Ministru prezidents Valdis Dombrovskis («Vienotība») šonedēļ Rumānijā piedalījās Eiropas Tautas partijas kongresā. Tā ir partija, kura uzrunājusi Dombrovski pretendēšanai uz ietekmīgo Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Tiesa gan – Dombrovskis ir viens no vairākiem šīs partijas kandidātiem un viņa izredzes tiek vērtētas neviennozīmīgi, šovakar vēsta Latvijas televīzijas raidījums «De facto».
Eiropas Komisiju šobrīd otro sasaukumu pēc kārtas vada portugālis Žoze Manuels Barrozo. Gan Eiropas presē, gan Briseles kuluāros izskanējusī informācija liecina, ka jauno līderi meklē no Ziemeļu vai tuvāk Austrumiem esošās Eiropas valsts, vēlams perspektīvas un augošas. Iespējamo Eiropas līmeņa kandidātu vidū turas arī Latvijas premjera Valda Dombrovska (V) vārds. Viedokļi par viņa izredzēm ir dažādi - gan kritiski, gan cerīgi. Eksperti uzver, ka jebkurā gadījumā Dombrovska vārda cirkulēšana Eiropas gaiteņos var nest nozīmīgu amatu, ja ne Eiropas Komisijā, tad citur.
Runas par iespējamajiem augstā amata kandidātiem pēdējā laikā uzplaiksnījušas gan Eiropas presē, gan Briseles politikas kuluāros, par spīti tam, ka Eiropas Komisijas jaunai sastāvs savu darbu sāks ne agrāk kā 2014. gada rudenī. Analītiķu domas dalās – vieni saka, ka šie minējumi ir pāragri, un pirmie politiķu vārdi izmesti kā ēsma saplosīšana sabiedrības diskusijās, bet citi, ka tieši tagad ir īstais brīdi, jo kandidāta izvirzīšana Eiropas Komisijas vadītāja amatam šoreiz būs citāda.
Savu līderi, atbilstoši ierastajai kārtībai, virzīs visas Eiropas Parlamentā pārstāvētās lielākās politiskās ģimenes – Eiropas Tautas Partija, Sociālisti un liberāļi, pirmkārt, lūkojoties uz sev piederīgiem, ietekmīgiem valstu vadītājiem vai cilvēkiem nozīmīgos, politiskos amatos. Un šī shēma paredz, ka Eiropas Savienības Padomei, jeb pašām dalībvalstīm, galīgi apstiprinot Eiropas Komisijas vadītāju, būs grūti iespraukties ar citu, pēdējā brīdī atrastu kandidātu.
Jau tagad izskan, ka Eiropas sociālistu kandidāts varētu būt pašreizējais Eiropas Parlamenta prezidents, vācietis Martins Šulcs, liberāļu – bijušais Beļģijas premjerministrs, tagad Eiropas Parlamenta liberāļu grupas vadītājs Gijs Verhovstads. Tikmēr lielākajam un šobrīd parlamentā ietekmīgākajam politiskajam spēkam Eiropas Tautas Partijai krājumā ir vairāki vārdi - Polijas premjerministrs Donalds Tusks, Somijas valdības galvu Jirki Katainens, Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelds, Eiropas Komisijas viceprezidente Viviana Redinga, jau esošais Eiropas Komisijas vadītājs Žoze Manuelu Barrozo un Latvijas valdības vadītājs Valdis Dombrovskis.
Eiropas Tautas partija savu galīgo kandidātu visticamāk oficiāli nosauks tieši pēc gada rudenī, nākamajā kongresā. Bet jau šonedēļ Eiropas partijas sanāksmē Bukarestē vēdīja vieglas izšķirošā brīža tuvuma vēsmas un idejas par to, kādam vajadzētu būt nākamajam Eiropas Savienības likumdevējvaras līderim. To LTV apliecina arī Eiropas Tautas Partijas Frakcijas viceprezidents Manfreds Vēbers: «Dombrovskis ir viens no Eiropas Tautas Partijas kandidātiem. Viņš ir zināms visā Eiropā, ar labu profilu un ievērojamu atbalstu pašmāju vēlētāju vidū. Taču mēs esam vēl pašā sākumā, un galdā ir arī citu kandidātu vārdi. Nākamo mēnešu laikā mums ir jāizšķiras par mūsu kandidātu. Uzskatu, ka tas nav jautājums par pārstāvi no mazas vai lielas valsts, bet gan par to, ka šim cilvēkam ir jābūt labi pazīstamam Eiropā, īstam eiropietim un jāiegūst atbalsts no Eiropas Tautas Partijas.»
