Trīs mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas un vienas iedzīvotāju daļas sāktā «Maxima» boikota šī uzņēmuma veikalos durvis veras gana bieži un pie kasēm vērojamas rindas. Latvijas Radio uzrunātie iedzīvotāji Rīgas veikalos atzinuši, ka «Maximu» izvēlas dažādu iemeslu dēļ - ir lētāk, tuvāk mājām, negribas, lai cilvēki pazaudē darbu.
«Domāju, ka nevajag boikotēt. Man pie mājām ir gan «Maxima», gan «Rimi», bet «Maximā» ir lētāk, tāpēc, kad vajag, tad eju uz turieni, lai gan rindas mēdz būt lielākas,» uz Latvijas Radio uzdoto jautājumu atbildēja kāda veikala apmeklētāja. «Man kaut kā nepatika tā visa viņu attieksme, tāpēc neiepērkos. Bet bija jāgaida mašīna, iegāju sasildīties…Viņi, man liekas, arī baigās atlaides vienubrīd lika. Starp principiem un zemāku cenu droši vien dzīve piespiež.»
«Attieksme ir tāda duāla. It kā «Maxima» ir daudz pie kā vainīga un gribējās viņus boikotēt. Sākumā arī es psiholoģiski nebiju gatava, ne jau tāpēc, ka baidītos, ka man kaut kas uzkritīs, bet attieksmes dēļ. No otras puses - ja mēs boikotēsim, cilvēkiem nebūs, kur strādāt. Tā kā ik pa laikam iegriežos. Kādu mēnesi negāju, bet pēc tam kaut kā… Viss ar laiku nobāl. Diemžēl,» atzīst vēl kāda cita pircēja.
Līdzīgi domā arī Latvijas Radio sastaptie cilvēki pie veikaliem Aizputē un Daugavpilī.
«Man kā parasti bija blakus mazā «Maxima», tā es arī tagad uz viņu eju. Galvenais, ka ir tuvāk.»
«Cilvēku ir mazāk un visi skatās uz griestiem. Runājot ar pārdevējām, viņas arī saka, ka ir mazāk cilvēku palicis. Es pati personīgi negāju vairāk kā mēnesi. Bija bailes, un vismaz ar bērniem es negāju.»
«Mazpilsētā tas nav būtiski. Es saprotu, lielā pilsētā, kur izvēle ir lielāka. Mums, piemēram, tad vispār nebūtu kur augļus nopirkt. Zināmā mērā tas būtu arī [vēršanās] pret mūsu pārdevējiem, kuri pie tā nav vainīgi. Es neboikotēju. Kas grib, lai tā dara. Traģēdija tā ir liela, bet…»
«Turpinu iepirkties tāpat kā līdz šim. Neuzskatu, ka veikals pats būtu pie tā vainīgs, «Maxima» jau to ēku nebūvēja.»
Tiesa, pēc traģēdijas «Maxima» veikalos apgrozījums bija krities vidēji par 20% un atsevišķos veikalos - pat vēl vairāk. Tādi bija uzņēmuma sniegtie dati. Pirms aptuveni mēneša kritums jau esot bijis vidēji desmit procenti. Lielākā daļa «Maxima» pircēju ir atgriezušies.
Vērojot tirdzniecības procesus un arī piegādes apjomus, to pamanījis arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, kura vadītajā asociācijā gan «Maxima» un «Rimi» neietilpst. «Pēc mūsu datiem, «Maxima» šobrīd strādā ar peļņu. Vismaz desmitā daļa no zaudējumiem jau ir atgūta. Mēs arī redzam, ka tirgū notiek agresīvāka cīņa par pircēju. Tiek piedāvātas vairāk akcijas un, iespējams, arī lielākas nekā līdz šim,» Pauž Danusēvičs. «Domāju, ka «Maxima» jau ir atguvusi, manā izpratnē, kādus 95% no zaudētajiem pircējiem. Ja ir kāds palicis ārpus, tad tā varbūt ir premjerministre, kura solīja, ka «Maxima» vairs kāju nespers.»
«Es tiešām neeju!» apliecina premjere Laimdota Straujuma (V). Viņa palikusi uzticīga principam vairs neapmeklēt «Maximu» - viņu neapmierina, kā uzņēmums izturējās pret strādniekiem un reaģēja pēc traģēdijas. «Neesmu sekojusi, vai cilvēki iet vai neiet uz «Maximu», bet tajā, ko «Maxima» dara, es zinu, ka zināma kustība ir notikusi. Cik man ir informācija, zināmi uzlabojumi attieksmē pret strādājošajiem ir. Tika nomainīta vadība Latvijā, un jaunā vadība nāca ar solījumiem. Neesmu sekojusi to izpildei, bet solījumi par apstākļu uzlabošanu strādājošajiem bija. Bet es nedomāju, ka tas bija tāpēc, ka es atteicos iet uz «Maximu»,» saka Straujuma.
