Augļu koks ir Jāzeps

Apollo
0 komentāru

Ērika Ešenvalda jaunā laikmetīgā latviešu opera pārsteidz ar svaigu skatījumu un dziļu emocionālo vēstījumu

Pagājušajā nedēļā, dienu pēc 10. Rīgas Operas festivāla atklāšanas, notika jaunākās latviešu oriģināloperas pirmizrāde.

Latviešu vokālajā mūzikā, atskaitot kormūziku, trūkst svaigu kompozīciju, kuras savu spožāko izpausmi piedzīvo muzikāli dramatiskā iestudējumā. Turklāt laikmetīgas operas rakstīšana un uzvešana allaž ir mazliet riskants pasākums. Pēdējais, manuprāt, veiksmīgais līdzīga žanra projekts LNO bija Baņutas Rubesas un Nika Gothama kameropera Pilots. Arī Ērika Ešenvalda darbs Augļu koks ir Jāzeps sākotnēji bija iecerēta kā kameropera, tomēr kopā ar mūziķiem un akadēmiskā kora Latvija dziedātājiem dalībnieku skaits svārstās ap astoņdesmit, kas tā īsti vairs neļauj Jāzepu uzskatīt par kameroperu.

Šis jauniestudējums izvērtās par dubultdebiju – operas žanrā debitēja gan komponists, gan režisors. Ēriks Ešenvalds jau paspējis izrādīt savu neviltoto sajūsmu par opernamu un solās rakstīt vēl. Arī Gatis Šmits sauc šo darbu par ļoti vērtīgu pieredzi. Starp citu, Šmits jāuzteic par operas žanrā gandrīz pilnībā izzudušo režisoru īpašību – ieklausīšanos mūzikā un tās ņemšanu par pamatu izrādes režijas koncepcijā. Šmits izmantojis ļoti lakoniskus un skaidrus režijas paņēmienus, kas komplektā ar tikpat lakonisko scenogrāfiju Rūdolfa Bekiča versijā un Kristiānas Elizabetes fon Zelcamas vienkāršajiem tērpiem saglabā mūzikas vadošo funkciju iestudējumā.

Šobrīd daudzos pasaules operteātros dominē režijas teātris, kur režisora ambīcijas ir augstāk par pamatmateriālu, īpaši klasisko operu iestudējumos. Jaunajās, laikmetīgajās operās, kur režisoriem arīdzan dotas iespējas izpausties postmoderna simbolisma un nosacītības laiktelpā, Gatis Šmits spēlējas ar skatuves priekšplānu un dibenplānu, iezīmēdams telpas un laika atšķirīgās dimensijas, taču viņa koncepcija nav pašmērķīga. Tajā atklājas arī kinorežisora pieredze un skatījums – Jāzepa atklāsmes vokālajos un dramatiskajos tuvplānos ir gandrīz kinematogrāfiskas, kas vēl vairāk padziļina mūzikas emocionālo noskaņu.

Ērika Ešenvalda skaņraža pieredze saistāma gan ar instrumentālo, gan vokālo mūziku. Būdams arī rūdīts un pieredzējis korists, jaunais komponists Jāzepā meistarīgi apvienojis korī orķestra un kora funkcijas, kas vērš operu skaniski krāsainu un vienlaikus saturam atbilstoši vēstījošu un svinīgu. Tā kā skaņu ainavas, turklāt nevis moderni neklausāmas, bet melodiski baudāmas, ir galvenais iestudējuma trumpis, jaunā opera uzrunā ar pārsteidzošu svaigumu. Protams, gan instrumentācijā, gan vokālajās partijās saklausāmi laikmetīgās mūzikas paņēmieni – glissando, balss modulācijas, aleatorika kora čukstos un īpatnējas skaņkārtas, tomēr viss kopā sastiķēts ļoti gaumīgi, izmantojot te dainu struktūras un melodiskos zīmējumus, te stilizētus Austrumu motīvus Ēģiptes kontekstā, kur īpašas iespējas izpausties piešķirtas sitaminstrumentiem (Edgars Saksons). Mazais instrumentu skaits piešķir partitūrai kamermūzikas burvīgo izsmalcinātību, atbrīvojot to no jebkāda smaguma un ļaujot diriģentam Mārim Sirmajam strādāt ar improvizēto orķestrkori kā ar perfekti sagatavotu solistu sastāvu. Fakts, ka izrādē izmantota apskaņošana, ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, tas palīdz nodrošināt līdzsvaru starp metāla pūšamajiem instrumentiem (ansamblis Shady Brass Q) un salīdzinoši klusākajām koklēm, flautai, stabulēm un akordeonam (Altera Veritas), taču, no otras puses, apskaņojums brīžiem darīja nevienmērīgus solistu dziedājumus, dublējot dabisko skaņu un vietumis saskaldot to nevajadzīgos dinamikas kontrastos. Skaidrs arī tas, ka operas Jaunā zāle ir par mazu šādas akustiskās kapacitātes iestudējumam.

Operas uzbūve veidota diezgan lineāra – tā sākas ar kora solistes teicējas rečitējošo vēstījumu, kas ieturēts Bībeles stilistikā Un Jēkabam bija divpadsmit dēlu..., ar kuru opera arī noslēdzas, turpinoties ar solistu dialogiem, kuri gan reizumis izskanēja diezgan vārgā artikulācijā, liedzot saprast tekstu arī tiem, kas runā latviski. Tā kā vismaz pirmajā daļā vairākums dziedājumu balstījās rečitatīvos, prātā iešāvās doma par titru mašīnas klātbūtnes nepieciešamību vismaz nelatviešiem. Taču muzikāli kulminācijas izdevušās ļoti spilgtas, sākot ar Jāzepa un Jēkaba duetu. Man personīgi sevišķi šarmanti šķita emocionāli siltais Jāzepa un Asnātes duets, Asnātes dziesma un žiperīgā piecu astotdaļu dzīru deja, kurā jautās īpatns ritma struktūru mikslis un it kā savijās latviskas un austrumnieciskas krāsas.

Runājot par solistiem, jāizceļ titulvaronis Jānis Apeinis, kas, apvienojot spilgtu psiholoģisko teātri ar jau vairākās lomās nobriedināto vokālo formu, atklāj Jāzepa drāmu ļoti koncentrētā spilgtā tēlojumā. Režisoriski un horeogrāfiski (kustību konsultante Kristīne Kitnere) spilgti izdevies Jāzepa un brāļu konfrontācijas simboliskais atveidojums. Brāļu vidū izceļami operas solisti Krišjānis Norvelis (Rūbens) un kontrtenors Sergejs Jēgers (Benjamīns). Savukārt par Sergeja Martinova Jēkabu vietumis paliek nenoskaidrots jautājums, vai viņš ļoti meistarīgi izdzied vai, gluži pretēji, līdz galam neizdzied partitūrā rakstīto, jo balsī pietrūkst pārliecības par paša radīto skaņu. Epizodiskas, bet gana spilgtas ir Potifara (Andris Blaumanis), viņa sievas (Dace Volfarte), vīna pārdevējas (Evita Raituma) un maizes cepēja (Andris Lapiņš) lomiņas. Taču spēcīgāko pārdzīvojumu izraisa soprāna Kristīnes Gailītes (Asnāte) metāliskais un reizē maigais tembrs un laikmetīgajā vokālajā kamermūzikā noslīpētā vokālā tehnika izvērstajās melodijās, kas atklāj Asnātes sievišķīgo pakļāvību un vienkāršo, bet ļoti skaidro patriarhālās sabiedrības modeli, kur vīrietis ir kungs, bet sieviete – padevīga un mīloša kalpone.

Ešenvaldam, lai arī pārliecinātam kristietim, izdevies izvairīties no jebkādām paģērošām intonācijām, drīzāk Asnātes tēlā un kolorītajās melodijās iemiesot nesavtīgās kalpošanas ideju. Lieliska ir ideja par divu solistu izmantojumu faraona tēlā. Tas vienlaikus ir gan vokāli spēcīgs (Armands Siliņš un Rihards Mačanovskis), īpaši unisonā, gan simboliski atspoguļo faraona duālo traktējumu Senās Ēģiptes kultūrā, kur valdnieks būtībā kļūst par dievu. Tikpat simboliskas un vienlaikus instrumentāli interesantas ir epizodes, kurās abi Rāheles dēli Jāzeps un Benjamīns bez vokālās partijas iesaistās arī instrumentu spēlēšanā, muzicējot uz liktenīgi dunošajiem iekārtajiem zvaniem. Liekas, ka tajos brīžos solistu izteiksmē sajūtama pietāte pret šo arhetipisko Bībeles stāstu, par kura varoņiem viņi kļuvuši šajā iestudējumā.

Šķiet, ka ar Ērika Ešenvalda operu Augļu koks ir Jāzeps latviešu operrepertuārs papildinājies ar visnotaļ dzīvotspējīgu un dziļu darbu, ko varētu augstu novērtēt arī pasaulē, jo tā ir izcila a capella mūzikas, laikmetīgās kamermūzikas un klasiskā vokāla sintēze, kas turklāt iedzīvina vienu no spēcīgākajiem Vecās Derības stāstiem, kas gadsimtu gaitā guvis neskaitāmas interpretācijas teju visos mākslas žanros. Cerams, ka radīsies iespējas šo iestudējumu iekļaut regulārajā LNO repertuārā – ja ne citādi, tad vismaz Ziemassvētku vai Lieldienu laikā, kas, iespējams, varētu būt komerciāli veiksmīgākie brīži.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Zvaizgnes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Apollo E-veikali

24

2014. gada 24. aprīlis

Vārda dienas

Visvaldis, Ritvaldis, Nameda
Visvars, Visvaris, Visvalds, Visvalda, Ritvalds, Ritums, Ortija, Ortenzija, Hortenzija, Horsts, Honoreta, Honorata, Honorads

Workingday

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Skaidrs
Rīga pašreiz +6 ℃
Skaidrs

Vējš: 5 m/s

Saule lec: 05:51
Saule riet: 20:51
Dienas ilgums: 15:00

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

24.04.2014
Ienākt apollo.lv