Ernštreits: Reizēm Olimpiādes laikā vajag arī izdzert rumu, izlamāties un izsmieties (58)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

«Olimpiāde vēl pat nebija sākusies, mazgājos dušā pēc kārtējās ārprātīgās dienas un pie sevis nosolījos, ka šī man būs pirmā un pēdējā Olimpiāde,» 2002. gada olimpiskās spēles Soltleiksitijā atceras Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Dāvids Ernštreits. Viņam Sočos būs jau septītā Olimpiāde, tomēr ar cipariem un skaitīšanu viņš neaizraujas, jo dzīves ciklu maiņās šis fakts vairs nešķiet tik nozīmīgs kā karjeras sākumposmā. 

- Viss jau redzēts?
- Tā gan nav. Sajūtas ir atgriezušās. Taču pirms Soču olimpiskajām spēlēm pirmoreiz ir neliela iekšējā nemiera sajūta par drošību. Jā, 2002. gadā Soltleiksitijā olimpiskās spēles notika pusgadu pēc 11. septembra traģēdijas, taču tad man, jaunam džekam interesēja tikai aizbraukt uz savu pirmo Olimpiādi, bet par to, kā amerikāņi visos drošības pasākumos spēlēja karu, mums bija grūti valdīt smieklus. Turpretī tagad ir citādāk un ir iekšējais satraukums par drošību.
It kā jau ir bijušais reizes, kad nodomā, ka visu esi jau redzējis, vai tev to vajag? Bet, kad esi uz vietas... Piemēram, šķita, ka Londona taču ir tepat vien blakus, salīdzinot ar Pekinu nekādas eksotikas. Tomēr, kad esi uz vietas un stāvi pilnā olimpiskajā stadionā, tas ir kaut kas īpašs.

- Cik daudz tu pagūsti saprast, kurā pasaules malā notiek olimpiskās spēles?
- Protams, tā nav ekskursija un režīms mums ir līdzīgs kā sportistiem, izņemot vienīgi publiskākus maršrutus, jo sportistiem līdz startam patiešām varbūt sanāk redzēt tikai savu sacensību arēnu un savu ciematiņu. Mums tomēr ir objektu daudzveidība, redzam vairāk tīri fiziski. Tomēr kaut kur pastaigāt un uzzināt kaut ko ārpus sporta aktualitātēm iespēju ir maz.
Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm gan palikām uz vietas pāris dienas ilgāk, jo pēc Olimpiādes vienmēr problēma ir lidmašīnu biļetes - visi dodas prom. Bijām uz Ķīnas mūri un paspējām nedaudz noķert sajūtas.

- Ko tu atceries no savas pirmās Olimpiādes?
- Visspilgtākās atmiņas laikam saistītas ar to, ka vispār pirmoreiz biju Amerikā. Viss bija liels un plašs. Šķiet, ka vienā brīdī laikam pie bobsleja trases sēdēju un domāju - uz kā rēķina tas viss ir iespējams? Kilometra garumā stāvēja autobusi, kuri tikai vadāja mediju pārstāvjus. Tajā brīdi apzinies, ka tas viss maksā, bet dzīvē nekas nav par brīvu. Amerikāņi raksta, ka viņi par to maksā, bet reāli jau par to maksā visa pasaule. Tās bija spilgtas emocijas un aizdomājos par to, vai tas cilvēcei vispār ir vajadzīgs? Šī sajūta atgriežas ik pa laikam. Piemēram, par sportistu algām. Viņi var stāstīt, cik grib, ka viņi spēlē tikai desmit gadus un pēc tam ir nabagi, tomēr būsim reāli - samaksa ir iespaidīga. Tāds nu ir tas mežonīgais kapitālisms.
No sportiskā viedokļa visvairāk atmiņā palikusi situācija ar Sandi Prūsi un dopinga lietu. Bija neziņa, vai viņš startēs vai nē. Vispirms viņu ielaida olimpiskajā ciematā, pēc tam izmeta, bet tad tomēr ļāva startēt. Un visa tā laikā īsti neradās sajūta, ka kāds par viņu tā pa īstam cīnītos.

