Bez vakcinācijas var un vajag

Apollo
4 komentāri

Portālā «Apollo» publicējām Pētera Apiņa rakstu «Vakcinācijas sasniegumi un sarūgtinājumi ». Esam saņēmuši Aelitas Folkmanes - Burgeres atbildes rakstu «Bez vakcinācijas var un vajag».

Bez vakcinācijas var un vajag

Foto: Ria Novosti/Scanpix

«Masu mediji Eiropas telpā nepublicē tekstus par nepieciešamību vakcinēties– šie teksti nesatur presei nepieciešamo sensāciju. Toties prese nekavējoties aprakstīs un plaši apzelēs vienīgo vakcinācijas komplikāciju» – tā savā rakstā apgalvo Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, Eiropas Vakcinācijas nedēļas laikā apcerot vakcinācijas sasniegumus Eiropā un Latvijā.

Jājautā, vai tiešām P. Apinis neredz realitāti, vai tikai izliekas. Paanalizējot  rakstīto kaut vai tikai Latvijas internetā un presē, varam pārliecinātos, ka proporcija starp vakcīnu reklāmrakstiem un rakstiem pret vakcināciju ir, kā minimums, attiecībā 20:1! Dažai labai organizācijai, kā piem., «Māmiņu klubam», vakcinācijas lobēšana, šķiet, ir pat viena no mīļākajām nodarbēm.

Vienīgā komplikācija? – un kura tieši tā būtu, lūdzu? Tādu ir ārkārtīgi daudz un dažādas, un par tām runā visā pasaulē gan mediķi, gan dažādu jomu zinātnieki, juristi, žurnālisti u.c. profesiju pārstāvji, un protams – vecāki. Ārzemēs eksistē apjomīgas organizācijas, kas veidotas tieši vakcinācijas daudzo, nepārprotamo un regulāro seku dēļ. To mērķis ir paaugstināt informētības līmeni vakcinācijas jautājumos, panākt izvēles tiesības vakcinācijas jautājumos (kur tas aktuāli), vai uzstāties pret vakcināciju vispār kā tādu. Daudzi mediķi nostājušies pret vakcināciju tāpēc, ka no tās ir cietuši pašu bērni, un tas ir bijis kā «starta šāviens» patiesības meklējumu un atradumu ceļam. Frāze par «vienīgās vakcinācijas komplikācijas apzelēšanu» pierāda cien. P. Apiņa kā ārsta totālo neinformētību vai nevēlēšanos būt informētam (vai varbūt vienkārši nespēju būt godīgam pret sevi un citiem?).

Par to, ka neeksistē tāda «veinīgā komplikācija», liecina arī tas, cik milzīgas summas tiek izmaksātas smagi cietušajiem no vakcīnām kaut vai tikai ASV [1] un Lielbritānijā [1 , 2 ]. Sistēmas kompensāciju izmaksāšanai cietušajiem no vakcīnām ieviestas vismaz ducī valstu. Latvijā tādas sistēmas nav, un pat elementāru vakcinācijas blakņu uzskaiti šeit var uzskatīt par gandrīz neeksistējošu, jo uzskaitīto blakņu skaits ir niecīgs, salīdzinoši ar reālo – tas ir acīmredzams fakts. Kāpēc tā ir neeksistējoša? – pajautājiet, ar ko ārstam draud regulāro vakcinācijas blakņu uzrādīšana! Nav vairs nekāds noslēpums, ka gan Latvijā, gan pasaulē medicīnas praksē ir pieņemts vakcinācijas sekas noliegt visos iespējamos veidos, tās norakstot bezmaz vai uz zvaigžņu stāvokli un citām mistiskākām ietekmēm. Taču mūsu laikmetā nekādus īlenus vairs maisā nav iespējams noslēpt!

Ārzemēs anti-vakcinācijas kustība ir tikpat veca, kā pati vakcinācija. Latvijā šāda organizēta kustība ir neeksistējoša. Taču Latvijā, par spīti visām vēstures peripetijām, nav izdevies līdz saknei iznīcināt cilvēku veselīgo izziņas garu un inteliģentas domāšanas spējas, un tā rezultātā šeit ir strauji pieaugošs izglītotu patērētāju, vai precīzāk, vakcīnu nepatērētāju skaits, kas savu apzināto izvēli veikuši, detalizēti iedziļinoties abu pušu sniegtajā informācijā, nevis ietekmējoties tikai no vakcīnu reklāmrakstu iebiedējošajiem tekstiem.