Pēc traģēdijas gatavību boikotēt «Maximu» pauda arī vēl daži citi politiķi, tostarp bijušais premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība). Tagad viņš secina, ka boikots, iespējams, palīdzējis mainīt uzņēmuma uzvedību, tomēr kur iepirkties - tā esot katra pircēja brīva izvēle: «Mēs redzam, ka uzņēmums bija spiests vismaz pārskatīt savu vadību. Protams, ir svarīgi sekot līdzi, vai ir mainītas arī civilās aizsardzības procedūras ne tikai «Maximā», bet kopumā.» Dombrovskis gan norāda, ka joprojām met «Maximai» līkumu.
Savukārt Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Danusēvičs vērtē, ka pircēju atgriešanās «Maxima» ir likumsakarīga: «Galu galā cilvēki tomēr izvēlas pēc cenas un sortimenta. Mums ir divi globālie tirgotāji. «Rimi» darbojas «ekonomiskajā +» kategorijā un «Maxima» - «ekonomiskajā -». Cilvēkiem ar zemākiem ieņēmumiem izvēle ir «Maxima», kur ir nedaudz sliktāks serviss, bet nedaudz zemākas cenas.»
Danusēvičs arī aicinājumam boikotēt «Maxima» veikalus vairs neredz pamatu. «Maxima» atvainojusies, un Danusēvičs arī neredzot, ka publiskajā telpā kāds vēl sūdzētos par «Maxima» atbildību pret cietušajiem, to ģimenēm vai strādājošajiem.
«Pēc visa spriežot, cilvēki uzskatīja, ka tas īsti uz viņiem tā arī neattiecas un ka tāds boikots ir samērā muļķīgs,» norāda sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
Viņš «Maxima» boikotu par izteiktu nesauktu. Par saprotamu gan. «Viens bija tas, ka daudzi bija sašutuši par to, kā «Maxima» reaģēja. Nevienu pietiekoši augsta līmeņa cilvēka reakciju mēs neredzējām. Līdz ar to mēs varam secināt, ka nevienam augstākajā līmenī īpaši tas nerūpēja un diez vien vai viņi tur kaut ko maina. Otra lieta bija tā, ka bija vairāk vai mazāk neracionālas bailes par to, ka notiek vēl kaut kas,» Latvijas Radio ēterā skaidroja Sedlenieks.
Sociālantropologs gan norāda, ka citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā uzņēmumu vai preču boikots nebūt nav reta parādība, ja atklājas, ka biznesā rīkojas neētiski. «Ar boikotu sabiedrība parāda - tā uzņēmums nedrīkst turpināt. Sedlenieks atzīst, ka Latvijā gan šāda boikotu tradīcija ir neizteikta.»
«Pirmkārt, tas, kas notika «Maxima», uz viņiem neattiecas. Viņi domāja, ka tur gan tas jumts iebruka, bet citādi nekādi jumti un konstrukcijas sabrukt nevar, un tāpēc nav vērts. Un no otras puses, ka uz mums neattiecas, ko viņi dara ar savām pārdevējām, tas uz mums neattiecas, vienīgais, ko mēs gribam - aiziet un dabūt lētāku pārtiku,» pircēju uzvedību skaidro sociālantropologs.
Pie tāda secinājuma nonākuši arī divi Rīgas ekonomikas augstskolas studenti, kas caur «Maxima» prizmu pētījuši, vai Latvijā strādā korporatīvā sociālā atbildība. Teorijā uzņēmumi, kas šo atbildību pret pircējiem neievēro, ilgtermiņā nevar pastāvēt. Viens no pētījuma autoriem Kārlis Ločmelis stāsta, ka gribējuši saprast, kāpēc arī pēc traģēdijas cilvēki turpina iepirkties «Maximā», ja tai tautā ir slikta slava un tās vadība necienīgi reaģējusi uz traģēdiju.
«Viens no secinājumiem bija tāds, ka cilvēki vienkārši neinteresējas par korporatīvo sociālo atbildību. Viņus [pircējus] interesē īstermiņa izmaksu samazināšana, viņi dzīvo no dienas uz dienu, nevis domā par ilgtermiņa izaugsmi, attīstību un vispārējo sociālo labumu,» viņi secinājuši, veicot pētījumu.
Tādēļ arī «Maximai» nav vajadzīgs izdot papildu naudu, lai attīstītu sabiedrību un nodrošinātu labu vidi pircējiem,» skaidro Ločmelis.
Sociālantropologs Sedlenieks arī piebilst, ka šādus uzskatus varētu arī kādā ziņā vispārināt uz Latvijas sabiedrību. Proti, ja notikusi kāda nelaime, cilvēki domā - diez vai tā ir sistēmiska problēma, drīzāk lokāla un tāpēc uz mums neattiecas. Mēs iesim uz savām «Maximām».
Tāpat arī sociālantropologs neesot pamanījis, ka pēc traģēdijas «Maxima» ļoti censtos spodrināt savu tēlu, un vai tam vispār to vajag: «Jautājums, vai racionāli arī būtu tā darīt. Atsaucoties uz Rīgas ekonomikas augstskolas studentu pētījumu, izskatās, ka cilvēkiem visā visumā tās ilgtspējīgās sociāli atbildīga biznesa prakses ir pilnīgi vienaldzīgas. Ka viss, kas interesē, ir zemāka cena, ka nekas cits viņus neinteresē.»