Mūsu ģimenē aug dēls un meita — deviņus un sešus gadus veci, pati strādāju bērnudārzā par audzinātāju, bet vīrs ir alkoholiķis. Man bija kauns no vecākiem un kaimiņiem, ka mājās ir dzērājs, tādēļ centos slēpt mūsu ģimenē notiekošo, nemitīgos skandālus.
Pēc kārtējās iedzeršanas meloju vīra darba devējiem, ka viņš saslimis un tādēļ nevar ierasties darbā. Vakaros apstaigāju bārus vai paziņu dzīvokļus, kur viņš līdz vēlai naktij iemeta kopā ar draugiem. Sāku ņemt līdzi arī bērnus, domāju, ka, redzot viņus piepīpētajā bārā, vīrs attapsies. Tad ķēros pie pēdējā salmiņa un iesniedzu šķiršanās dokumentus. Viņš uz ceļiem lūdza man piedošanu, teica, ka mīl mani un bērnus, nespēj bez mums dzīvot, solīja atmest. Pat bija ar mieru aiziet pie narkologa. Izņēmu šķiršanās papīrus, un kādu laiku viņš grādīgo nelietoja, bet pēc tam dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tagad vīrs nodzēries tik tālu, ka pat darba vairs nav. Kāda ir izeja? Nekādas.
Atbild Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Minesotas programmas vadītāja narkoloģe psihoterapeite Venita Dāve: «Ilonas ģimene visiem spēkiem cenšas palīdzēt savam atkarīgajam ģimenes loceklim. Taču gribu viņu apbēdināt — visas viņas pūles ir lemtas neveiksmei. Alkoholisms ir slimība, un tai ir milzīgs spēks ne tikai pār atkarīgo cilvēku, bet arī pār viņa ģimeni, jo visas viņu domas un enerģija vērstas uz alkoholiķa atturēšanu no dzeršanas. Aizmirstot paši par savām un bērnu vajadzībām, viņi kļūst līdzatkarīgi un cieš emocionāli, bet ar laiku — arī fiziski (psihosomatiskās slimības, depresija u. c.).
Sievietēm bieži vien šķiet, ka pirms laulībām vīrietis bijis pavisam cits labāks cilvēks, bet te pēkšņi pārmainījies līdz nepazīšanai. Viņas uzskata: «Viņš mani (mūs) vairs nemīl!» Taču alkoholiķa uzvedībai nav nekāda sakara ar mīlestību vai tās zudumu. Atkarīgā cilvēka dzīves centrālā ass ir pudele, kas viņam kļūst svarīgāka par labām attiecībām ģimenē, darbu, sociālo kontaktu uzturēšanu, pat seksuālo tieksmi. Reizēm līdzatkarīgie vaino sevi, ka atkarīgais cilvēks sāk vairāk lietot alkoholu, nesaprotot, ka slimība progresē un pati no sevis tā nepāries.
Bērni, kas piecu sešu gadu vecumā iet uz krogu meklēt savu tēvu, arī ģimenē aug līdzatkarīgi un slimi. Dažs izaugot kļūst par varoni — lai vismaz mamma par mani priecājas, bet cits — par aizmirsto bērnu, kas klusi spēlējas savā nodabā, ļoti agri sāk lietot alkoholu vai narkotikas un pats kļūst atkarīgs, vēl cits visu mūžu paliks līdzatkarīgs un dzīvos kā moceklis.»
Cieš abi un bērni
«Alkohola atkarība patiesībā ir jūtu slimība,» stāstījumu turpina V. Dāve. «Atkarīgā cilvēka iekšējā dzīve vērsta uz pašiznīcināšanos, tajā ir ļoti daudz sāpīgu emociju. Tikpat lielā mērā cieš arī līdzatkarīgais, kurš sāk «iesaldēt» savas jūtas, ignorēt to, kā viņš pats jūtas. Galu galā līdzatkarīgais pazaudē savu pašvērtību, jo ar savu pašuzupurēšanos nav spējis izglābt alkoholiķi.
