Būt vai nebūt skolotājam? Nu, nebūt taču, nebūt!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo

Pēdējā laikā katra sevi cienoša avīze, žurnāls vai raidījums uzskata par savu pienākumu runāt par skolām, skolotājiem, algu pielikumiem utt.

Nu re, cik labi! Tātad viss notiek, jautājumi risinās, problēmu kaudzes dilst. Atliek tikai gaidīt tos izcilos rezultātus un laimes kalnus, par kuriem tieši vai netieši tiek runāts. Nāk jau nāk tie rezultāti, gluži kā tanks rūkdams rāpjas tuvāk. Nē, patiesībā nerūc vis. Patiesībā pavisam klusiņām no skolām pamazām cits pēc cita pazūd pedagogi — tie ar pieredzi, ap gadiem 30–40, kam enerģijas vēl daudz un pieredzes pārpārēm, kam ir drosme un uzņēmība, kam ir cilvēciskā pašcieņa un apnicis būt par sabiedrības mēslu mēzēju vai pusjukušu misionāru nepateicīgu mežoņu barā.

Ak, ko nu, no augstām tribīnēm taču tiek teikts, ka trūkst tikai tik un tik skolotāju, turklāt tos varen veiksmīgi aizstājot citi un gauži priecājoties par šādu izdevību nopelnīt! Ak, kungi un dāmas, ņemiet izpletņus, jums būs ļo-oti tālu jālaižas lejup, lai uzzinātu patieso stāvokli. Un arī tad paies ļoti ilgs laiks, līdz iegūsiet pietiekami daudz uzticības, lai uzzinātu par visiem likumīgajiem un nelikumīgajiem, dažreiz pat daļēji netikumīgajiem paņēmieniem, pie kuriem spiesti ķerties izmisušie direktori, lai sadabūtu kaut jel kādu cilvēku, kas drīkstētu vai vismaz spētu ieiet klasē.

Kurš gan būtu Dievs, kas varētu noteikt patieso situāciju? Domāju, ka pašlaik tikai tas, kas ir virs mākoņiem īstajās debesīs. Visi pārējie, mazākie dieviņi, lūkojas caur rožainajām «Tāvajadzētubūt» firmas brillēm. Un, kamēr viņi tā brīnās un cits citam stāsta, cik viss taču ir labi un pareizi, joprojām klusi un nemanāmi aiziet vēl kāds skolotājs. Ak, ne jau vienmēr uz labākām vai naudīgākām darbavietām, bieži vien arī uz citas dimensijas mācību iestādēm, lai mācītu eņģelīšus debesu dārzos. Un dosies turp arvien vairāk. Kāpēc?

Nu, tāpēc, ka arī visstiprākais balsts reiz lūst, ja turamais par smagu. Uz ko tad balstās lielākā daļa mācību iestāžu? Uz mums — tantukiem un večiņām, sākot no sestā gadu desmita līdz bezgalībai. Atnāk uz skolu jauns un sprauns dēlietis, paņem tādu slodzi, kādu jau no neatminamiem laikiem velkam mēs, un, skat, pēc pāris gadiem vai nu nodzēries, vai ņēmis kājas pār pleciem. Nevar turēt, saproties. Bet mēs varam. Tāpēc, ka jāvar. Bet ir viena nelaime. Lai cik vecas, mēs tomēr neesam mūžīgas. Apjautājaties — cik ilgi uz ielas sastaptie cilvēki būtu ar mieru vai spējīgi strādāt pusotru, divas slodzes. Dzirdēsiet atbildi, ka dažus mēnešus vai gadus. Neviens neteiks, ka gribētu tā rauties visu mūžu, turklāt par neadekvātu samaksu. Bet mēs plēšamies vai pušu. Un cik ir to, kas saņem minēto maksimālo atalgojumu? Laikam pārāk maz kontaktējos ar kolēģiem, jo tik bagātu savu mūžu neesmu satikusi nevienu pašu, ja neskaita tās, kas nogrābušas turīgus vīrus.

Pajautājiet jebkuram biroja darbiniekam, kad pēdējoreiz viņi par savu naudu ir pirkuši kancelejas preces vai darbavietas iekārtošanai nepieciešamos priekšmetus! Vai daudzi būtu ar mieru to darīt? Kad viņi ir klientu vietā maksājuši, gan nelielas summas, tomēr...? Kad no viņiem ir prasīts, lai viņi nevis strādā, bet pilda savu misiju? Ieejot gandrīz jebkurā valsts vai pašvaldību iestādē, pārņem miers, darbiniekus visai bieži var atrast nevis tiešajā darbavietā, bet kafijas pauzē. Skolotājam jādarbojas visai drudžaini, lai starpbrīdī atlicinātu mazliet laika un pietiekami cienīgi aizietu pačurāt.

Bet pie tā visa vēl var pierast. Cilvēks ir izturīga būtne. Ļaunuma sakne ir citur. Pašreizējos apstākļos, it īpaši mazajās skolās, izvairīties no pārslodzes nav iespējams. Pat ja veselība vēl kaut cik turas, vienmēr jāsadzīvo ar apziņu: «Es nestrādāju pietiekami labi. Tā patiesībā ir haltūra.» Un arī tad, ja mēs izraujam kaut kur no rezervēm brītiņu laika, tas gribot negribot jāziedo nevienam nevajadzīgu papīru aizpildīšanai. Tā nav mūsu izvēle. Mūs uz to spiež. Mēs to negribam. Mēs gribam mierīgi strādāt un godīgi nopelnīt savu maizīti.
Paldies Dievam, ka no ekrāniem un preses slejām pamazām aiziet ļaunā skolotāja — mocītāja un bērnu tiesību pārkāpēja — tēls. Šur tur pat ieskanas pa balsij, it kā arī skolēniem un pat vecākiem esot kaut kādi pienākumi, ne tikai tiem sliktajiem skolotājiem vien. Varat man ticēt, apziņa, ka jebkurš murmulis nesodīts pēc patikas var dancot pa jūsu galvu, aizbiedē potenciālos jaunos pedagogus daudz ātrāk nekā bažas, vai spēs par pieticīgo aldziņu izdzīvot. It īpaši vīriešus.

Vispārzināms ir fakts, ka katram bērnam gribas būt labam. Neticami, bet katram skolotājam arī. Cik ilgi labs var būt nodzīts, puspaēdis kleperis? Ak, atvainojiet, pavisam aizmirsu mūsu svēto misiju! Audzināt jauno paaudzi — tas taču ir tik cēli un atbildīgi! Pat tad, ja to dara notrenkāta un pārgurusi būtne, pat tad, ja ik dienas jāsvaidās starp pienākumu un vēlēšanos cilvēciski dzīvot (un pat atpūsties), atbildību un apziņu, ka pie vislabākās gribas visu vajadzīgo nepadarīsi.

Lai nu jums tur veicas, kolēģi!

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu