Šī gada 11. marta Lietuvas Seima svinīgo sēdi par godu valsts Neatkarības atjaunošanas divdesmit gadiem noslēdza kādas Viļņas studentes pateicības runa cilvēkiem, kas viņas paaudzei sagādājuši iespēju dzīvot savā valstī: Lietuvā bez svešas armijas; Lietuvā bez cenzūras; Lietuvā ar atvērtām durvīm uz pasauli.
To pašu, ja vien netraucētu protokola smalkumi, Latvijas Saeimas svinīgajā sēdē 4. maijā droši vien varētu sacīt daudzi jo daudzi mūsu jaunieši.
1990. gada pavasarī Baltijas valstis bija tik ļoti vienotas un brīvības gara apņemtas, ka mūs vairs nebaidīja pasaulē pēdējās impērijas spēks, vara un viltus. Mums vairs nebija, ko zaudēt, izņemot savas važas. Toreiz gan latvieši, gan lietuvieši, gan igauņi labi apzinājās, ka brīvība ir ne ar ko citu nesalīdzināms dārgums, kura vērtību visskaudrāk cilvēks apzinās, kad tās pietrūkst. Toreiz bija skaidrs, ka savu bērnu nākotnes dēļ jāsaņemas un jāizraujas no verdzības, kas jau iznīcināja mūsu garu, valodu un kultūru.
Mēs sapņojām par brīvību. Mēs cerējām uz savu valsti. Lai arī katrs gaišo nākotni varbūt iedomājās atšķirīgi, visi kopā tomēr pratām izmantot liktenīgo iespēju sapni un cerības piepildīt. Tas ir pirmais, kas jāatceras pēc grūtiem, vilšanās pārbagātiem, tomēr laimīgiem divdesmit gadiem. Laimīgiem tāpēc, ka neatkarīga valsts kā priekšnoteikums brīvībai un labklājībai tik un tā ir saglabājusies un pat nostiprinājusies neatkarīgi no pretinieku uzbrukumiem un piektās kolonnas sabotāžas.
Atceros, kā 1990. gadā vēl Latvijas Tautas frontes pretinieki smējās, ka «dziedātāju tauta» bez «vecākā brāļa» varmācīgās rokas nespēs sevi nedz aizsargāt, nedz pārvaldīt, nedz pabarot. Divdesmit gados pierādījies, ka var, un, ja arī esam kļūdījušies, ja šur tur izrādījušies brīvības necienīgi, tad vaina meklējama nevis brīvībā, bet gan pašos. Bet pašiem ar sevi vienmēr iespējams tikt galā, ja vien ir vēlēšanās, gribasspēks un pacietība.
Atceros arī, ka toreiz Latvijas Tautas frontes sāncenši «prātīgie latvieši» un «saimnieki» ieteica nesteigties, bet apdomāt, vai brīvību nevajadzētu labāk Kremļa kabinetos samainīt pret naftu, gāzi un citiem taustāmiem labumiem, vai nevajadzētu vispirms «labklājību», bet visu pārējo pēc tam. Tauta šiem ieteikumiem, kas šodien mūs, visticamākais, būtu pārvērtuši PSRS rezervātā, nesekoja.
Neatkarības ieguvumus tā īsti droši vien novērtēsim tikai pēc nākamiem divdesmit gadiem, pēc otras brīvībā dzimušas paaudzes pilntiesīgas iesaistīšanās garīgās Latvijas būvniecībā. Taču jau tāpat skaidrs, ka neatkarība nav nesusi un nevar nest zaudējumus. Neatkarība ir mūžīgs ieguvums, par ko vajadzētu būt pateicīgiem tās izcīnītājiem, ja vien mēs paši tie nebūtu.
Bet kāpēc gan 4. maijā arī nepateikt paldies sev? Kaut vai tāpēc, ka cīņa par neatkarību nebeidzas nekad, kamēr vien tauta dzīvo.