Brāļi Šici. Jaunus BMW nepirka, bet izcīnīja olimpiskās medaļas (19)

- Ko esat paspējuši izdarīt pāris dienas kopš atgriešanās?
- Andris Šics: Domāju, ka savā ziņā diezgan daudz esam paveikuši, jo esam redzējuši gandrīz visus radiniekus. Ar katru sanāca aprunāties, samīļoties un nofotografēties. Svarīgākais droši vien ir bijis satikt sievu, bērnus, vecmammu, turklāt esam arī nedaudz atpūtušies. Tālrunis varbūt zvana biežāk nekā parasti, tomēr mājās tik un tā valda miers.

- Kādi ir ģimenes locekļu jautājumi pēc jūsu atgriešanās? Viņi taču neprasa, kā jūs izbraucāt 11. virāžu?
- A.Š.: Ar mājiniekiem bijām izrunājušies jau skaipā un ar īsziņu palīdzību, viņi visu laiku bija uz sakariem un visu zināja. Ar mammu, sievu un bērniem sarunas ir vispārīgākas, bet tēvs ir vairāk iekšā kamaniņu sportā un uzdod jautājumus arī par trasi un braukšanu.

- Vai ir iespējams salīdzināt sajūtas, kādas bija pēc atgriešanās no Vankūveras olimpiskajām spēlēm un kādas tās ir tagad?
- Juris Šics: Grūti, jo starpā ir četri gadi. Sajūta, kad atgriezies mājās, ir ļoti patīkama. Tad tikai sākas īstā apbalvošana, jo cilvēki nāk ar ziediem, apsveic un saka labus vārdus. Gan pēc Vankūveras, gan pēc Soču Olimpiādes sagaidīšana ir bijusi burvīga. Gan lidostā, gan Siguldā. Arī pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm, kurās ieguvām septīto vietu, sagaidīšana bija ļoti emocionāla, lai gan ne tik masveidīga. Arī tās ir patīkamas atmiņas. Tad vēl bijām jauni. (Smejas)
- A.Š.: Kamaniņu sportam mēs vēl tagad skaitāmies jauni.
- J.Š.: Ja paskatās, kas bija medaļniekos vieniniekos, tad tur vīriem bija 42 un 41 gads. Divniekos nav tik veci, tomēr dažiem arī ir jau tuvu pie 40 gadiem.

- Jūsu treneris, Jānis Liepa izteicās, ka jums jau no pirmās dienas iepatikusies Soču trase. Kas tajā bija jums tik parocīgs un patīkams?
- A.Š. Soču trase bija citādāka. Turklāt tā ir ātra trase un mums patīk ātras trases. Soču trasei nav viena ritma, ritms nepārtraukti mainās. Ir ļoti svarīgi ne tikai izbraukt trasi, bet arī atrast, kā to izdarīt vispareizāk.
- J.Š.: Vēl tagad ir kur meklēt.

- Viena lieta ir treniņnedēļas un treniņbraucieni olimpiskajā trasē, bet vai arī ārpus tiem varējāt sevi sagatavot šai trasei vismaz prātos?
- A.Š.: Kopš pirmoreiz ieraudzījām Soču trasi, gatavojāmies tai katru dienu un katrā treniņā. Bija gana daudz laika sagatavoties trasei ne tikai braukšanā, bet arī prātos.

- Piektā vieta pēc pirmajiem braucieniem. Ko paši tobrīd domājāt un cik tālu šķita līdz medaļām?
- A.Š.: Pirmais brauciens nebija tas ideālākais. Bijām salasījuši diezgan daudz kļūdiņas, bet līdz medaļām bija tikai 0,087 sekundes, tādēļ sapratām, ka jāveic labs otrais brauciens un viss ir iespējams.
- J.Š.: Turklāt vismaz man likās, ka mums braukt ir vieglāk, jo ārā bija silts un ledus bojājās. Mums nebija jāaizstāvas, mums bija jāķer konkurenti un jāiet uz visu banku. Sanāca, ka pirmās vietas nobrauca par sekundes desmitdaļu vai pat pusotru lēnāk, bet mums sanāca tāpat kā pirmajā braucienā.

