Kāda Apollo lasītāja, kura vēlējās palikt anonīma, raksta mums par savas dzīves sarežģījumiem. Iespējams, jūs varat dot padomu.
Esmu saderinājusies un man ir mīļākais... (277)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Labdien!
Nekad nebūtu domājusi, ka ar mani reiz tā notiks, ka reiz es ko tādu spētu, bet.. man ir mīļākais. Un es par to jūtos drausmīgi.
Sāksim ar to, ka esmu 17 gadus jauna un saderinājusies, tik tiešām mīlu šo cilvēku, viņš strādā, ir par dzimumu vienlīdzību, ir ļoti praktisks vīrietis, ar labu humora izjūtu, inteliģents, kārtīgs, skaists.. sapnis, ne vīrietis. Un tad ir mans mīļākais, 25 gadus vecs, enerģisks, karstasinīgs, glīts, oriģināls, ļoti mērķtiecīgs, dāsns, raksturā pilnīgs pretstats manam saderinātajam. Viņam ir sieva, kuru viņš nudien necieš, maziņš puika, kuru es dievinu.
Ar šo vīrieti mēs iepazināmies kādā interneta portālā, viņš man uzrakstīja, ka apbrīnojot manus uzskatus, ka viņš vēloties, lai es piedaloties viņa projekta tapšanā. Es piekritu, jo šajā projektā es varēju ieguldīt tiešām daudz.. un tad mēs sadraudzējāmies, satikāmies ļoti neveiklā situācijā, par to pasmējāmies.
Un tad viņš kādu dienu mani aizveda uz Jūrmalu, jo biju stāstījusi, ka 5 gadus tur neesmu bijusi. Un viņš mani noskūpstīja, nezinu pat kāpēc viņam atbildēju ar to pašu. Un tā mēs sākām satikties, es viņā iemīlējos, ļāvos viņam, kad vien viņš to vēlējās. Un par spīti visam, manī vēl aizvien ir sajūta, ka es tieku izmantota kā seksa objekts. Manī nudien nav radusies sajūta, ka viņš tiešām kaut ko jūt pret mani, bet varbūt es atsakos tam noticēt. Savu saderināto pamazām zaudēju.. un pat ja es ar viņu šķiros, vai man būtu jāturpina mīļākās loma?
Ko es vēlējos pajautāt- kāpēc uzrodas mīļākais, kad tu jau esi kopā ar cilvēku, kuru tu mīli? Kāpēc mēs nespējam atteikt valdzinošajiem svešiniekiem?