- Bet, kas pārsteidza tevi kā gados jaunu žurnālistu? Tolaik internets globāli tomēr vēl nebija tik izplatījies.
- Zini, tas jau laikam bija tas vecums, kad domā, ka esi baigais džeks un visu zini. Man bija 26 gadi - vecums, kurā jau zini kā pasaulē lietas notiek. (Smejas) Tagad, protams, par to varu vien pasmaidīt. Mēs tolaik bijām pietiekami lecīgi un tā tam ir jābūt. Bet man tās viennozīmīgi bija visgrūtākās olimpiskās spēles. Olimpiāde vēl pat nebija sākusies, mazgājos dušā pēc kārtējās ārprātīgās dienas un pie sevis nosolījos, ka šī man būs pirmā un pēdējā Olimpiāde. Laikam bija pārspīlēti saplānota programma, jo katru dienu katram žurnālistam bija jāaizpilda 15 minūtes tīrā ētera laika. Tolaik vēl montējām nevis uz datoriem, bet gan uz montāžas koferiem, kasetēm. Līdzi bija arī videoinženieris, kāds tavā vietā montēja un tas procesu tikai palēnināja un apgrūtināja. Uz Rīgu sūtījām bezcerīgas piecu minūšu intervijas no sērijas: «Kā tev iet? Man iet labi.» Pašiem nepatika rezultāts. Turklāt lielas problēmas sagādāja arī pārvietošanās. Bijām pašpārliecināti un domājām, ka pietiks ar pieredzi Eiropā, kur esam īrējuši automašīnas. Taču olimpisko spēļu laikā daudz ierastie ceļi ir slēgti, tādēļ speciāli iedotais buklets ir vismaz jāpārlasa. Pašu nezināšanas un lecīguma dēļ baigi «uzrāvāmies».
Sportiskajā ziņā atmiņā palika Prūša mocīšanās un biatlonistu smagā piezemēšanās pēc teicamā starta Nagano. Toreiz Ješka [Jēkabs Nākums] televīzijas kameru priekšā vien noteica: «Piedodiet, ka tik sūdīgi sanāca...» Protams, palika atmiņā arī sāpīgais zaudējums pret Vāciju hokejā. Labākais, kas palicis atmiņā, bija neizšķirts pret slovākiem, kad izdevās atspēlēties no 3:6. Atceros, ka pēdējās sekundēs stāvējām lejā, kur pēc mača garām iet hokejisti, un tur nevarēja redzēt, kas notiek laukumā. Tikai pēc skaņas centāmies noteikt, kam par labu tribīnes skan ovācijas, taču tas nebija iespējams.

- Pagājuši it kā tikai 12 gadi, bet ar kādu darba koferīti tu uz Olimpiādi dosies tagad un ar kādu devies uz Soltleiksitiju?
- Lielākā atšķirība ir tā, ka tagad viss ir datorizēts. Paši montējam sižetus uz laptopiem. Ir augusi operativitāte, jo tolaik mēs raidījām, izmantojot satelītu. Tas nozīmē, ka ir konkrēts laiks, kurā jādodas uz konkrēto autobusu vai telpu milzīgajā mediju centrā, kur tev ir rezervēts laiks. Ja nokavē, tad sākas lielas ziepes, jo televīzijai jāmaksā milzīga nauda par to laiku, kuru neesi izmantojis, turklāt tev jāpasūta vēl papildus laiks, lai sižetu tomēr nosūtītu.
Piemēram, Londonā jau raidījām no katra sporta veida preses centriem līdzīgi kā rakstošie mediji. Agrāk pēc sacensībām kāpām mašīnā, nesāmies uz lielo mediju centru, kur mūs jau gaidīja videoinženieris. Tad uz kasetes montējām sižetu un skrējām uz iepriekš pieteikto laiku, lai to nosūtītu uz Rīgu.

