Dzīvnieku koncentrācijas nometnes pārprastas labdarības vārdā (159)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Lita Krone/LETA

Labdarības smagā nasta

Latvijas patversmju un dzīvnieku aizsardzības organizāciju atklātā vēstule

Mēs, Latvijas dzīvnieku patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, nosodām un uzskatām par nepieļaujamu situāciju, ka Latvijā ir iespēja pastāvēt bezsaimnieku dzīvnieku turēšanas vietām, nelegālām, puslegālām patversmēm, kurās notiekošais nekādā veidā netiek kontrolēts un kur dzīvnieki ir pakļauti bezatbildīgu cilvēku patvaļai.

Diemžēl pēdējo gadu laikā Latvijā ir izveidojušās vairākas šādas vietas, kur nezināmos apstākļos tiek turēts nezināms skaits dzīvnieku, pārsvarā suņi un kaķi, kā arī lauksaimniecības, eksotiskie un pat savvaļas dzīvnieki. Kaut arī cilvēku, kuri darbojas vai uztur šādas vietas, publiski paustā motivācija ir palīdzēt dzīvniekiem, diemžēl šīs vietas nav iespējams nosaukt nekā savādāk kā vien par dzīvnieku koncentrācijas nometnēm, kur pārprastas labdarības vārdā simtiem dzīvnieku katru dienu pavada fiziskās un emocionālās ciešanās.

Spilgtākais piemērs ir biedrības «Ķepu Ķepā» izveidotā nelegālā dzīvnieku patversme Ozolnieku novada «Rēvicos», kurā uzņemtie fotoattēli šokēja ne vienu vien. Taču ikvienam patversmju darbā iesaistītajam ir zināms, ka ne mazāk baisi apstākļi ir arī vairāku privātpersonu dzīvokļos un mājās, kur šie «labdari», nespējot novērtēt savu iespēju robežas, ir savākuši dzīvniekus, kurus nevar ne apkopt, ne uzturēt. Cieš dzīvnieki, apkārtējie cilvēki, pašvaldības un policija ir bezspēcīgi novērst notiekošo, bet šādu vietu uzturētāji, publicējot novārgušo, slimo un cietušo dzīvnieku fotogrāfijas sociālajos tīklos, saņem sabiedrības atbalstu un, iespējams, neapzināti, bet turpina «ražot cietsirdību».

Šie divi pēdējie vārdi ir atbilde tiem, kuri uzskata - lai kādi nebūtu apstākļi, galvenais taču ir glābt dzīvnieciņus. Dzīvnieka pārlikšana no sliktiem apstākļiem uz vēl sliktākiem nav izglābšana. Ja «glābējs» nespēj izglābtos pabarot, apkopt un sagādāt tiem pienācīgus dzīves apstākļus, ja izglābtajiem jāpārtiek no samazgām un jādzīvo pašiem savos mēslos, bez piemērota jumta virs galvas vasaras karstumā un ziemas aukstumā - ar ko gan šāda dzīve atšķiras no dzīves uz ielas? Tikai ar to, ka šādā «patversmē» ieslodzītam dzīvniekam nav nekādas iespējas aiziet prom un paglābties. Piesiets pļavas vidū metru garā ķēdē pie pussabrukušas būdas vai iespundēts kādā smirdošā mājā vai dzīvoklī kopā ar desmitiem citu bēdubrāļu, nelaimīgais četrkājis ir pilnīgi atkarīgs no «glābšanas egoisma» pārņemtā cilvēka patvaļas, pakļauts kroplai mīlestībai, kas nevis palīdz, bet dara pāri. Šādās vietās nonākušiem dzīvniekiem arī nav nekādu iespēju atrast savus saimniekus gadījumā, ja tie ir tikai pazuduši, kā arī nav iespēju nonākt citā patversmē vai veterinārajā klīnikā.

Latvijā ir noteiktas prasības, kas jāievēro patversmju uzturētājiem. Līdzīgi kā atverot ārstniecības iestādi, bērnudārzu vai patversmi cilvēkiem, arī dzīvnieku patversme nevar darboties, kā labāk patīk vai cik atļauj maks. Ir noteikti principi, kas jāievēro bez ierunām un atkāpēm, proti, dzīvnieku veterinārmedicīniskā aprūpe (attārpošana, vakcinēšana, sterilizēšana), dzīvnieka sugai, vecumam, fiziskajam stāvoklim atbilstoša barošana un uzturēšanas vide, nodrošinot kustības un dabiskas izpausmes iespējas, higiēnas, darbinieku un sabiedrības veselības un drošības nodrošināšana, atkritumu savākšana un izvešana utt.. Dzīvnieku patversmes uzturēšana ir ne tikai emocionāli ārkārtīgi grūts un atbildīgs, bet arī ļoti, ļoti dārgs process. Un, līdzīgi kā slimnīcā, skolā vai bērnudārzā nav pieļaujams iestādē uzņemt pacientus vai audzēkņus, ja tiem nav nodrošinātas noteiktas vajadzības, arī patversme nedrīkst sākt ar dzīvnieku uzņemšanu un tikai pēc tam domāt, kā viņus uzturēt. Tā ir ābece, un tās patiesību pierāda salīdzinoši jaunās patversmes Alūksnē un Saldū, kas, neraugoties uz visai trūcīgajiem naudas avotiem, tomēr spēj ne tikai pastāvēt un izpildīt visas likumu prasības, bet arī attīstīties, nodrošinot saviem iemītniekiem aizvien labākus apstākļus.

