«Es saprotu, ka jūsu bērnam būtu nepieciešama īpaša uzmanība, bet, mamma, saprotiet pati, man viņu klasē ir vairāk par 30!”

Dzirdēts arguments, vai ne?

Ko mēs gaidām no skolotājiem — cilvēkiem, kam uzticam savu bērnu izglītošanu? Lai skolotājs ir erudīts savā specialitātē un labi pārzina metodiku, taču ne tikai to. Skolotāja ietekme un funkcijas ar to neaprobežojas. Tikpat liela nozīme ir viņa attieksmei, spriedumiem un interesei par saviem skolēniem, precīzāk, uzmanībai, ko viņš velta katram no tiem. Liela daļa vecāku vēlētos, lai skolotājs atrod laiku viņu bērniem individuāli, rēķinās ar bērnu kā personību, saskata un palīdz atraisīt viņu potenciālos talantus, respektē viņa uztveres īpatnības, darbošanās tempu, bez tam arī uzmundrina, atbalsta…

Kā un kādā veidā to var garantēt skolotājs, kuram katrā no, piemēram, 6 klasēm, kurās viņš māca, ir ap 30 bērnu? Kādas ir skolotāja iespējas veltīt katram bērnam individuālu uzmanību, respektēt katra bērna atšķirīgās psiholoģiskās vajadzības. Vai arguments par pārāk lielu skolēnu skaitu klasē ir pārspīlēts vai tiešām kavējošs faktors?

Attīstītajās valstīs, kur par optimālo skolēnu skaitu klasē tiek uzskatīts ne vairāk kā 20 bērnu, pētījumos aprēķināts, ka sākumskolā skolotājs sadarbībā ar skolēniem veic 1000–1500 interaktīvas darbības katru dienu. Klasē, kurā mācās vairāk kā 30 bērnu, šo darbību daudzums ir attiecīgi lielāks. Tātad kvantitatīvo rādītāju ziņā esam aizsteigušies tālāk. Tikai — uz kā rēķina?

Tā, protams, visbiežāk ir kvalitāte. Cieš gan mācību darbs, gan, kas visbūtiskākais, — skolēni.

Katrā klasē ir bērni, kuri ir pietiekami aktīvi un enerģētiski stipri, lai saņemtu sev nepieciešamo skolotāja uzmanību un atbalstu. Bet kā ar tiem, kuri nejūtas tik pārliecināti un droši? Kādas ir viņu iespējas iekļūt skolotāja uzmanības lokā?

Skolotājam 30 bērnu klasē iznāk orientēties uz «aritmētisko vidējo» un neatliek laika iedziļināties katrā netipiskā gadījumā. Tā nu savdabīgie un atšķirīgie skolēni, bērni ar pietiekami oriģinālu uztveri un nestandarta domāšanu bieži vien paliek uzmanības perifērijā, jo skolotājiem nav laika nodarboties ar viņiem īpaši.

Ja šādiem bērniem netiek veltīta individuāla vērība, viņu spēju potenciāls ne tikai paliek neizmantots, bet bieži vien arī «iekapsulēts» uz mūžu. Iespējams, ka katrā klasē mēs šādā veidā pazaudējam pa unikālam talantam, nonivelējam individuālas personības. Bet vai maza tauta var atļauties tik dāsni šķērdēties ar to dotību potenciālu, kas paliek nesaskatīs un neatmodināts bērnos, kam skolotāji un vecāki vispārējā sprinta apstākļos vienkārši paskrien garām?

Bet varbūt, ka viss ir pareizi? Lai ķepurojas kā prot. Lielajā dzīvē neviens neauklēsies. Pašam jātiek galā. Arī līdzšinējā sistēma ir spējusi producēt talantīgus, gudrus un spējīgus cilvēkus.

Un tomēr — vai veidam, kā skola sagatavo lielajai dzīvei, būtu pilnībā jāimitē iespējamie džungļu likumi, kur izdzīvo tikai stiprākais? Varbūt tomēr mūsdienās piemērotāks modelis ir palīdzēt katram individuāli veidoties par spēcīgu un gudru personību, kas tālāk spētu dzīvot un realizēt sevi patstāvīgi jebkuros apstākļos.