- Un tad nāca austriešu Petera Penca/Georga Fišlera kritiens, bet jūsu sejās nevarēja manīt ne mazāko prieka izpausmi, lai gan konkurentu neveiksme garantēja jums medaļas...
- A.Š.: Protams, ka tādā brīdī priecāties negribas, jo paši esam krituši un svarīgākais ir negūt traumas. Gribējās, lai viņi veiktu savu braucienu labi līdz pat finišam.
- J.Š.: Tendences arī rādīja, ka viņu pārsvars sarūk. Viņi uzrāva vājāku startu nekā mēs un startā viņu pārsvars bija vairs tikai sešas simtdaļas, bet otrajā laika ņemšanas atzīmē - vairs tikai piecas simtdaļas. Viņu pārsvars saruka un iekšēji jau jutām, ka viņus paņemsim. Nepriecājāmies par konkurentu kritienu arī tāpēc, ka kamaniņu sportā esam kā viena liela ģimene, jo ilgus gadus startējam kopā. Visi pārdzīvo, ja kāds nokrīt, un visi nāk apsveikt, ja izcīni augstu vietu. Mūsu starpā nav naidīgu attiecību, esam draudzīgs kolektīvs.

- Vai sanāca ar austriešiem aprunāties un noskaidrot, kas īsti viņiem notika?
- J.Š.: Jā. Mēs atvainojāmies, ka tā sanācis, bet viņi teica, ka viss esot kārtībā - mums nervi ir izrādījušies stiprāki, mēs esam godam nopelnījuši medaļas un lai priecājamies par tām. Detalizēti gan neko negribējām prasīt. Nākamās sezonas sākumā gan jau apjautāsimies, kādēļ tā notika. Varbūt viņi riskēja, varbūt kaut kas atgadījās ar tehniku, bet varbūt vienkārši «sadega».

- Kā jūs atceraties laiku, kad Siguldā ciemojās tā brīža Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Žaks Roge un tika lemts par to būt vai nebūt komandu stafetei olimpisko spēļu programmā?
- J.Š.: Ļoti labi atceramies. Izgājām uz starta un iegājām atpakaļ ģērbtuvēs. (Smejas) Nemaz nesanāca nobraukt. Šķiet, ka toreiz pirmā brauca Maija [Tīruma] un finišā viņa netrāpīja pa dēlīti, tādēļ ne Mārtiņam [Rubenim], ne mums nemaz nevajadzēja startēt.
A.Š.: Varbūt tas arī nospēlēja par labu komandu stafetes iekļaušanai olimpiskajās spēlēs, jo mēs bijām mājinieki un likās, ka mājinieki šādās stafetēs kā ierasts vinnē. Taču Roge redzēja, ka ir iespēja kļūdīties un situācija var izvērsties dažāda. Viņš saprata, ka šīs sacensības ir neprognozējamas un tas bija pats svarīgākais nosacījums, lai komandu stafeti iekļautu Olimpiādes programmā.
J.Š.: Tāpat ļoti svarīga sastāvdaļa ir vīriešu braucēja un divnieku ekipāžas reakcijas laiks. Stafetē laiks neapstājas, tādēļ ir ļoti svarīgi noreaģēt brīdī, kad vārtiņi atveras. Tieši uz to bieži vien esam līdzās vāciešiem startā un tuvāk finišā.

- Kad pirmais dalībnieks uzsit pa dēlīti, tad otrajam startā tiek dots signāls?
- J.Š.: Ir pīkstieni, kuri palīdz saprast vietu trasē, kurā atrodas pirms tevis braucošais komandas biedrs.
- A.Š.: Pēc otrā pīkstiena ir aptuveni 10-15 sekundes līdz brīdim, kad vērsies vaļā vārtiņi.