Lai kā arī negribētos šajā kontekstā runāt par naudu, riskējot saņemt pārmetumus par nenovīdību un skaudību, taču tikai godīgi būtu pateikt, ka arī ziedojumu izlietojums šajās pseidopatversmēs diemžēl visbiežāk ir nepārskatāms un nereti pat rada aizdomas par negodīgumu. Mūs tas satrauc tādēļ, ka cilvēki, kuri reiz pievīlušies, atbalstot šādu organizāciju, iespējams, attiecinās to uz visām pārējām, pieņemot, ka šāda rīcība ir parasta prakse dzīvnieku aizsardzībā.

Turklāt traģiskā kārtā ziedotāju atbalsts šādām vietām tikai paildzina dzīvnieku ciešanas, ne mazākajā mērā neuzlabojot viņu stāvokli, jo iegūtie līdzekļi tiek izmantoti nevis esošo dzīvnieku apstākļu uzlabošanai, bet vācot klāt aizvien jaunus un jaunus «glābjamos». Tāpēc mēs aicinām katru ziedotāju izvērtēt un uzraudzīt, vai tiešām ziedotie līdzekļi nonāk līdz mērķim un kāds ir šis mērķis.

Mēs, Latvijas dzīvnieku patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas ar pieredzi bezsaimnieku un pamesto dzīvnieku aprūpes procesā, neesam malā stāvētāji un uzskatām, ka mums nevar pārmest kritizēšanu, nezinot reālo situāciju. Mēs nebūt negribam apgalvot, ka esam vienīgie pareizie, vienīgi labdari un īstie dzīvnieku glābēji. Mēs labi apzināmies, cik ārkārtīgi smaga ir situācija ar dzīvnieku izvietošanu patversmēs, jo brīvu vietu patiešām nav, taču šī problēma nav risināma, 50 vai 100 dzīvnieku piesienot pļavā pie mieta, bet gan prasot un pieprasot valstij un pašvaldībām sakārtot sistēmu kopumā.

Tāpēc mēs sniedzam konkrētus priekšlikumus, lai palīdzētu šiem konkrētiem dzīvniekiem un uzlabotu situāciju kopumā:

- Pirmkārt, mēs aicinām Pārtikas un veterināro dienestu nekavējoties rīkoties, lai izformētu dzīvnieku aizsardzības biedrības «Ķepu Ķepā» nelegālo dzīvnieku patversmi Ozolnieku novada mājās «Rēvici» un sauktu pie likumā noteiktās atbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem biedrības amatpersonas.

- Otrkārt, esam izteikuši gatavību uzņemt šos dzīvniekus savās patversmēs un sniegt tiem nepieciešamo palīdzību.

- Treškārt, mēs iniciēsim izmaiņas normatīvajos aktos, lai ilgtermiņā novērstu šādu dzīvnieku turēšanas vietu rašanos un pastāvēšanu, precīzi nosakot, ka cilvēkiem vai organizācijām, kas vēlas vākt, izmitināt un meklēt jaunus īpašniekus lielam skaitam bezsaimnieka dzīvnieku, obligāti jāreģistrējas kā dzīvnieku patversmei un jāievēro attiecīgās prasības. Tāpat būtu jādiskutē un, iespējams, jādefinē «pagaidu māju» jēdziens, lai nepieļautu, ka šīs pēdējos gados plaši izplatītās un kopumā pozitīvi vērtējamās un atbalstāmās kustības aizsegā dzīvnieki nevis saņem palīdzību, bet gan nonāk bezatbildīgu cilvēku rokās un tiek pakļauti ciešanām.

- Piektkārt, esam uzrunājuši Latvijas Pašvaldību savienību, aicinot uz dialogu un kopīgu darbu, lai sakārtotu klaiņojošo dzīvnieku aprūpes sistēmu kopumā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu tas ir tieši pašvaldību kompetences jautājums. Diemžēl, lai gan likums ir spēkā jau vairāk nekā 10 gadus, daudzas pašvaldības joprojām to pilda formāli vai nepilda nemaz.

Nodibinājums «Dzīvnieku Drauga fonds», biedrība «Saldus dzīvnieku patversme», biedrība «Astes un ūsas», biedrība «Otrā māja dzīvniekiem», Tukuma novada dzīvnieku patversme, Slokas dzīvnieku patversme, Ogres novada dzīvnieku patversme, LKB «Dzīvnieku aizsardzības grupa» Liepājas dzīvnieku patversme, Cēsu dzīvnieku patversme «Lācīši», biedrība «Juglas dzīvnieku aizsardzības grupa», Zemgales dzīvnieku aizsardzības biedrība, biedrība «DzīvniekuSOS», biedrība «MinkuSOS», biedrība «Dzīvnieku patversme «Mežavairogi», biedrība «Palīdzēsim dzīvniekiem» un biedrība «Astēm būt».

Komentāri (159)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu