Bērnu vardarbība

Kas tad īsti notiek? Vai vide un tagadējā situācija valstī un sabiedrībā kopumā kaut kā īpaši ietekmē pusaudžus, ka tie kļūst vardarbīgi? Vai ir iespējams kaut kādā veidā palīdzēt pusaudžiem un atriebes kārajai sabiedrībai?

Domāju, speciālisti man piekritīs, ka tādas vienotas receptes vai formulas, kā rīkoties, lai kaut ko mainītu, nav. Katrs gadījums tomēr ir individuāls, un risinājumiem būtu jābūt kompleksiem.

Kas tad īsti notiek ar pusaudzi, kurš ir gatavs otru publiski noķengāt vai piekaut?

Pusaudžu vecums ir psihoemocionāli ārkārtīgi sarežģīts, pat varētu teikt, ka zināmā mērā dramatisks. Tas ir laiks, kad attīstās Super Ego, vai vienkāršākiem vārdiem runājot, veidojas mūsu priekšstati par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, sabiedrībā atļauto un neatļauto, izpratne par to, spēja rīkoties adekvāti un pieņemami, veidojas tas iekšējais regulators, kas ļauj iekļauties sabiedrībā un tās normās. No vienas puses, pusaudzi spēcīgi ietekmē vecāku ieaudzinātais, bet no otras — vilina un kārdina vēlme tikt pieņemtam vienaudžu vidē un pašapliecināties. Abas šīs ietekmes ir vienlīdz spēcīgas, un tas vēl vairāk mulsina pusaudzi. Tieši tā iemesla dēļ, ka pusaudža attīstība ir tikai procesā, viņam ir ārkārtīgi grūti, bet dažkārt pat neiespējami pieņemt šos abus aspektus, izvērtēt un rīkoties atbilstoši situācijai. Savukārt iekšējās pretrunas, kas pamatā sakņojas šo abu aspektu pretrunīgumā, bieži vien pusaudzim ir neiespējami pieņemt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš vēl nav līdz galam nobriedis un pasauli redz vai nu baltu, vai melnu bez pārejas toņiem. Dažkārt tas liek riskēt un pārbaudīt atļautās robežas. Daudz sarežģītāk viss ir tad, ja pusaudzim nav, uz ko skatīties un no kā ņemt piemēru, nav pieaugušo, ar kuriem identificēties, vai arī šie pieaugušie paši savā pusaudžu vecumposmā ir cietuši fiasko.

Protams, ir saistība starp vardarbību sabiedrībā kopumā un pusaudžu vardarbību savā starpā. Tieši tāpēc, ka pusaudzis meklē savu identitāti, viņš meklē arī pieaugušo, no kura mācīties, kuram līdzināties, kas dažkārt noved pie izkropļotas izpratnes — tikai ar spēku un agresiju varu pierādīt savu taisnību vai panākt no citiem, ko man vajag. Pašlaik virtuālo vidi pieaugušie ir pārpildījuši ar agresiju, bet pusaudži, kā zināms, ir aktīvākie interneta lietotāji. Viņiem ir daudz, no kā mācīties. Kāpēc lai viens pusaudzis domātu, ka noķengāt savu vienaudzi ir kaut kas slikts un nepareizs, ja, ieejot gandrīz jebkurā mājas lapā, viņš var lasīt līdzīgus komentārus, kurus rakstījuši pieaugušie? Kāpēc tas, kas atļauts pieaugušam, nav atļauts pusaudzim? Ir naivi iedomāties, ka pieaugušie var darīt, ko un kā grib, un vienlaikus prasīt, lai pusaudži rīkotos citādi.

Otra lieta, kas noteikti jāņem vērā, domājot par pusaudžu vardarbību un tās cēloņiem, ir pieaugušo cilvēku aizņemtība, bieži vien pat emocionāla vienaldzība pret pusaudzi, kas liedz viņam justies uzklausītam, pieņemtam, mīlētam, atbalstītam. Negribu šeit sīkāk runāt par iemesliem, kāpēc tā notiek. Kāds pieaugušais ir tik pārslogots ar darbiem, ka, pārradies mājās, ir laimīgs, ja pusaudzis ir nemanāms un netraucē atpūsties. Kāds pats ir dzīvojis emocionāli vēsā ģimenē un nemaz nevar iedomāties, kā parādīt pusaudzim, ka viņš saprot, kā tas jūtas. Kāds pats cietis no vardarbības un tikai šādā veidā saredz savas komunikācijas iespējas ar pasauli. Taču skaidrs ir viens, ka pusaudzis ar agresīvu uzvedību cenšas sev pievērst uzmanību, liek saprast, ka jūtas atstumts, vientuļš un pieaugušo pamests novārtā. Ir dabiski, ja nav iespējams pienācīgi daudz uzmanības pievērst ar labu uzvedību un sekmēm, tad jāmēģina vismaz to gūt ar šādu negatīvu, citus un sevi apdraudošu uzvedību. Tas tomēr ir sauciens pēc palīdzības un kā tāds nav atstājams bez ievērības.

Un tomēr. Vai tas ir attaisnojams brīdī, kad šāds sauciens pēc palīdzības tiek tik agresīvā veidā vērsts pret citu indivīdu? Kad pusaudzis pārkāpj daudzas robežas un būtībā kļūst par sodāmu huligānu? Jo ne jau visi pusaudži, kuri jūtas atstumti, mēdz sist savus vienaudžus vai rakstīt rupjības internetā.

Paskatīsimies no sabiedrības atbildības puses. Kā mēs visi labi zinām, tad bērni jāaudzina stingri, prasīgi, bet mīļi. Bet kā iemācīties uzlikt bērnam robežas, viņu nesodot un nesitot? Un šeit sākas lielākās problēmas. Pamatā jautājot pieaugušiem, kāpēc viņi fiziski ietekmē savus bērnus, parastās atbildes ir — pats tā augu, redz, normāls cilvēks esmu, vai citādi iemācīsies visatļautību, ko vēlāk darīs utt. Bet aiz visa tā visbiežāk stāv pieaugušā bezspēcība, ko ir neiespējami atzīt pat sev, tāpēc vieglāk sodīt bērnu. Rezultātā pusaudžu vecumā robežu neesamība ļauj ar vieglu roku sist citam gan ar vārdiem, gan fiziski.

Kāda ir sabiedrības atbildes reakcija? Nekāda. Ja neskaita dažus tikpat agresīvus komentārus un vēlmi pēc atriebības. Tā nav tikai atsevišķu indivīdu atbildība, bet arī to vecāku atbildība, kuri izlikās neredzam, ka viņu bērns ir iesaistīts kādā konfliktā, arī skolotāju, arī policijas, arī sabiedrības kopumā. Es neticu, ka smagi piekautās meitenes vecāki neredzēja, ka viņa ir sasista. Es neticu, ka neviens pusaudzis, kas stāvēja apkārt un skatījās, mājās vai skolā ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās par notikušo. Es neticu, ka nekad iepriekš starp šiem bērniem nav bijuši konflikti. Es neticu, ka konflikts Ziemeļvalstu ģimnāzijā norisinājies tik ātri, ka to ir bijis neiespējami pamanīt.

To, protams, ir ļoti izdevīgi IZLIKTIES nepamanām, jo citādi ir jāiesaistās, jāuzņemas atbildība, ka esmu iesaistījies problēmas risinājumā. Tas riskē izvērsties garā procedūrā ar policijas un varbūt pat citu bērnu tiesību aizsardzības iestāžu iesaistīšanos. Tas riskē izvērsties nogurdinošā preventīvajā darbā, par kuru neviens nemaksā.

Tikai no sabiedrības morālā brieduma ir atkarīgs, kā un kāds risinājums tiks meklēts, lai sāktu runāt par pusaudžu agresiju un tās cēloņiem. Arī lasītāju komentāri pie šā raksta parādīs, cik morāli pieaugusi un nobriedusi ir mūsu sabiedrība. Vai vismaz tā daļa, kura aktīvi komentē pēdējo nedēļu notikumus virtuālajā vidē. Būtībā nav nekādas atšķirības, vai pusaudzis sit ar dūrēm vai šauj no automāta. Atšķirīgas ir vienīgi sekas. Tieši tādēļ ikvienam, kurš nespēj pats saprast, kas ir pareizi vai nepareizi, kas ir vai nav atļauts, jāpalīdz to saskatīt, skaidri pasakot, ka par šādu rīcību jānes atbildība. Ikvienam jāzina, ka katrai viņa rīcībai seko loģiskas sekas. 

Tālr. 29296838;
prakses vieta — LĢC, Kaņieru ielā 10a