Pasaules čempionātā hokejā ir arī vairāki fotogrāfi no Latvijas un viens no viņiem pārstāv ziņu aģentūru LETA. Edijs Pālens šogad saņēma Latvijas Žurnālistu savienības balvu nominācijā «2012. gada labākais preses foto». Intervijā «Apollo» Edijs pastāsta par fotogrāfu ikdienu pasaules čempionātā un ieskicē sava darba aizkulises.
- Cik čempionātos esi bijis, ieskaitot šo?
- Šis man ir tikai otrais turnīrs.
- Žurnālistiem darbs bieži vien mēdz arī būt kā hobijs, kādam citam dzīvesveids. Kā ir tev?
- Man tas ir darbs, kad fotografēju, spēli redzu caur objektīvu, dažreiz pat neredzu atkārtojumu halles ekrānā, jo tajā brīdī bildēju fanus vai spēlētāju emocijas pēc gūtajiem vai zaudētiem vārtiem. Hokejs man patīk, un brīvajos brīžos fanoju par mūsējiem. Sešu gadu laikā klātienē bez fotoaparāta esmu noskatījies tikai divas spēles.
- Bet tu taču jūti kaifu no fotografēšanas, kadru ķeršanas?
- Protams. Ja no šāda viedokļa raugāmies, tas ir sava veida hobijs. Aizbraucot uz čempionātu, ir iespēja arī izaugt, dienā sanāk divas līdz trīs spēles fotografēt. Mēdz būt arī tā, ka tev vienīgajam ir kāds svarīgs spēles moments noķerts. Arī atmosfēra šeit ir pavisam cita nekā spēlēs Rīgā, ir iespēja iepazīties ar fotogrāfiem no visas pasaules, nodibināt kontaktus un apmainīties ar informāciju foto jomā.
- Ar ko jūs viens no otra atšķiraties? Neslēpšu, jūs man visi esat vienādi, vienam objektīvs par 2000 latu, citam uz pusi dārgāks, bet darbu veicat līdzīgā stilā un vienkopus.
- Ir fotogrāfi, kuriem ir lielāka pieredze un čempionātos strādā jau desmitus gadu un vairāk. Cits nostrādājis krietni mazāk, taču katram ir tā iespēja dabūt unikālu kadru. Vēl viena lieta ir tā, ka fotogrāfi no mazajām ziņu aģentūrām, portāliem un avīzēm netiks fotogrāfēt labās vietās, kur tiek pārstāvji no lielajām foto aģentūrām. Piemēram, man neviens neļaus likt kameru vārtos, lielajām aģentūrām, kā, piemēram, «Reuters», »Scanpix» un «Getty Images» ļaus.
- Tā ir sava veida politika? Katrā vietā jau darbojas mafija.
- Jā, tā ir apmēram. Čempionātā stundu pirms katras spēles vari «aizsist vietu», no kurienes vēlies bildēt. Kad spēlē, piemēram, Latvija, tad Latvijas fotogrāfi drīkst stundu un 45 minūtes pirms mača rezervēt vietu, taču šajā rezervācijā ir atzīmētas vietas, kurās tevi nelaidīs. Starp komandu soliņiem vai arēnas ejās laiž ļoti reti. Tātad sanāk, ka daži fotogrāfi atkrīt, lai tiktu pie labākiem kadriem. Piemēram, man kādā no spēlēm var nebūt bildes ledus līmenī, kā tas ir diviem citiem fotogrāfiem, kuri tur atrodas. Turnīra laikā paralēli norisinās «Škoda» foto konkurss, kurā fotogrāfi var iesūtīt savas bildes. Šogad balvu fonds ir 7500 eiro, pirmā vieta saņem 2500 eiro. Pērn piedalījos un paliku 7. vietā.
- Cik bildes konkursā var iesūtīt?
- Trīs. Konkursā piedalās apmēram 100 fotogrāfu, gan tie, kas atrodas Helsinkos, gan tie, kas ir Stokholmā.
- Kā tu raksturotu labu fotogrāfu? Vai profesionālos fotogrāfus var iedalīt labos un sliktos?
- Grūti tā pateikt.
- Ja es čempionātā ieraudzīšu labu foto, tas taču nenozīmē, ka to fotografējis lielisks fotogrāfs?
