Trūkst vecāku līdzatbildības
No 2010. gada janvāra līdz martam VBTAI veica skolu aptauju. Tika aptaujātas gandrīz 400 skolas reģionos, un ir saņemti dati par 99 465 skolēniem. VBTAI vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka šogad ir vairākas negatīvas tendences, tostarp: bērni kļuvuši nervozāki, vairāk problēmu ģimenē krīzes dēļ, palielinājušās problēmas ar bērnu nogādāšanu skolā pēc teritoriālās reformas, no ārzemēm atgriezušies bērni nespēj pilnvērtīgi iekļauties mācībās, reorganizēto skolu audzēkņiem grūti adaptēties jaunajā vidē, skolēniem trūkst mācībām nepieciešamās lietas, kā arī vecāki atstāj bērnus novārtā, nepievēršot viņiem pienācīgu uzmanību, piemēram, daudz ir tādu skolēnu, kas nav regulāri izpildījuši mājasdarbus un sagatavojušies mācību stundām. Izskaidrojums tam ir vecāku intereses trūkums par bērna sekmēm skolā, kas samazina bērna motivāciju iegūt izglītību.
«Aizvien vairāk pieaug to vecāku skaits, kuri uzskata, ka viņu pienākumos vien ietilpst bērna paēdināšana un izguldīšana, piemirstot, ka audzināšanas process ir neizbēgams ķēdes posms bērna attīstībā, kur vecāku neiesaistīšanās var atstāt ļoti negatīvas sekas uz pašu bērnu. Šim jaunajam cilvēkam taču ir jāiemāca dzīvot,» strikti teic Rīgas 69. vidusskolas sociālā pedagoģe Inguna Bergmane. Speciāliste uzsver, ka saikne starp skolu un bērnu vecākiem kļūst aizvien trauslāka. Ir palielinājies to vecāku skaits, kuri audzināšanu atstāj skolas ziņā. Ja agrāk vecāki bija skolotāju lielākais atbalsts, tad tagad tā tas nebūt vairs nav. Inguna Bergmane uzsver, ka nav jau runa tikai par to, ka vecāki atstāj visu atbildības nastu uz pedagogu pleciem, bet dažkārt pat slēpj patiesību no audzinātāja, kā arī nevietā aizstāv savu bērnus. «Šī problēma ir jārisina valsts līmenī, daudzi vecāki paši ir depresijā un nav nedz fiziski, nedz emocionāli gatavi veltīt laiku bērniem. Manuprāt, valsts līmenī lielāka uzmanība būtu jāpievērš ģimenei,» pārliecināta I. Bergmane. Par to, ka vecāku attieksmes maiņa pret bērnu audzināšanu nav saistāma tikai ar krīzi valstī, kas iespaidu atstājusi gandrīz vai uz ikkatru ģimenes budžetu, ir pārliecināta Rīgas Centra humanitārās vidusskolas sociālā pedagoģe Anna Zaule. Lai gan šajā skolā problēmu klāsts ir krietni vien mazāks nekā lielākajā daļā Rīgas mikrorajonu skolu, arī šeit nākas saskarties ar vecāku gādības trūkumu. «Mūsu skolas galvenā problēma ir kavējumi – it īpaši rīta kavējumi. Turklāt vecāku vieglprātīgā attieksme pret šo problēmu to vēl jo vairāk pastiprina. Par neattaisnotiem kavējumiem tiek rakstītas attaisnojošas zīmes. Jā, noteikti, ka viens no iemesliem, kāpēc viņi tā rīkojas, varētu būt saistīts ar to, ka viņiem ir tik daudz darba, ka neatliek spēka risināt jautājumus, kas saistīti ar bērniem. Taču ne jau pie visa mēs varam vainot ekonomisko situāciju valstī. Tas vienkārši ir vieglākais ceļš,» strikta ir A. Zaule. Viņasprāt, vecāki līdz galam pat neapzinās situācijas nopietnību un tās sekas, ko var izraisīt neattaisnota skolas neapmeklēšana. Speciāliste uzsver – ja skolu neattaisnoti kavē pamatskolēns un vecāks to piesedz, tad tas jau ir definējams kā likumpārkāpums, jo pamatizglītība Latvijā ir obligāta. «Diemžēl mēs esam bezspēcīgi. Mums nav ieroču, ar ko cīnīties šajā kaujā,» ar nožēlu atklāj A. Zaule.