- Disciplīna!
- Protams. Arī šeit uz vietas daudz kas ir mainījies, ieskaitot disciplīnu. Savulaik, kad montējām uz kasetēm, kadrs, ko esi iemontējis tur arī palika, jo, ja gribi kaut ko mainīt, viss jāsāk no sākuma. Tagad vari mainīt un mainīt. Rezultāts tagad ir labāks, bet tolaik pašdisciplīna bija lielāka. Kad devies uz montāžas telpu, bija jābūt skaidrībai, jo, ja blakus sēž pieredzējis vīrs, kurš konkrētajā brīdī nav apmierināts ar dzīvi, tu nevari viņu čakarēt un teikt, ka tagad visu pārmainīsim no sākuma.
Olimpiādē nepatīkamākā sajūta ir tad, kad tu skrien pa galvu pa kaklu uz lielo mediju centru, lai tikai paspētu laikā samontēt sižetu, bet, piemēram, kā tas bija Pekinā, sastopies ar ļoti lēnu internetu. Rīgā cilvēki sēž un gaida tavu sižetu, bet tu sēdi mediju centrā Pekinā un hipnotizē interneta ātruma rādītāju. Un tad vēl sižets vienkārši neaiziet... Tu esi visu dienu skrējis, bet beigās esi piečakarējis sevi, savus kolēģus un skatītājus. Tā nav forša sajūta, turklāt Olimpiādē emocijas ir vēl sakāpinātākas.
Otra lieta ir tā, ka tu saproti - labāk ir vismaz paspēt, un tad esi spiests taisīt mazāk kvalitatīvu sižetu, lai tikai būtu vismaz kaut kas. Tā ir radošā dilemma un nākas sev ieskaidrot, ka labāk ir skatītājam iedot ne tik izcilu sižetu, bet lai šis sižets vispār būtu. Bet vēl lielākas ziepes sākas tad, kad pie montāžas blakus sēž operators, kurš redz to, ko nepamanu es. Piemēram, kadra beigās kaut kas nedaudz novibrē. Ja ieliksi tādu fragmentu un aizsūtīsi sižetu, operators visu dienu tev staigās pakaļ un prasīs, kāpēc tu mani uztaisīji par idiotu? Olimpiskajās spēlēs radošās ambīcijas ir jānoliek malā, jo tas ir komandas darbs. Viena komanda ir Olimpiādē, bet otra - Rīgā. Un abas komandas strīdas, kurai ir grūtāk? (Smejas) Grūti ir abās vietās, tomēr es pat teiktu, ka grūtāk ir Rīgā, jo šeit tas ir komplekss darbs. Olimpiskajās spēlēs kaut kādā brīdī vari koncentrēties tikai uz savu sižetu, bet Rīgā puiši saņem vienu sižetu desmit minūtes pirms ētera, otru - piecas minūtes pirms ētera, un tas vēl jāsaliek kopā. Domāju, ka Rīgā palikušajiem ir vēl lielāks stress.

- Vai ir kāda epizode, kas iesēdusies prātā? Brīdis, kurā bija īpašas emocijas tolaik un ir vēl tagad, atceroties šo mirkli?
- Tādu bijis daudz, bet pēdējais noteikt ir Māra Štromberga izcīnītais zelts Londonā. Pirms fināla biju izdomājis, ka brauciena laikā ierunāšu savu komentāru. Nezinu, vai esmu to izdzēsis, bet tobrīd svēti nosolījos, ka tiklīdz būs tāda iespēja, es to izdarīšu. (Smejas) Nedod dievs, to kādreiz kaut kur izmantos, jo emocijas ņem virsroku un par profesionalitāti vairs nav ne runas. Tas nav Māra Rīmeņa slavenais: «Māris Štrombergs! Māris Štrombergs! Māris Štrombergs!». Tās vēl ir pupu mizas. (Smejas)
Pazinu BMX sportistus jau pirms Pekinas Olimpiādes, kurā Māra uzvaru kaut kā pieņēmām vieglāk, jo viņš tikko bija vinnējis arī pasaules čempionātā. Pirms Londonas biju pie viņiem Amerikā, kur viņš bija dabūjis pa muguru Amerikas kausa mačos. Redzējām, cik viņš ir labs, bet redzējām arī to, cik labi ir konkurenti.
Jo vairāk tu pazīsti konkrēto sportistu, jo šis mirklis ir īpašāks arī tev kā žurnālistam. Ir ļoti viegli, neizejot no Zaķusalas, teikt, ka mūsu slēpotāji ir lohi. Bet, kad tu aizbrauc pie viņiem... Piemēram, pirms Turīnas Olimpiādes veidoju sižetu par Valtu Eiduku, kurš nāca no daudzbērnu ģimenes. Redzēju kādos apstākļos izaudzis olimpietis. Un tad jūti viņam līdzi no visas sirds. Tādēļ man bija ļoti žēl, ka pēc olimpiskajām spēlēm, kad viņu filmējām Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopmītnēs, viņš bija ļoti vīlies tajā visā un nesaprata, kāpēc cilvēki raksta un runā tik briesmīgas lietas, lai gan viņš savā sporta veidā bija izdarījis vairāk nekā jebkurš Latvijā ir spējīgs.
Tāpat bija Londonā ar Inetu Radēviču. Tā arī šķita, ka žurnālisti bija vairāk sakreņķējušies par viņu pašu, kamēr viņa vienkārši stāvēja un smaidīja. (Smejas) Lai gan tas bija smaids caur asarām.

- Kā tu gatavojies olimpiskajām spēlēm?
- Veidojot «Olimpisko sporta studiju» esi spiests iedziļināties un tādā veidā sagatavot sevi olimpiskajām spēlēm. Uz pēdējām Olimpiādēm esmu devies, kad man jau ir sanācis iepazīt tos sportistus, par kuriem veidošu sižetus. Ir svarīgi viņus pirms Olimpiādes satikt un saprast viņu problemātiku, iegūt fona informāciju.