- Vai nav gadījies, ka kāds pārcenšas un startā ieskrien vēl aizvērtos vārtiņos?
- A.Š.: Ir gadījies. Šosezon pat tā gadījās krieviem, kanādiešiem, arī itālietim Armīnam Cēgeleram, jo visi saprot, ka precīzi uzminot vārtiņu atvēršanās laiku, vari iegūt daudz laika attiecībā pret konkurentiem. Tāpat var arī daudz zaudēt. Olimpiskajās spēlēs pa dēlīti trāpīja visi.
- J.Š.: Sezonas laikā ļoti labi varēja redzēt, ka kaut kur startā ir televizors un tad treneri deva signālu, taču tas tika pamanīts un pārraidi sāka aizkavēt par sekundi, pusotru. Sanāca, ka sportisti jau rauj startu, bet vārtiņi vēl nav atvērušies.

- Klau, bet jūs esat divi. Kā jums izdodas kopīgi noreaģēt uz starta signālu?
- J.Š.: Mūsu reakcijas laiki testos ir ļoti līdzīgi. Varbūt brālis ir par kapeiciņu ātrāks.
- A.Š.: Turklāt mums jau divnieku sacensībās startam jābūt sinhronam, tādēļ lielas starpības nav. Vienīgi stafetē starts ir bez šūpošanās.

- Cik daudz palīdzēja vārtiņu sistēma, kura uzreiz pēc stafetes iekļaušanas olimpiskajā programmā tika iegādāta.
- A.Š.: Tas ļoti palīdzēja. Jo īpaši, koncentrēties tieši uz vārtiņiem, jo bijām gatavi uz visādām viltībām, kā, piemēram, provocēšanu uz pāragru startu.

- Acīmredzot brīdi, kad gaidāt starta signālu, jūs varat noreaģēt uz jebkuru līdzīgu troksni?
- A.Š.: Olimpiskajās spēlēs ar brāli sarunājām, ka reaģēsim tikai uz vārtiņu atvēršanos. Varbūt starts būs nedaudz lēnāks, taču vismaz nestartēsim par ātru.
J.Š.: Dažreiz gadās, ka signāls ir nedaudz pirms vārtiņu atvēršanās, jo skaņas ātrums ir lēnāks par gaismas ātrumu. Reaģējot uz signālu reizēm vari iegūt kādas sekundes simtdaļas, taču Olimpiādē negribējām tādējādi riskēt. Tāpat bija arī ar finišu un sitienu pa dēlīti. Dažreiz Pasaules kausā guļam kamanās līdz pēdējam brīdim, bet olimpiskajās spēlēs piecēlāmies kādus trīs metrus ātrāk. Domāju, ka tā darīja visi. Muļķīgi riskēt, ja risks neattaisnojas.

- Vai arī ārpus trases ir iespēja trenēt reakciju?
- J.Š.: Kad mājās krīt šķīvis... (Smejas) Reizēm sanāk noķert arī krītošu planšetdatoru. (Smejas) Par reakciju nevaru sūdzēties.

- Kad labi aizvadījāt savus braucienus, sociālajos tīklos daži jau kāra jums kaklā medaļas, bet ko domājāt jūs paši kopā ar Mārtiņu un Elīzu [Tīrumu]?
- J.Š.: Kad bija nobraukušas piecas valstis, stāvējām uz līderu pakāpiena. Tad nobrauca Krievijas komanda, kura mūs apsteidza, un mūs pabīdīja maliņā. No sākuma mums teica, lai ejam uz preses centru, bet mēs komandā nolēmām, ka tomēr paliksim turpat aizmugurē un paskatīsimies atlikušos braucienus.
Vairāk uztraucāmies par kanādiešiem, jo zinājām, ka viņiem ir stipra komanda, kas šosezon vairākas reizes ir bijusi labāko trijniekā. Kad kanādieši mums zaudēja sekundes desmitdaļu, tad viss jau bija skaidrs. Lai gan bija vēl atlicis braukt Austrijas komandai, vismaz par 50% jau bija sajūta, ka medaļas būs. Kad austriete nokļūdījās, tad praktiski viss jau bija skaidrs. Es vēl šaubījos, bet brālis bija pārliecināts, ka pēc tās kļūdas austrieši vairs neatgūs zaudēto.

- Kāda ir tā gaidīšana, kad esi nobraucis un no tevis vairs nekas nav atkarīgs?
- A.Š.: Individuālajās sacensībās bija diezgan grūti finišā skatīties televizoru. Vairāk skatījos apkārt un klausījos ko runā cilvēki. Varbūt vieglāk ir vienkārši klausīties un vērtēt skatītāju emocijas.

