Dienās, kad sauli redzam arvien mazāk un laikapstākļi kļūst arvien drēgnāki, pirmoreiz Latvijā dienasgaismu ieraudzījusi kāda saules, enerģijas un optimisma pilna grāmata – starptautiskais Krisa Stjuarta bestsellers «Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā».
Tas ir dzīvespriecīgs, asprātīgs un patiess stāsts par to, kā mainās Krisa un viņa sievas Annas dzīve, no mierīgas ikdienas Lielbritānijā pārceļoties uz nomaļu aitu fermu Andalūzijā, Spānijas dienvidos. Ar kardinālajām vides un nodarbošanās izmaiņām vēl nepietiek, pati jaunā mājvieta varētu kļūt par stāsta galveno varoni. Izrādās, ka fermai, kas atrodas gleznainā kalnu ielokā, starp olīvu, mandeļu un citronu koku audzēm, nav pieejas ceļam, ūdens apgādei, elektrībai. Tās bijušais īpašnieks negrasās to pamest. Un vēl kaimiņi, viens par otru raksturos raupjāki un krāšņāki. Dzīva dzīve!
Pats autors par šo autobiogrāfisko grāmatu saka: «Ja grāmatai ir kāda vēsts – un es ceru, ka ir - tad tā varētu būt, ka smiekli ir labākais veids, kā tikt galā ar neveiksmi.»
Grāmatas autors – Kriss Stjuarts – ir pirmais grupas Genesis bundzinieks, burātājs, prasmīgs aitu cirpējs un nu jau arī ceļojumu rakstnieks.
Grāmata izdota gan drukātā formātā, gan elektroniski, un ir nopērkama mājas lapā www.baibabooks.lv, kā arī visās Jāņa Rozes, Valtera un Rapas, kā arī citās Latvijas grāmatnīcās. Grāmatu apgādu BaibaBooks izveidojušas trīs Baibas, kurām ir kopīga vēlme paplašināt savas robežas un uzdrīkstēties riskēt, lai piepildītu savus sapņus. Tieši tādas grāmatas arī ir apgāda interešu klāstā - ceļojumi, dzīvesprieks un drosme īstenot sapņus.
«Kāpēc izlēmām kā pirmo izdot tieši šo grāmatu? Tā ir tik piesātināta ar dzīvesprieku un enerģiju! Brīnišķīgu attieksmi pret dzīvi gan priekos, gan bēdās. Mēs visi daudz no šīs attieksmes varam mācīties, it sevišķi tagad, šajā drēgnajā un tumšajā laikā. Šī grāmata arī lieliski noder, lai viegli un ātri aizmirstos un atpūstos pēc garas darba dienas. Un, protams, lai kārtīgi izsmietos,“ stāsta izdevniecības redaktore Baiba Briģe.
Lūk, pavisam īss ieskats Krisa Stjuarta grāmatā «Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā»: «Attālums ir ļoti relatīvs jēdziens – īpaši jau šādā vietā,» lepni atbildēju, biju līdz ceļiem dubļos un līdz ausīm ērkšķos. «Nespēju apjēgt, kas noticis. Jau pāris dienas pagājušas, kopš nopirku māju, bet nu vairs nevaru to atrast.»
»Vīra spēkus un vērtību vairo sātīgs ēdiens, un jo agrākā rīta stundā, jo labāk. Tādējādi vīrs, kurš spēj ar baudu brokastīs notiesāt apdedzinātu cāļa galvu un aso piparu, piekožot klāt biezu sakaltušas maizes riku, un uzdzert pāris costa glāzes, ir vīrs, ar kuru var rēķināties.»
«Visbeidzot, pametot bāru, viņš pienāca man klāt un, elpojot man ausī, čukstēja: «Vai arī tu mīli savu ganado?» «Nespēju noliegt – mīlu,» atčukstēju, un mēs bikli viens otram uzsmaidījām.»
«Vēlā vakara stundā iebraucam ielejā, lai Anna pirmo reizi skatītu «El Valero». Saulrietā lauki abās ceļa pusēs izskatījās skaistāk nekā biju domājis. Anna bija mierā ar visu. Lepni norādīju uz pieminēšanas vērtām lietām – lūk, olīvas, citroni, kabači, kartupeļi...»
«Ūdens, kas mutuļoja netālu, bija devis labu augsni citronkokiem. Citronu lauks, gar acīm zibēja viens vienīgs citronu lauks. Vietām ceļš pārvērtās par samīdītu citronu jūru, savukārt zeme atgādināja saules pielietu ieleju pēc citronu lietus. Neviļus atmiņā atausa kādas sen aizmirstas dziesmas fragments – kaut kas par sirdsdēstu pārņemtu čigānpuisi, kurš meta upē citronus, līdz tā pārvērtās zeltā.»
