Dziesmu svētkiem ir nozīmīga loma latviešu identitātes saglabāšanā. Varbūt pat izšķiroši svarīga. Tieši tamdēļ nepieciešams izanalizēt to, cik veiksmīgs bijis tikko piedzīvotais identitātes saglabāšanas un stiprināšanas cikls, domājot, kā rīkot svētkus nākamreiz. Tātad daži subjektīvi secinājumi.
Pirmkārt, ar sadziedāšanos un sadejošanos mums viss ir vislabākajā kārtībā.
Otrkārt, ja tiek ieturēts tik vienmuļš ritms, kā svētdienas vakarā, tad sešas stundas gara oficiālā daļa pat rūdītam dziesmu mīlētājam ir nedaudz par garu. Risinājums ir vienkāršs - 1) vai nu nedaudz īsāk, tādējādi iztiekot bez lielajām staigāšanām no un uz skatuves; 2) vai arī pēdējām 10-12 dziesmām ir jābūt sen zināmiem tautas hītiem, visādas mistērijas atstājot koncerta iesākumā.
Treškārt, skatuves noformējums, manuprāt, šoreiz bija lielisks. Askētisks un nepārspīlēts.
Ceturtkārt, būsim godīgi, Saule, Pērkons, Daugava un tai sekojošais repertuārs ir spējīgs izglābt pat tad, ja svētku finālam, nedod Dievs, būtu bijusi izvēlēta, teiksim, visnejēdzīgākā Līgo nakts mistērija.
Piektkārt, pārņēma svētlaimīga sajūta, ka šoreiz visur necepa sašliku.
Sestkārt, iespēja nopirkt tikai lietuviešu saldējumu latviešu lielākajos identitātes svētkos, protams, ir interesants piegājiens latviskā gara veicināšanai. Tā bija vēl viena mistērija.
Septītkārt, jāatzīst, ka vienmēr šarmantajai Valsts prezidenta kundzei vislabāk būtu izskatījies tautastērps. Varbūt ne sevis, bet tautas dēļ šoreiz bija tā īstā reize godā celt latvisko.
Astotkārt, saprotama ir Ministru prezidenta vēlme būt tuvāk tautai, taču būtu jāatceras, ka valsts augstākās amatpersonas arī pat 40 grādu karstumā nestaigā krēmkrāsas zeķēs, uzvalkā un jēli brūnās kurpēs, priekšroku dodot tumšam uzvalkam. Ministru prezidentam pie savas ārienes jo īpaši būtu jāpiedomā tik nozīmīgā vakarā, kāds bija svētdien.
Devītkārt, uzteicama ir ideja netirgot alkoholu koncerta laikā, kaut gan visi, kuri vēlējās pie reibinošās dziras tikt, varēja apreibināties arī pasākuma oficiālās daļas ietvaros.
Desmitkārt, sabiedriskā transporta organizācija bija nevainojama. Arī nākamreiz turp un atpakaļ došos ar to. Skaidrs ir arī tas, ka tramvajos valdošā atmosfēra mājupceļā vienmēr vislabāk apliecina, vai svētki pacēla un saviļņoja.
Vēl vēlos piebilst, ka man personīgi pietrūka izcilas līdera uzrunas, kas spētu aizraut un virzīt, vienot un iedvesmot. Mums jāsāk meklēt jauni līderi, tāds bija mans secinājums. Taču neskatoties uz visu iepriekšminēto, mums ir dižas dziesmas, kuru dēļ arī pēc pieciem gadiem un pēc tam atkal un atkal došos uz Dziesmu svētkiem, jo tā ir arī mana identitāte, manas asaras, tirpas, pārdzīvojums un dvēseles piepildījums.
P.S. Aizmirsu vēl šo - Raimonds Tiguls un Ēriks Ešenvalds ir ģeniāli, gaismas apspīdēti, šajā ziņā nekādu mistēriju nepiedzīvoju.