«Vakcinācijas popularizēšana notiek ar copy paste metodi– viens kopē no otra, pie tam kā argumentus izmanto novecojušus un neinteresantus pētījumus.»

Šāds copy paste notiek tādēļ, ka jaunie vakcināciju atbalstošie pētījumi ne ar ko pēc būtības radikālu neatšķiras no vecajiem – gan vieni, gan otri pārsvarā tapuši pēc farmaceitiskās industrijas pasūtījuma, paužot tai izdevīgo viedokli (kam vairs gribās iedziļināties, lai «uzceptu» svaigu reklāmrakstu?). Kas maksā – tas pasūta mūziku! Taču uzmanīgam lasītājam, kas kaut nedaudz orientējas medicīniskajā terminoloģijā un zinātnisko pētījumu veidošanas pamatprincipos, nepaies secen fakti, ka tajos notiek putrošanās terminoloģijā, un ka daudzi pētījumi ir uzstādīti aplami, pretrunā ar standartiem (piem., par placebo-kontrolēto nosauktajā pētijumā reāls placebo netiek izmantots, bet tā vietā tiek pielietota cita vakcīna, kura, piedevām, nosaukta par farmakoloģiski neaktīvu vielu). Zinātniskie pētījumi tiek veidoti, uzticīgi sekojot L.Pastēra aizsāktajām pētījumu manipulēšanas tradīcijām [1  un 2 ], un šādas manipulācijas šodienas medicīniskajos pētījumos ir norma [ 1 ].

P. Apinis ar nožēlu konstatē, ka, «ja gada laikā kalendārā tiek ieviestas kaut vai divas izmaiņas, jārēķinas, ka vakcinācijas aptvere sarūk». Acīmredzot, ārstam cilvēku inteliģenci nelabpatīkas  novērtēt. Vakcinācijas aptvere šodien sarūk ne jau tāpēc, ka vakcinācijas kalendārā parādās divas izmaiņas, bet gan tāpēc, ka vairs nav iespējams noslēpt patiesību - informācija par vakcinācijas kaitīgumu ir brīvi pieeajama visur pasaulē. Cilvēki apgūst svešvalodas, kas, kopā ar interneta sniegtajām iespējām (tai skaitā arī vērtīgas drukātās izziņas literatūras atrašanai un iegādei), dod piekļuvi jebkurā vietā pasaulē publicētai informācijai. Mēs vairs neesam mucā auguši, pa spundi baroti. No mucas izkāpt – tas gan ir katra paša personīgais lēmums, bet, kad mucā pietrūkst gaisa – tad cits nekas neatliek, kā kāpt laukā! Ar visu globālo jezgu ap cūku gripas vakcīnu vien pietika, lai miljoniem cilvēku, tai skaitā dedzīgu vakcinācijas aizstāvju, liktu aizdomāties par to, ka ar vakcinācijas būšanu kaut kas galīgi nav kārtībā. Par pašu cūku gripu jau esam aizmirsuši, taču masu skepse attiecībā uz vakcināciju nemazinās, izziņas process turpina velties kā sniega bumba no kalna, un nekāds unificētais vakcinācijas kalendārs to neapturēs. Pašlaik plaši reklamētā vakcīna pret HPV, dzemdes kakla vēža profilaksei, liek aizdomāties ne tikai par biznesu, bet par vakcinācijas patieso mērķi, kam ir tikai viens nosaukums - genocīds [ 1, 2, 3, 4, 5, 6 ]

P. Apinis turpina: «... izmaiņas vakcinācijas kalendārā allaž tiek sasaistītas ar amatpersonu koruptīvām interesēm, kaut arī parasti šīs izmaiņas ir loģiskas attīstības vadītas.»

