz 6%.
Dažās valstīs, piemēram, Īslandē un Norvēģijā visā obligātās izglītības posmā, spēkā ir automātiska skolēnu pārcelšana nākamajās klasēs. Lielbritānijā ir līdzīga situācija, jo praksē ir pieņemts visus vienas vecuma grupas skolēnus pārcelt nākamajā klasē. Visās pārējās Eiropas valstīs noteikumi pieļauj mācību gada atkārtošanu, taču parasti ar dažādiem ierobežojumiem. Nepietiekamas sekmes mācību gada beigās ir pats biežākais iemesls, kāpēc skolēnam var būt jāatkārto mācību gads, un lēmums par to parasti tiek pamatots vairāk ar skolotāja vērtējumu, nevis audzēkņa sekmēm.
Lielākajā daļā Eiropas valstu lēmumu par mācību gada atkārtošanu pieņem skola, atbildībai pamatā gulstoties uz bērna skolotāju, pedagoģisko personālu vai direktoru. Viņi var konsultēties arī ar speciālistiem ārpus skolas, taču par lēmumu atbildīga ir skola. Tomēr dažās valstīs arī citām iesaistītajām personām ārpus skolas, piemēram, izglītības psihologiem un/vai attīstības atbalsta dienestiem, var būt nozīmīga loma.
Pētījums parāda arī vecāku viedokļa nozīmi lēmumu pieņemšanas procesā. Dānijā, Igaunijā un Nīderlandē vecāku viedokli uzklausa lēmumu pieņemšanas procesā. Francijā, Latvijā, Lietuvā, Slovēnijā un Somijā vecāki var iebilst pret lēmumu, savukārt Slovākijā un Lielbritānijā nepieciešams saņemt vecāku piekrišanu par jebkādu lēmumu, kas skar mācību gada atkārtošanu.
Skolēna atstāšanu uz otru gadu Eiropas valstu skolās jāskata plašākā pasākumu kontekstā cīņā pret neefektīvu skolu darbu un priekšlaicīgu mācību pamešanu. Pētījumi pierāda, ka ilgtermiņā to skolēnu sekmes, kuriem bija jāatkārto kāds mācību gads, ir sliktākas nekā tiem, kuru izglītībā šī metode netika piemērota, tāpēc izglītības speciālisti un pedagogi ir aicināti izvērtēt šīs sekmju uzlabošanas metodes efektivitāti.