Pagaidām neviens no plašāk pieminētajiem politiķiem publiski nav apstiprinājis, ka vēlētos piedalīties cīņā par Eiropas Komisijas vadītāja vietu. Arī pats Dombrovskis pret sarunām par kandidēšanu joprojām izturas piesardzīgi: «nē, es neesmu šo iespēju noraidījis, bet godīgi sakot, šīs debates ir pāragras un izredzes arī nevērtētu, kā ļoti augstas.»
Taču kuluāros izskan, ka, piemēram, nedz Barrozo, nedz Redinga šādam piedāvājumam nepretotos. Bet arī Polijas premjerministrs Donalds Tusks, kuram tiek paredzētas labas izredzes, taču par kura lielāko trūkumu tiek uzskatītas vājās svešvalodu zināšanas, pēdējā laikā intensīvi apmeklē angļu valodas kursus.
Polijas laikrasta «Rzeczpospolita» žurnāliste Anna Slojevska uzskata, ka «tik laikus pieminēti vārdi vēlāk izšķirošajā procesā var tikt neievēroti» un vienlaikus viņa arī atzīmē, ka «Tuska kabineta cilvēki dot priekšroku klusēt publiski, necelt akcijas, bet drīzāk strādāt Eiropas institūciju un valstu valdību kuluāros.»
Savukārt izdevuma «Financial Times» žurnālists Džošua Čaffins norāda uz to, ka Latvijas profils, izņemot krīzes risināšanas lietas, nav tik atpazīstams, salīdzinājumā ar Polijas premjerministra Donaldu Tusku, kurš Eiropā ir labāk zināms. «Polija ir lielāka valsts un tajā ir sekmīga ekonomika, kā arī Tuska ciešās saiknes ar Vācijas Kancleri Angelu Merkei var palīdzēt. Taču man šķiet, ka visiem līdz šim minētajiem kandidātiem ir plusi un mīnusi,» LTV saka Čaffins.
Skaidrs, ka līdzīgi, kā iepriekšējā Eiropas Komisijas līdera izraudzīšanās procesā izšķirošu lomu spēlēs Eiropas smagsvara Vācijas viedoklis, kura lomu šoreiz vēl tā teikt interesantāku padara fakts, ka 2013. gada rudenī pašā Vācijā būs vēlēšanas, kas var nest negaidītus pārsteigumus.
Ja Vācijas kanclere Angele Merkele paliks savā krēslā pēc vēlēšanām, tad viņas vārds būs izšķirošs. Taču, ja tā nenotiek, tad iznākums ir atvērts, jo citas ietekmīgas valsts – Francijas prezidents ir sociāldemokrāts, uzskata Pjotrs Kačiņskis, kurš ir analītiķis domnīcā «Eiropas Politikas Studiju centrs». «Mēs nezinām, kas varētu notikt Itālijā, un arī Spānijas premjerministram Rahojam nav liela teikšana. Šādā gadījumā ir labāk, ja Tusks, Reinfelds vai Dombrovskis nav iepriekš iekarojuši kancleres Merkeles sirdi,» atzīmē Kačiņskis.
Neoficiāli gan tiešām ir izskanējis, ka Merkele atbalsta gan Polijas līderi , gan lolo zināmas simpātijas pret Dombrovska kandidatūru. Taču nesen kanclerei tuvu stāvošs cilvēks LTV žurnālistei apliecināja, ka Merkele vēlas paturēt pie sevis, vai un kuru no esošajiem vārdiem viņa atbalsta vairāk.
Aptaujātie eksperti Dombrovska iespējas iegūt amatu vērtē no pieciem līdz 50 procentiem, kā lielākus plusus norādot Latvijas krīzes pārvarēšanas stāstu, eiropeiskumu, labas svešvalodu zināšanas un spēju neaizēnot citus politiķus.
Taču kā mīnusu min salīdzinoši mazāku atpazīstamību Eiropā, pelēcīgumu un kā traucējošu faktoru norāda arī Latvijas sarežģītās attiecības ar Krieviju. Eksperti uzsver, ka tuvākie daži mēneši būs izšķiroši arī no lobija spējām aizkulisēs.
Taču jau šajā posmā sasniegums esot tas, ka Latvijas vārdu ceļā uz augsto amatu vispār piemin, īpaši tādēļ, ka šie nav Eiropas Savienības vieglākie gadi un varas likmes ir ļoti augstas.