- Tā varbūt ir viņa vienīgā labā bilde, to viennozīmīgi nevar vērtēt.
- Kritēriju tātad nav?
- LETA foto pārsvarā aiziet pa Latviju, lielo aģentūru fotogrāfijas apceļo visu pasauli. Vēl viens interesants fakts ir tāds, ka daudz kas ir atkarīgs no ātruma, kādā bildes tiek nogādātas aģentūrām. Vadošajām aģentūrām interneta vads ir pieslēgts pie fotoaparāta, tiklīdz viņš fotogrāfē, bilde automātiski tiek nosūtīta prom.
- Šo mēs varam saukt par ekstra papildiespēju?
- Jā. Pieņemu, ka viņiem ir līgums, taču nepateikšu precīzi. Pēc perioda es varu lādēt bildes, bet viņi jau tās būs aizsūtījuši. Daudziem no viņiem ir atsevišķs cilvēks, kurš bildes rediģē un apraksta, man tas ir jādara pašam.
- Ja runājam par fotoaparātiem, cik iela nozīme ir objektīvam? Vienam tā cena ir ap 1000, kādam citam 5000 vai pat visi 10 000. Cik daudz tas izšķir, cilvēki no malas diez vai to pamana.
- Atšķirība ir tā, ka ar labāku objektīvu un fotoaparātu ir vieglāk strādāt, bet principā ar jebkuru fotoaparātu tu vari uztaisīt labu kadru. Jo dārgāks fotoaparāts, jo jaudīgāks tas ir. Labs fotoaparāts darbu padara vienkāršāku. Vienā spēlē sanāk aptuveni 1000 kadri, periodā ap 300-350 kadriem.
- Cik no šiem kadriem ir derīgi publicēšanai?
- Vienā reizē aptuveni 30 bildes varētu publicēt, bet arhīvam derīgas būtu vairāk. Ziņu aģentūrām jāveido arī arhīvs un ir nepieciešami konkrēti spēlētāji, kuru attēlus vēlāk var pievienot rakstiem, tāpēc cenšos nofotografēt dažādus hokejistus arī no citām komandām, ne tikai no Latvijas izlases. Jo nekad nevari zināt, kad būs nākamā iespēja redzēt vaigā šos hokejistus. Varu minēt piemēru – Rīgā ar kolēģiem fotografēju Jaroslavļas «Lokomotiv» pēdējo spēli Latvijā, kurā uz ledus bija arī Kārlis Skrastiņš. Kā vēlāk izrādījās, šīs bildes bija ļoti nepieciešamas daudzu pasaules valstu medijiem, jo komandā bija zviedri, čehi un slovāki.
- Kurš ir tavs dzīves kadrs? Esi tādu noķēris, kuru vari parādīt katram, kurš ielūkojas tavā datorā vai bilžu arhīvā?
- Dzīves kadrs vēl nav, tāds tikai būs, jo fotogrāfs ir tikai tik labs, cik labs ir viņa pēdējais kadrs. Un nav teikts, ka tas būs no hokeja.
- Skatos, tu esi apkrāvies pilnā ekipējumā. Cik sver kopā tavs fotogrāfa ekipējums?
-Tehnika kopā ar visiem objektīviem un statīvu veido 13 kilogramus, plus laptops, lādētāji un visādi sīkumi vēl trīs kilogramus. Ar 13 kilogramiem uz pleciem man jāstaigā pa visu arēnu vairāki kilometri dienā. Vajadzēja paņemt līdzi kaut kādu mērītāju, lai uzņemtu kilometrāžu (smejas). Dienā šādi staigāt sanāk vismaz 18 reizes.
- Tavu noskaņojumu darbā ietekmē arī Latvijas izlases rezultāti vai šīs hokejistu emocijas tev ir svešas?
- Latviju fotografējot, ir iekšējs satraukums, jo, protams, gribas, lai uzvar. Ir grūtāk koncentrēties uz fotografēšanu, sanāk arī pabļaut līdzi un pateikt kādu skarbāku vārdu, ko, protams, te žurnālistiem ir aizliegts darīt. Biju uzlīmējis uz krekla Latvijas karodziņu, to lika organizatori noplēst, uz objektīva vēl nav pamanījuši, tā arī atbalstu mūsējos.