«Pārdzīvojumi tik tiešām bija lieli, un tie vēl nav beigušies. Piecus mēnešus dzīvot pastāvīgās sāpēs un tagad aiziet pie ārsta, lai uzzinātu, ka atkal viss ir jāsāk no nulles – tas tiešām ir grūti,» norāda latviešu uzbrucējs.

«Kad Edgars Masaļskis ar Hantimansijskas «Jugra» komandu bija atbraucis uz Kazaņu un man vēl turpinājās rehabilitācijas process, viņš iepriekšējā vakarā viesojās pie manis. Toreiz norunājām, ka šis varētu izlasei būt labs gads. Bija mums tādas priekšnojautas. Es jau būtu atkopies pēc traumas...» atceras Dārziņš.

«Tāpēc arī pārdzīvojums ir liels. Es tomēr ļoti ceru, ka čaļi tik un tā sevi parādīs un ka kādreiz mums izdosies savākt patiešām labu blici un vienā čempionātā viss aizies kā pa sviestu. Tas būs čempionāts, kuru vēl ilgi atcerēsimies. Tas varbūt pārdroši skan, bet gribētos vienreiz kaut ko uzkārt kaklā. Es domāju, ka tas ir iespējams. Pārvarēt ceturtdaļfinālu mums ir pa spēkam. Vienā spēlē daudz kas var notikt,» pārliecināts ir Dārziņš.

«Komentārus es nelasu un nejūtos arī vainīgs. Uzskatu, ka man nav par kaut ko jātaisnojas. Lielākais pārdzīvojums ir man pašam,» piebilst Lauris.