- Klau, bet tu esi profesionālis. Cik daudz tu drīksti ielaist emocijas savā darbā? Vai kādreiz nav bijis sev jāsaka: «Stop! Es jau sāku fanot.»
- Nu ir jau. (Smejas) Var jau sev iestāstīt, ka tas ir tikai darbs un uz mani tas neatteicas. Turklāt ar gadiem emocijas mazinās un vairs nav tā, ka bija pirms gadiem desmit. Tomēr es arī neuzskatu, ka tas būtu kaut kas ārkārtīgi slikts. Skatoties uz saviem amerikāņu, vācu kolēģiem saprotu, ka visi jūt līdzi savas valsts sportistiem. Tas nav nekas nosodāms. Bet, protams, tev ir jāspēj analizēt un izvērtēt, kas bija veiksme un kas bija likumsakarība.

- Vai ir kādas tradīcijas, kas saistītas ar olimpiskajām spēlēm?
- To jau nevar stāstīt. (Smejas) Reāli jau nekādu rituālu nav. Pirmajā vakarā neņemam rumu un nesadzeramies. (Smejas) Lai gan reizēm brīnāmies, kur mums pietiek spēka olimpisko spēļu laikā. Ir gadījies, ka plkst. 1.00 naktī pārrodas šefs un saka: «Visi ārā no istabām un tagad sēžam!» Reizēm jūties tik ļoti iztukšots un fiziski noguris. Tādās reizēs vajag uz visiem kopā izdzert to ruma pudeli, jo diendienā esam skrējuši un viens uz otru lamājušies. Ko tad mums dzert tēju un skaitīt dzejoļus? Izdzeram rumu, izlamājamies, pasmejamies un nākamajā rītā ar svaigām emocijām atkal metamies iekšā darbā.

- Ko tu gaidi no Soču Olimpiādes?
- Šobrīd mani moka ziņkāre - kā tur tagad izskatās? Pagājušā gada februārī biju uz Pasaules kausa pēdējo posmu bobslejā un skeletonā, un tad tur vēl bija būvbedre, cik tālu sniedzas skatiens. Tolaik tur cēla viesnīcu kompleksus. Pa vidu bija iela vairāku kilometru garumā, bet tai abās pusēs būvbedre. Speciāli safilmējām, lai šogad varētu no tās pašas vietas vēlreiz safilmēt un salīdzināt. Virs upes viņi būvēja ātrvilcienu no Sočiem uz kalniem. Lielu ceļa daļu ātrvilciena maršruts iet virs kalnu upes, kurā ir iedzīti pāļi. Pērn praktiski visā garumā bija tikai pāļi, vienīgi tuvāk kalniem jau parādījās sliedes, taču šobrīd tur jau kursē vilcieni.
Tīri cilvēciski man ir ziņkāre, kā viņi būs paspējuši visu izdarīt, jo pirms gada šķita: «Veči, piedodiet, bet to nevar izdarīt.» Tikmēr vietējie vēsā mierā, paši par sevi pasmīnot, noteica: «Šī taču ir Krievija, viss būs. Līdz olimpiskajām spēlēm taču ir vēl gandrīz gads.»
Mani ļoti interesē, cik ļoti Krievija centīsies sevi parādīt no labās puses. Ir skaidrs, ka es tam neticu un pa īstam nekad neticēšu. Un neviens tam īsti neticēs. Tomēr paši krievi laikam tic, ka tādā veidā viņi pasaulei var pastāstīt par sevi kaut ko labu. Mums vēl līdzi nāk mantojums no padomju laikiem, kas liek uz to raudzīties ar lielāku skepsi, bet atsevišķi ārzemnieki droši vien spēs saskatīt tikai foršo.

- Un, cik Latvijas sportistu izcīnītās medaļas tu redzēsi klātienē?
- Domāju, ka trīs būs. Taču nav sajūtas, ka skeletonā aizbrauksim, ar kāju atvērsim durvis un paņemsim zeltu un sudrabu. Skeletona sacensībās ar tikpat lielu interesei vēroju mūsu konkurentu startus, jo šķietami nav normāli, ka viņi var būt tik slikti. Liekas aizdomīgi un nepamet sajūtu, ka viņi kaut ko gatavo.

- Bet no kura gaidi pārsteigumus?
- Man ļoti gribētos sagaidīt pārsteigumu no Mārtiņa Rubeņa. Lai piepildās viņa lolotais sapnis. Dzīvē viss ir iespējams. Būtu forši, ja viņš paņemtu zeltu. Tas būtu kaut kas pavisam citādāks un parādītu, ka dzīvē viss nenotiek, tikai braucot pa vienām sliedēm, ka var kaut kā citādāk.

Komentāri (58)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu