29.martā plkst. 13.00 Džūkstes Pasaku muzejā (Lancenieku skola, Džūkstes pagasts) izstādes «Klausi ko māte un tēvs saka!» atklāšana. Veltīta pasaku tēvam A. Lerhim - Puškaitim (1859-1903), viņa daiļradei un oriģinālpasakām. Pamatā ņemtas A. Lerha - Puškaiša pierakstītās pasakas «Klausi, ko māte saka!», «Trīs tēva padomi» un piesaistītas klāt citas A. Lerha - Puškaiša pasakas, kurās ir atziņas par pozitīvu attieksmi pret vecāku padomiem, informēja Dita Silava, Džūkstes Pasaku muzeja vadītāja.
A. Lerhim - Puškaitim vecāki bijuši lielā cieņā. A. Lerha - Puškaiša māte bijusi ārkārtīgi darbīga un liela dziedātāja. Viņa dziedāja bērniem, kad tie gulēja šūpulī. Sētā nevienu darbu nevarēja padarīt bez mātes piedalīšanās. Pat naktīm viņas rokas nav rimušas. Kad nācis miegs, tā tumsā sēdējusi uz gultas malas un adījusi. Viņa bijusi arī liela audēja, un šī māksla pārgājusi arī uz viņas meitām. Lasīt grāmatu L.P. iemācījies no mātes. Mācīšanās norisinājās pēc tā laika paražas. Māte sēdēja pie ratiņa un vērpa, bērns sēdēja blakus ar dziesmu vai sprediķa grāmatu. Māte sauca burtus pēc kārtas priekšā, un bērns, ar irbuliņu pār drukāto rindu vilkdams, sauca burtus pakaļ. Jāsauc burti bija tik ilgi, līdz no viņiem beidzot izlobījās vārds. Grūti tak bija jaunajam lasītājam iedomāties, ka ja māte sauc be - e - te, jālasa, «bet» un ne «beete». Tiešām te bieži varēja noderēt vecā Dinsberģu Ernsta aizrādījums, ka:
«Kad » nav jālasa par «kas»,
«Tad» nav jāizsauc par «tas»,
«Jūs» nav jālasa par «jums»,
«Mūs» nav jāizsauc par «mums».
Rāšanās un gānīšanās Cīruļu mājās bija sveša lieta A. Lerha - Puškaiša tēvs nekad ar kalpiem nerunāja paaugstinātā tonī. Viņš bijis vienīgais noteicējs par ģimenes un mājas lietām. Savu zemi A. Lerha - Puškaiša tēvs kopis un paplašinājis ar aramzemi, jo daļa bija purvi un lejas, kas ļāva pārvērsties par aramzemi. A. Lerha - Puškaiša tēvs pirmais savā apgabalā sācis art un dzelzs arklu ecēt ar dzelzs tapu ecēšām. Visai apkārtnei par brīnumu sācis lietot mākslīgos mēslus, sēt ābolu un ierīkot deviņu lauku saimniecību. Bērniem viņš ar lepnumu rādījis tos laukus, kurus savu laiku pārvērtis tīrumos, un izsacījis domas: «Gan jūs, kāpdami uz mūsu pleciem, Tiksiet arī tālāk par mums veciem».
Džūkstes Pasaku muzejs vēlas saviem apmeklētājiem atgādināt, ka dzīvē ir vērtības, kuras nezūd un nezaudē savu aktualitāti, lai arī kurā valstī un kādā sabiedriskā iekārtā mēs dzīvotu. Pasakas rakstītas tautas pasaku tradīcijās, bet tajās atklājas arī autora domas un ideāli, tautas gudrībā sakņotās un dzīvē gūtās atziņas.
Izstāde skatāma līdz 2015. gada 29.maijam.