Vai ticēt solījumiem — es nekad vairs nedzeršu? Diemžēl alkoholisms ir briesmīga slimība, kura maina cilvēka uzvedību un kuras priekšā jebkādi solījumi ir bezspēcīgi. Bieži vien dzērāji ne reizi vien ir vīlušies sevī, jo solījuši nedzert gan sev, gan mātei un tēvam, pēc tam arī sievai un bērniem, taču atkal un atkal ir «iekrituši».»
Ārstējas vai šķiras
Vai šo situāciju iespējams mainīt? «Jā, tikai jāmainās abām pusēm,» uzsver psihoterapeite. «Vīram jāārstējas no alkoholisma un sasniegtais jānostiprina anonīmo alkoholiķu atbalsta grupā vai pie psihoterapeita, bet piederīgajiem jāapmeklē atbalsta grupas līdzatkarīgajiem vai psihoterapeitu, kas patiešām pārzina šo problēmu. Jo ātrāk abas puses sāk rīkoties, jo labāk. Ir tikai divas iespējas — vai nu ārstējas, vai šķiras. Pretējā gadījumā kopdzīve noved pie līdzatkarīgas ģimenes trešās fāzes — vienaldzības, kad zem viena jumta dzīvo pilnīgi sveši cilvēki, kas viens otru nicina.
Ja sieviete izšķiras no alkoholiķa, bet nemeklē palīdzību, līdzatkarība viņai var «vilkties» līdzi visu mūžu. Pēc kāda laika viņa atkal var saistīt savu dzīvi ar atkarīgo (dzērāju, spēlmani, darbaholiķi), jo viņus velk vienu pie otra.
Jā, dzīvojot kopā ar alkoholiķi, ir iemesls dusmām, kaunam, bailēm, skumjām, nožēlai, zaudējuma sajūtai. Taču katra paša ziņā ir neiestrēgt šajās izjūtās, bet meklēt palīdzību un doties tālāk — vai nu kopā, vai atsevišķi.»
Vai tu esi līdzatkarīgs?
1. Vai uzņemies atbildību par kāda cita rīcību?
2. Vai esi atteicies no savām interesēm un hobijiem, veltot savu laiku atkarīgajam?
3. Vai uzskati, ka tavās nelaimēs vainojami citi cilvēki?
4. Vai tevi moka vainas sajūta par ģimenē notiekošo?
5. Vai esi pārliecināts, ka viņam vajadzētu tikai saņemties, lai pārstātu dzert?
6. Ja viņš lūdz naudu, tu to iedod, lai gan zini — viņš to nodzers.
7. Vai izjūti kaunu par tuvinieka atkarību?
8. Vai kontrolē, kur viņš iet, ar ko tiekas, kad būs mājās, lai nepieļautu, ka viņš piedzeras?
9. Vai pastāvīgi ieklausies viņa balsī, lai noteiktu, vai viņš nav dzēris?
10. Vai jūti izmisumu un bezcerību?
Ja esi piekrītoši atbildējis uz trim jautājumiem, tev ir problēmas, ko ieteicams apspriest ar psihoterapeitu vai psihologu. Piecas vai vairāk piekrītošas atbildes — tu esi līdzatkarīgs, jo ātrāk meklēsi palīdzību, jo labāk.
Noderīgas grāmatas
Melodija Bītija «Pārtraukt līdzatkarību», izdevniecība «Mansards», 2007.
Šī grāmata skaidro, ko nozīmē līdzatkarība, vienlaikus dodot cerību pārmaiņām. Grāmatas autore uzskata: «Līdzatkarība iedarbina ierastu domāšanas, jušanas un uzvedības veidu pret sevi un citiem, kas mums rada sāpes. Šādi ieradumi var likt mums iesaistīties vai uzturēt attiecības, kas ir postošas.»
Viesturs Rudzītis, «Bendes meitiņa un viņas tēvs», Jāņa Rozes apgāds, 2004.
Ģimenes psihoterapeits, narkologs saistošā veidā runā par to, kā atkarība no alkohola un narkotikām ietekmē attiecības ģimenē.
Kur meklēt palīdzību