Tagad biežas ir diskusijas par to, kurš vakcinācijas kalendārs ir »saprātīgāks» un «labāks». Taču patiesai jautājuma izpratnei lieti noderēs atkāpe vēsturē. Jau XIXgs., pateicoties tam, ka cilvēki redzēja vakcinācijas (pret bakām) smagās sekas un baidījās no vakcīnas vairāk kā no pašas slimības, vakcīnu noiets sāka drastiski kristies. Bezgala daudz saražoto vakcīnu draudēja palikt neizmantotas… Risinājums? – obligātā zīdaiņu vakcinācija, ideja par atkārtoto vakcināciju, un gala rezultātā arī vakcinācijas kalendārs. Pats fakts, ka šis kalendārs visu laiku ir haotiski un bieži mainījies, pastāvīgi pieaugot apjomā, jau vien liek aizdomāties, ka nekāda zinātniska pamatojuma tam nav. Daudz detalizētāk par šo un citiem vakcinācijas reālās vēstures faktiem var uzzināt, izlasot atsaucēm uz dokumentiem bagāto ārsta un medicīnas vēsturnieka A.Kotoka grāmatu “Беспощадная иммунизация» [ 1 ].

Un nu jau smaidu izraisa P. Apiņa raksta viena no noslēguma notīm:  «Arī uz kopēju Eiropas kalendāra ieviešanu attiecas tie paši iepriekšminētie noteikumi– nedrīkst rīkoties ar vairākām vakcīnām vienā gadā vienlaikus.»

Ierosinu nedaudz iedarbināt loģisko domāšanu: ja reiz vakcinācija, pēc pašu vakcinētaju apgalvojumiem, ir tik brīnišķīga un reāli pasargā cilvēkus no saslimšanām, tad kāpēc ar izmaiņām vakcinācijas kalendārā jāņemas kā ar jēlām olām - kāpēc nedrīkst rīkoties ar vairākām vakcīnām vienā gadā vienlaikus? Vai tad nebūtu loģiski, ka cilvēkiem - gan ārstiem, gan patērētājiem – tieši otrādi, vajadzētu būt sajūsmā par medicīnas un valsts rūpēm par iedzīvotāju veselību? Ja reiz situācija tomēr tāda nav - tad varbūt tomēr kaut kas nav kārtībā ar pašu vakcināciju? Ar lietām, kas ir nepārprotami pozitīvas un lietderīgas, taču šāda piesardzība ir lieka! Ja reiz vakcinācija ir tik fenomenāli laba, tad kāpēc visā tās vēstures laikā tā nav kļuvusi par pašsaprotamu lietu, kā higiēniskie tamponi un C vitamīns, bet, gluži otrādi, izsauc tik plašu pretestību ne tikai no patērētāju, bet arī no mediķu puses, pie tam uz visnotaļ nopietnu pamatojumu bāzes [1, ]? Apgalvot, ka tas saistīts tikai ar nepatiku pret biznesa piegaršu, ir bērnišķīgi (vai slīpēti?) naivi.

Cilvēks ir Dabas daļa

Cilvēks nepastāv atsevišķi no Dabas. Cilvēks ir daļa Dabas vienotajā ekosistēmā, kas darbojas pēc vienotiem, stingri noteiktiem noteikumiem. Izjaucot sistēmas integritāti vienā vietā, pa visu sistēmu aiziet ķēdes reakcija – sāk nobrukt viens ķēdes posms pēc otra. Vienotā ekosistēma ir kā milzīga ūdens bļoda: iemet tajā sīku akmentiņu – vilnis aizies pa visu bļodu. To šodien pierāda un darbības mehānismu izskaidro kvantu fizika. Dabas vienotās ķēdes brukšanas periods uz Zemes ir ildzis jau vairs ne tikai gadsimtus, bet gadu tūkstošus, un šīs monumentālās laika distances dēļ mēs esam pilnīgi pazaudējuši no skata atskaites punktu – kā bija tad, ka cilvēka un Dabas vienotība, veselums (veselība!) vēl nebija izjaukta. Mēs esam pieraduši pie tūkstošiem lietu, kas ir disharmonijā ar vienotās ekosistēmas (ārējās un iekšējās) likumiem – esam tās pieņēmuši par normu, aizstāvam tās ar zobiem un nagiem, un neredzam, ka zāgējam zaru, uz kura sēžam.

Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības

Taču disharmonija nevar turpināties bezgalīgi. Dabā visam ir tendence atgriezties harmonijas un līdzsvara stāvoklī. Arī cilvēks nav izņēmums. Cilvēka organismā ir vesela virkne pašregulācijas, pašaizsardzības un pašatjaunošanās mehānismu, kuru uzdevums ir saglabāt iekšējo harmoniju. Imūnsistēma ir nozīmīga daļa šajā sistēmā – tās uzdevums ir pasargāt cilvēka iekšējo vidi no visa, kas varētu izjaukt tās integritāti un veselību. Jebkura mākslīga iejaukšanās tajā (kā vakcinācija) ir kā klusā ezerā iemests ķieģelis. Dabas likumu ignorēšana rada slimības, atgriešanās pie Dabas likumu ievērošanas ir ceļš uz veselību. Dabas likumi neparedz ne zāļu, ne vakcīnu lietošanu (avoti ).

Cilvēkam, kurš dzīvo nezināšanā vai ir pārprogrammēts ar aplamu teoriju un apziņas manipulācijas palīdzību (jebkuru melu paušana masām ir masu apziņas manipulācija!), bailes ir pastāvīgas līdzgaitnieces. Nezināšana nozīmē arī cēloņu un seku sakarību neredzēšanu. Ja redzam tikai sekas, bet nezinām to patiesos cēloņus, jūtamies bezpalīdzīgi Dabas un Visuma priekšā, un arī slimību priekšā (slimību «ārstēšanu», nezinot to patiesos cēloņus, var nosaukt tikai par... bet nosaukums lai paliek jūsu pašu ziņā). Tā rezultātā mēs izjūtam pašas primārākās, fundementālākās bailes - bailes no nāves. Tieši šīs bailes visu veidu manipulatori izmantojuši visos laikos un gadsimtos visdažādākajos veidos, un farmaceitiskā industrija ar tās «apkalpojošo personālu» – medicīnas augstskolās speciāli sagatavotiem zāļu izplatītājiem (ar šo es nemēģinu noliegt atsevišķas medicīnas labās puses vai aizvainot ārstus, kas medikamentus izraksta ļoti piesardzīgi!) – izmanto šīs bailes pilnā sparā. Gandrīz katrs pro-vakcinācijas raksts biedē mūs ar to, cik «vakcīnregulējamās» slimības ir šausmīgas un pat nāvējošas. Tiek pielietots vecais manipulācijas triks – vispirms tiek uzpūsta problēma, un tad piedāvāts attiecīgās manipulējošās grupas šaurajām, savtīgajām interesēm kalpojošs risinājums – konkrētajā gadījumā, vakcinācija. Par to, ka vakcinācija kopā ar visu zāļu ražošanas industriju ir milzīgs bizness, šodien vairs nešaubās neviens. Taču šis milzis turas uz māla kājām: šo biznesu pie dzīvības uztur mūsu pašu bailes un nezināšana par slimību patiesajiem veidošanās mehānismiem, par cēloņiem un sekām. Baiļu «pretinde» ir patiesas zināšanas par dzīvības procesiem. Savās bailēs mēs neuzticamies Dabas un Dieva noliktajai kārtībai, redzot šo tandēmu kā graujošu, nežēlīgu spēku. Savā viedumā mēs redzam šī tandēma radīto fenomenālo harmoniju, kas atspoguļojas katrā ziedā, katrā auglī, visos cilvēka rokas neskartos dabas procesos un radībās.

Bailes ir mākslīgi radītas, lai maza saujiņa cilvēku spētu manipulēt lielas cilvēku masas, un šī procesa sākums meklējams senajās civilizācijās – senajā Ēģiptē, u.c. Zināšanas par Visumu, kuras bija bijušas visu cilvēku kopienu īpašums, atļaujot tām gadu tūkstošiem dzīvot saskaņā pašiem ar sevi, vienam ar otru, ar Dabu, bez dramatiskām psiholoģiskajām problēmām un kariem ( avots)  tika mākslīgi atņemtas, iznīcinot kopienu viedos un oriģinalās dzīves vietas, materiālo un garīgo kultūru, tai skaitā arī zināšanas par ārējās un iekšējās vides veselības saglabāšanu. Daudzo piemēru vidū ir gan viduslaiku inkvizīcija un raganu medības, gan Amerikas indiāņu, Austrālijas aborigēnu un Āfrikas kultūru iznīcināšana, gan centieni iznīcināt latviešu kultūru... Rezultāts?

Rezultāts ir vieduma, vitāli svarīgo zināšanu pazaudēšana. Tas ir cēlonis krīzēm visās cilvēces dzīves jomās: kroplība vienā jomā izsauc kroplības citās – alkatības, resursu pārtēriņa un nesaprātīgas zemes apsaimniekošanas iznīcināta dzīves vide ietekmē pārtikas ieguvi, ierobežota, noplicināta, manipulēta pārtika rada veselības problēmas, veselības problēmas rada diskomfortu un bailes, bailēs mēs mēģinam atrast fiksos «plāksterus» problēmām – cerībā, ka «plāksteri» (vakcīnas, medikamenti) kaut kādā mistiskā veidā padarīs par nebijušām mūsu neveselīgā dzīvesveida (aplamo ēšanas paradumu, mazkustības, ārējās un iekšējās vides piesārņotības, visdažādāko atkarību un garas virknes citu apgrācību pret veselību) sekas.

Šajā situācijā P. Apinis pauž viedokli, ka «nepieciešams skolu (ģimnāziju) programmās iekļaut plašu vakcinācijas skaidrojumu». Realitāte gan ir tāda, ka daudzi jaunie vecāki vakcinētāju klišejas no skolu programmām par vakcīnu iedarbības mehānismu un lietderību atkārto tikpat labi, kā bērnībā iemācītus Ziemassvētku pantiņus, kas «pielīp» uz visu mūžu. Taču cien. P. Apiņa kungs ir pārliecināts, ka «neieguvuši pietiekamas zināšanas par vakcināciju, tie viegli pakļaujas pretvakcinācijas aģitācijai.» Atļaušos oponēt – tas, kam daudzi pakļaujas tiešām viegli (un akli!), ir vakcinācijas propaganda: «Ārsts taču labāk zinās – kāpēc man ar savu galvu domāt? Sapotēšu, un būšu pasargāts!» Turpretī tie, kas tikuši līdz lēmumam atteikties no vakcinācijas, to pieņēmuši uz rūpīgas abu pušu sniegtās informācijas izpētes, salīdzināšanas un izvērtēšanas bāzes, ko par vieglu pakļaušanos nosaukt ir absolūti neadekvāti.

Kādu veselības mācības programmu vēlamies?

Vai tādu, kas mūs iedzen vēl dziļākās bailēs no Dabas un Visuma spēkiem un bezpalīdzīgā atkarībā no baltsvārčiem, medikamentiem un vakcīnām? Vai arī tādu, kas patiesi izskaidro Dabas likumus – cilvēka vietu lielajā Dabas ekosistēmā un viņa paša iekšējās ekositēmas uzbūvi, un abu sistēmu harmoniskas mijiedarbības likumus, kas ļauj dzīvot BEZ slimībām? Mācīsim šodienas vidusskolniekiem par vakcināciju, prezervatīviem un atkarības vielām, vai varbūt tomēr par to, kā veselīgi dzīvot, ko nozīmē patiesa mīlestība, un kā ieklausīties savā Dvēselē - kā neaizmirst savu dzīves misiju, ar kādu katra Dvēselīte ir nākusi uz šīs pasaules, un kā šo misiju piepildīt, lai dzīve būtu jēgpilna un pat nerastos vēlme ne pēc atkarības vielām, ne trulas tupēšanas pie datorspēlēm vai TV? Turpināsim mācīt, kā «uzvarēt Dabu» visos iespējamos veidos, vai tomēr dzīvot harmonijā un saskaņā ar tās likumiem? Un varbūt uzdosim sev jautājumu: kādai ir jēga uzvarēt Dabu, kuras sastāvdaļa paši esam, un no kuras eksistences atkarīga arī mūsu pašu eksistence?

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Receptes

Vairāk

eKlase

Apollo E-veikali

18

2014. gada 18. aprīlis

Vārda dienas

Jadviga, Laura
Jadvīga, Jadze, Jedviga, Laure, Laurentīna, Laureta, Laurita

Workingday

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Mākoņains
Rīga pašreiz +10 ℃
Mākoņains

Vējš: 2 m/s

Saule lec: 06:06
Saule riet: 20:39
Dienas ilgums: 14:33

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

18.04.2014
Ienākt apollo.lv