Izsalkuši un agresīvi noskaņoti
Aizvien palielinās arī to bērnu skaits, kuri ikdienā cieš no izsalkuma. VBTAI informācijas liecina, ka siltas pusdienas neēd 17 441 skolēns, par 4745 skolēniem norādīts, ka viņi neēd, jo vecāki nevar finansēt pusdienas, savukārt 1131 skolēns ēdienu ņem līdzi no mājām. «Daudziem skolā pusdienas ir vienīgā siltā ēdienreize, un, ja tur tā vēl netiek saņemta, tas būtiski var ietekmēt bērna attīstību. Ja nevar paēst, ir grūti domāt, kas var veicināt nesekmību. Bērns nespēj koncentrēties uz mācībām,» pārliecināta I. Bergmane. Kā šīs problēmas risinājumu VBTAI min aktīvāku pašvaldību sociālo dienestu piesaisti, jo pēc Latvijā veiktās administratīvi teritoriālās reformas daudziem cilvēkiem joprojām nav skaidrs, kur meklēt palīdzību.
Savukārt pašvaldību sniegtā informācija VBTAI liecina, ka aizvien vairāk ir arī tādu ģimeņu, no kurām tiek izņemti bērni īpaši smagā stāvoklī – tādi, kuri ilgstoši nav saņēmuši ēdienu vai kuriem ir ļoti slikts veselība stāvoklis. «Par laimi, mūsu skolā šo gadījumu nav daudz, taču ar tādiem nākas saskarties. No ģimenes šogad tika izņemts arī viens mūsu skolas audzēknis. Mamma dzēra, viņam nebija ne ko ēst, ne dzert. Situācija bija traģiska,» stāsta Inguna Bergmane. Viņa gan uzsver, ka šo situāciju atklāšanu apgrūtina bērnu nevēlēšanās par tām runāt. Bērni izvairās runāt par problēmām ģimenē. Mazākie esot atklātāki, taču lielākie reti kad atnākot pie sociālā pedagoga atzīst, ka mājās viņu dzīves apstākļi ir neciešami. Tā vietā biežāk viņi izvēlas klaiņošanu, nelūdzot palīdzību citiem.
Šogad vairāk kā jebkuru citu gadu skolu psihologiem un sociālajiem pedagogiem nākas sadarboties arī ar krīzes centriem, jo īslaicīgi tie daudziem bērniem ir kļuvuši par otrajām mājām. «Vecāki nespēj samaksāt bankām kredītu un nonāk uz ielas ar visiem bērniem. Un ir labi, ka pastāv tādi centri, kur īslaicīgi, līdz ģimene atrod risinājumu, mammas var uzturēties kopā ar saviem bērniem,» uzsver I. Bergmane.
VBTAI vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka skarbie dzīves apstākļi ģimenēs sekas atstāj arī uz bērnu savstarpējām attiecībām. Ņemot vērā pašvaldības policijas datus no tām skolām, kur ir posteņi, var secināt, ka vardarbības gadījumu skaits varētu būt aptuveni tāds pats, taču šie gadījumi kļūst smagāki un nemotivētāki, ir bez redzama iemesla. „Vardarbības gadījumu ir daudz. Turklāt aizvien izplatītāka kļūst emocionālā vardarbība, populārāki kļūst tehniskie palīglīdzekļi, citu sāpināšanai – sms telefonā, e-pasta vēstules,” atklāj krīzes centra „Dardedze” Konsultācijas nodaļas vadītāja Laila Balode.
Runājot par situāciju kopumā Laila Rieksta-Riekstiņa atzīst, ka ir arī pozitīvas iezīmes. Pašvaldības un valsts vairāk sāk domāt par savu resursu efektīvu izmantošanu sociālās sistēmas uzlabošanai. Vienlaikus pieaug arī sabiedrības līdzatbildība – arvien vairāk cilvēku (ne tikai speciālistu) ir ieinteresēti tajā, kas notiek ar bērniem, ziņojot par negācijām atbildīgajām iestādēm. Arī speciālisti kļūst arvien kompetentāki šajos jautājumos. Tomēr VBTAI vadītāja uzsver, ka šobrīd ir pāragri runāt par situācijas uzlabošanos: «Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, bērnu dzīves apstākļos uzlabojums noteikti nav vērojams, vairākās pozīcijās tas drīzāk rada bažas par iespējamu pasliktināšanos.»
