2014.gada 23. janvārī, divus mēnešus pirms Krimas aneksijas Ārlietu ministrs Saeimā prezentēja «Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos». Lai gan šajā brīdī jau bija skaidri redzams, ka Krievija piekopj agresīvu ārpolitiku, Ārlietu ministrijas ziņojumā tiek uzsvērta veiksmīgā sadarbība ar Krieviju un tikai vienā teikumā norādīts, ka Krievija pret Latviju ir vērsusi nepamatotu kritiku un neobjektīvus vērtējumus.
Saeimas ārpolitikas debatēs norādīju:
«Kad iepazīstas ar ziņojuma nodaļu par starptautiskās situācijas raksturojumu, var sagaidīt, ka tur tiks runāts par starptautisko situāciju, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas ārpolitiku. Piemēram, par visnotaļ agresīviem mēģinājumiem izveidot jaunu impēriju Latvijas pierobežā, kurai ir dots Eirāzijas Savienības nosaukums. Tomēr šāds jautājums šķiet nebūtisks Ārlietu ministrijai, tā vietā tiek runāts par Brazīliju, Ziemeļāfriku, Sīriju un Indiju kā galvenajiem starptautiskās situācijas ietekmējošiem faktoriem, bet Eirāzijas Savienības veidošana pat netiek pieminēta.
Nevis nestabilā situācija Ziemeļāfrikā, bet tieši Krievijas imperiālās ambīcijas un agresīvā ārpolitika rada vislielāko drošības apdraudējumu Latvijai un mūsu reģionam kopumā. Pat ir grūti uzskaitīt visus tos daudzos gadījumus, kad pēdējā gada laikā ir saskatāmi tieši militāri draudi Latvijas drošībai vai tieša iejaukšanās Latvijas iekšpolitikā. Minēšu tikai dažus spilgtākos piemērus:
•Aizvadītajā gadā ar visnotaļ lielu regularitāti Latvijas gaisa telpā ielidoja Krievijas izlūklidmašīnas un bumbvedēji.
•2013. gada septembrī Krievijas valsts domes vicespīkers publiski draudēja okupēt Baltijas valstis;
•Neilgi pēc tam notika plaša mēroga militārās mācības «Zapad 2013», bet paralēli notika vēl citas militārās un iekšlietu mācības, kur tika izspēlēts vienots scenārijs. Rezultātā šajās militārajās mācībās piedalījās aptuveni 100’000 cilvēki. Šīs mācības ir uzskatāmas par lielākajām, kādas ir īstenotas mūsu reģionā pēc PSRS sabrukuma.
•2013.gada nogalē un 2014.gada sākumā Krievija noteica tirdzniecības ierobežojumus vairākām Latvijas precēm.
•2014.gada sākumā tiek paziņots par plāniem veidot krievu skolas ārzemēs, tai skaitā Baltijas valstīs, kur apmācība notiktu pēc Krievijas programmām.
Papildus tam Latvijā netraucēti strādā Krievijas vēstnieks, kas ar saviem publiskajiem izteikumiem ne vienu reizi vien ir pārkāpis diplomātiskās normas. Savukārt vēstniecība Latvijas Republikā aktīvi iesaistās krievu pasaules veidošanā, kas ir vērsta uz Latvijas iedzīvotāju sašķeltības vairošanu.
Krievijas imperiālo ārpolitiku tikai stiprina dažādas Krievijas finansētas satelītorganizācijas Latvijā un it īpaši Krievijas valdošās partijas oficiālais sadarbības partneris Latvijā. Diemžēl šai jautājumā Latvijas tiesībsargājošās un drošības iestādes ir bezzobainas. Tās pieļauj, ka šīs partijas līderis savas partijas un pietuvināto mediju darbību, priekšvēlēšanu aktivitātes un finansējumu saskaņo ar Krievijas vēstniecību. Tās pieļauj, ka no Latvijas ievēlēts Eiropas Parlamenta deputāts, kas iepriekš ir vērsies pret Latvijas valsti, var turpināt tiražēt PSRS melus un publiski attaisnot Latvijā īstenotās deportācijas.
Krievijas iekšpolitika ir tikai pašas Krievijas jautājums, bet tās ārpolitiku mēs nevaram atstāt bez ievērības. Krievijas agresīvā ārpolitika ir apdraudējums visam mūsu reģionam, tāpēc Latvijas interesēs būtu spert soļus, lai impērijas atjaunošana neizdotos un Krievija veidotos par normālu, eiropeisku valsti, ar kuru Latvija varētu veidot cieņpilnas attiecības.»
Saeimas ārpolitikas debatēs Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs (RP) atsacījās pieņemt kritiku un ar «rozā brillēm» sapņaini raudzījās uz sadarbības iespējām ar Krieviju. Pagāja aptuveni viens mēnesis, un visa pasaule varēja ieraudzīt Krievijas agresiju. Krievija bija ievedusi savu karaspēku Ukrainai piederošajā Krimā. Ja iepriekšējos gados Latvijas Ārlietu ministrija un Rinkevičs bija piekopis Krievijai ļoti labvēlīgu ārpolitiku, tad pēc iebrukuma Krimā, kā ar burvju mājienu Rinkevičs mainīja savu retoriku.
Man ir patiess prieks, ka vismaz šobrīd Ārlietu ministrs ir nācis pie apskaidrības, ka kaimiņos tiek veidota jauna impērija un mums ir jādara viss iespējamais, lai šis process tiktu apturēts. Diemžēl ir jāsaprot, ka šī darbība būtu krietni efektīvāka, ja Ārlietu ministrs iepriekšējos gadus būtu mēģinājis pārliecināt mūsu partnerus par draudiem, kurus rada Krievija, nevis runājis par sadarbību, apmainījies ar īpašumiem un aizstāvējis bezvīzu režīmu ar Krieviju.
Šobrīd mēs esam tur, kur mēs esam. Šobrīd mūsu uzdevums ir pārliecināt iespējami vairāk valstis spert soļus, lai apturētu jaunas impērijas izveidi kaimiņos. Mūsu politiķiem un diplomātiem kopā ar ciešākajiem sadarbības partneriem ir skaļi jārunā par reālu sankciju ieviešanu pret Krieviju un primāri par militāro tehnoloģiju tirdzniecības darījumu apturēšanu starp Krieviju un atsevišķām NATO dalībvalstīm. Ja Putina veidotai Eirāzijas Savienībai izdosies netraucēti izveidoties, tad Eiropu nākamajos gados gaida nopietni drošības izaicinājumi.