- Kādas ir jūsu domas par kanādiešu trenera izteikumiem, ka pēc Krievijas komandas trases ledus temperatūra tika paaugstināta.
- A.Š.: Ļoti gribētos, lai šie apgalvojumi nebūtu patiesi, jo tas sabojātu olimpisko garu. Domāju, ka arī krievi nebūtu ieinteresēti šādi riskēt, jo agri vai vēlu tas nāktu gaismā un tad to pieminētu visu mūžu.
- J.Š.: Esam prasījuši arī [bijušajam Siguldas trases direktoram] Dainim Dukuram, kas notiek, kad atslēdz trasi? Viņš teica, ka tas esot tāpat kā ar ledusskapi. Komandu stafetes sacensības ritēja aptuveni pusstundu. Ja atslēdz ledusskapi, tad viņš sāk tecēt tikai pēc pāris stundām. Lielā ledus trasē, lai notiktu būtiskas izmaiņas, ir vajadzīgas divas, trīs dienas. Ir sistēmas, kas var to izdarīt, taču tad tas būtu acīmredzami.

- Individuāli jums noteikti nav viegli, ka uz svarīgākajiem startiem allaž jācenšas būt topā, jo no tiem ir atkarīgs, vai uz maizes būs arī sviests un desa.
- J.Š.: Mēs no A līdz Z uzticamies mūsu trenerim. Ja viņš saka, ka sportiskā forma būs tieši uz svarīgākajiem startiem, tad tā arī būs. Tas ir pierādījies jau vairākkārt. Kamanas bija jāpielāgo Soču trasei un tās bija jāpiebrauc, tādēļ ziedojām Eiropas čempionātu Siguldā, kur šīs kamanas varbūt negāja tik labi.

- Andri, tu esi sportistu pārstāvis Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) Tehniskajā komisijā. Pēc vīriešu sacensībām Rubenis izteicās, ka visi cerot uz izmaiņām noteikumos. Vai tu redzi, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies un vāciešu dominance mazināsies?
- A.Š.: Noteikumus ir iespēja mainīt un domāju, ka tas notiks, taču tas nav atkarīgs no manis, bet gan no sporta veida nacionālajām federācijām. Šis ir tas gads, kad drīkst iesniegt ierosinājumus par noteikumu izmaiņām, par kurām pēc tam notiks balsošana.

- Kam ir balsstiesības?
- A.Š.: Pārstāvjiem no sporta veida nacionālajām federācijām. Arī man. Kopā ar otru sportistu pārstāvi, kurš atbild par sporta jautājumiem, esam izveidojuši ieteikumu lapu, lai cilvēki jau laikus sāktu domāt un sūtītu ieteikumus arī mums. Lai nebūtu tā, ka kāds aizguļas, jo aprīlis nav aiz kalniem. Visām federācijām jābūt vienotām tajos jautājumos, kuros mēs vēlamies panākt izmaiņas. Lai nebūtu tā, ka viena federācija cīnās par vienu lietu, bet cita - par otru, un beigās neko neizdodas panākt.

- Ko tu paredzi? Kādas ir tās izmaiņas, kuras tev gribētos panākt?
- A.Š.: Protams, gribētos panākt, lai drīkstētu izmantot tikai viena, konkrēta materiāla slieces, taču tās nav vienīgās izmaiņas. Ir daudz sadzīvisku lietu, pie kurām būtu jāpiestrādā. Gribam panākt arī to, lai FIL būtu lielāka sportistu pārstāvniecība, kas ļautu panākt to, lai mūsos ieklausās un mēs varētu kaut ko ietekmēt. Vēlamies panākt arī izmaiņas punktu skaitīšanas sistēmā vīriešiem.

- Ja runājam par to, kā padarīt sporta veidu interesantāku, tad kuru gan, izņemot vāciešus, interesē, par cik sekundes desmitdaļām šoreiz Fēlikss Lohs vai Natālija Gaizenbergere apsteigs konkurentus?
- A.Š.: Protams, kamaniņu sportā ir daudz Vācijas sponsoru. Taču tehniskās kontroles visiem ir vienādas un arī vācieši tās ir izgājuši, tādēļ nekādu pierādījumu, ka viņi ir ātrāki tikai labāku kamanu dēļ, mums nav. Tas, ka kamanas ir labāk pielāgotas tieši viņiem, un tas, ka viņiem ir knifi, par kuriem citi varbūt vienkārši nav iedomājušies, tas gan tā varētu būt.
- J.Š.: Turklāt mūsu sporta veidā atšķirībā no bobsleja un skeletona nav aizliegtas dažādas smēres un slieču apstrādes.
- A.Š.: Tas varētu būt viens no noteikumu izmaiņu mērķiem, taču tie paši austrieši tajā varbūt nemaz nav ieinteresēti. Viņi paši saka, ka treniņos varam būt vienādi, bet sacensībās allaž būsim par vienu, divām desmitdaļām ātrāki. Tā ir problēma ar kurām ir jācīnās mazajām valstīm.

- Vai saņemt divas olimpiskās medaļas vienā vakarā ir sapņa piepildījums?
- A.Š.: Domāju, ka katra sportista sapnis ir nedaudz citādāks - saņemt cita kaluma medaļas. Bet, protams, mēs bijām ļoti priecīgi. Manuprāt, šī bija pirmā reize karjerā, kad vienā dienā saņēmām divas medaļas.

- Jūsu sagaidīšanas tiešraidē treneris Liepa sevi apliecināja kā maksimālistu, sakot, ka tagad jādomā par to medaļu, kura vēl trūkst. Vai arī pašiem iekšā sēž šāda apņemšanās?
- A.Š.: Domāju, ka tas sēž iekšā ikvienam.
- J.Š.: Mūsu mērķi nav mainījušies vēl kopš Turīnas olimpiskajām spēlēm. Vienmēr esam gatavojušies tikai čempionu titulam nevis otrajai vai trešajai vietai. Arī pagājušajā vasarā mēs trenējāmies ar mērķi kļūt par olimpiskajiem čempioniem. Kamēr neesi čempions, tev vēl ir mērķi, kurus vēlies sasniegt.

- Dažas dienas pēc atgriešanās no Sočiem jau varat iztēloties, ka priekšā ir vēl četri gadi smaga darba?
- A.Š.: Domāju, ka šie četri gadi paskries tik ātri, ka pat nepamanīsim. Vakar sazinoties ar treneri, runājām tieši par nākamajām olimpiskajām spēlēm. Gatavošanās nākamajai Olimpiādei sākas jau tagad nevis pēc gada vai diviem. Darīsim visu, lai varētu pilnveidot mūsu treniņu bāzi, kas varbūt nebija izdarīts līdz šim. Ir ļoti svarīgi izgatavot starta trenažieri, kas mums vēl nebija uz Soču olimpiskajām spēlēm. Man un brālim ir problēmas ar pleciem, tādēļ ir svarīgi organismu pieradināt pie slodzēm pakāpeniski.
- J.Š.: Šogad liels paldies jāpasaka privātajiem sponsoriem, kas palīdzēja īstenot to, ko lūdzām. Tāpat paldies arī Latvijas Olimpiskajai komitejai un Latvijas Olimpiskajai vienībai. Šogad būs jāinvestē lieli līdzekļi trenažieros un frēzēs. Mēs jau zinām visu, kas mums nepieciešams. Tagad tikai jāmeklē līdzekļi, lai to realizētu, jo 80% tehnikas mēs būvējam paši kopā ar treneri.

- Nākas ieguldīt arī līdzekļus no savas kabatas.
- A.Š.: Protams.
- J.Š.: Šķiet, šogad vēl smējāmies, ka pēdējo divu sezonu laikā par sponsoru un savu naudu esam iztērējuši aptuveni tikpat, cik maksātu viena ļoti laba, jauna BMW automašīna. Šodien varam uz to atskatīties un teikt, ka viss bija pareizi, bet pērn bija tā, ka varbūt labāk būtu nopirkuši pāris automašīnas... Mēs ticam sev, trenerim, mūsu komandai un ģimenēm. Daudz investējam, bet, lūk, tas nāk arī atpakaļ.