Kalnciema kvartālā apskatāma fotogrāfa Ivara Krūtaiņa personālizstāde «100 valstis pirms 30» - izstāde ir stāsts par latvieti, kuram patīk ceļot, ceļot un fotogrāfēt. 27 gadu vecumā viņu mocīja pāragra pusmūža krīze, un vēlme ko ievērojamu sasniegt līdz 30 gadu vecumam, kā rezultātā tapa projekts «100 valstis pirms 30». Tā aizsākās 100 valstu izaicinājums - apceļot 100 valstis pirms 30 gadu dzimšanas dienas.
Fotogrāfa Ivara Krūtaiņa personālizstādē «100 valstis pirms 30» ir apskatāmi 12 foto darbi no dažādām pasaules vietām un foto grāmata ar plašāku foto darbu izlasi, kā arī stāstu par pašu projektu. Trīs gadu laikā daudz piedzīvots un redzēts, sākot no vingrojošām cūkām Kolumbijā, militārām parādēm Kijevā, beidzot ar savvaļas zirgiem Islandē un pagrīdes boksa cīņām Bankokā.
Kā aizsākās projekts «100 valstis pirms 30»?
Tas viss aizsākās 2009. gadā, sēžot pie datora, kad domāju, ko darīt ar savu dzīvi. Tajā laikā dzīvoju Londonā un biju apceļojis jau aptuveni 30 valstis. Tad es sapratu, ka man gribas veidot projektu, jo gribējās mērķtiecīgi kaut ko darīt. Meklējot risinājumu, kā tas var tapt par projektu, saliku kopā lietas, kas man patīk - fotografēšanu un ceļošanu.Tā kā 30 valstis jau biju apceļojis, nolēmu sevi izaicināt, vai es varētu izdarīt kaut ko tādu. Tajā mirklī, kad sāku, nebija tā, ka risinājums ir rokās, nezināju vai pietiks naudas, laika. Izvirzītais mērķis bija pietiekami sarežģīts, tajā pašā laikā arī ļoti interesants. Tā nu es gribēju izmēģināt, vai to varēšu izpildīt.
Kā tev izdevās apmeklēt pirmās 30 valstis?
Dzīvojot multikulturālā vidē, ceļošana ir pieejamāka, - tas notika dabiski. Man iepatikās un ar laiku gribējās vēl un vēl. Vēlāk es sapratu, ka vēlos pamainīt pieeju, jo iepriekš tie vairāk bija atpūtas braucieni. Manuprāt, ir liela atšķirība starp ceļošanu un atpūtu. Es gribēju pievērsties tieši ceļošanai.
Manuprāt, ceļošana ir došanās uz jaunām vietām - mēģinot tās iepazīt, saprast cilvēku ikdienu, iedziļinoties rutīnā. Atpūta ir atpūšanās, piemēram, pie pludmales. Man vairāk gribējās pievērsties ceļošanas aspektam, mazāk atpūtai un pamainīt veidu, kā es ceļoju.
Kas ir tas, ko tu meklē tajās valstīs, uz kurām tu ceļo?
Es teorētiski mēģinu iejusties konkrētajā vidē. Visvairāk mani interesē ikdienas sajūtas, kā ir cilvēkam dzīvot tajā valstī. Te ir runa par tiem 4 faktoriem: ēst vietējās ēstuvēs, braukt ar sabiedrisko transportu, iet uz tirgu - darīt ikdienišķas lietas, ko dara vietējie, neizolēt sevi no dabiskās vides. Piemēram, dzīvojot 5 zvaigžņu viesnīcā un braucot ar taksi, var nesaprast, kāda ir ikdienas kultūra un vide, taču tieši tas mani interesē - ne tik daudz tūrisma objekti. Piemēram, Tadžmahals ir ļoti skaists, bet pabūt Deli rajonā, kur ir daudz cilvēku, netīrība, kā arī daudz suņu un govju, ir pilnīgi cita pieredze. Tā puse man vairāk interesē, jo, manuprāt, tādā veidā es vairāk iemācos, vairāk uzzinu par pasauli.
Kāda loma šajā projektā ir fotogrāfēšanai?
Fotogrāfēšana nebija fotoprojekts kā tāds, tas bija veids, kā piefiksēt daļu no tām sajūtām un emocijām. Lai pašam paliktu atmiņas un arī citiem varētu to visu parādīt.
Vai ir vēl kāds veids, kā piefiksēji atmiņas?
Galvenos notikumus fiksēju caur bildēm un blogu, ko es sāku veidot, kad uzsāku projektu. Bet nav tāda melnā grāmatiņa, kurā viss ir sīki piefiksēts.
Kā ir ar atmiņām par dažādām valstīm un notikumiem? Vai tās nesajūk kopā, kad ir apceļots tik liels skaits valstu?
Es valstis atceros līdzīgi kā bildes. Ir tāda kā 5 sekunžu īsfilma, kas paliek atmiņā. Protams, gadās, ka sajūk dažādi notikumi un vietas, bet, manuprāt, tas ir tikai normāli. Un tas viss joprojām ir interesanti.
Kādas bija sajūtas, kad tu pabeidzi projektu?
Projektu izdevās realizēt mēnesi pirms dzimšanas dienas. Kad pabeidzu projektu, bija sajūta, ka nekad vairs. No sākuma bija sajūtas, ka kādu laiku es vispār vairs neceļošu, tomēr pagāja pāris mēneši un es sapratu, ka man gribas to turpināt.
Kā vēl tu sevi esi izaicinājis?
Vienu mēnesi es biju veģetārietis. Tagad es izvirzīju apņemšanos, ka es katru mēnesi kaut ko neēdu. Vienu mēnesi neēdu piena produktus. Tā ir vienkārši rakstura audzināšana. Tas ir maz saistīts ar veselību vai svaru.
Tu stāstīji, ka šī projekta mērķis ir kļūt par pirmo latvieti, kurš apceļojis visas valstis. Ko tas tev nozīmē?
Neviens to nav darījis. Ir vēl viens vīrietis, kurš ir apceļojis aptuveni tikpat daudz valstu, taču viņam tas nav kā mērķis, un nav arī konkrēti tāda motivācija. Man tas ir tā tīri personīgi, es meklēju ko tādu, kas būtu pietiekami grūti izdarāms, turklāt ilgtermiņā. Tagad ceļošana kļūst sarežģītāka, jo es esmu bijis visās bezvīzu valstīs. Ir grūti tikt uz jaunām vietām, tas ir ilgāk un dārgāk. Vēl ir jāapceļo Āfrikas valstis, kara zonas.
100 valstis īstenībā ir kā iesildīšanās, Eiropu var apceļot salīdzinoši viegli. Projekta otrā daļa ir daudz sarežģītāka - bet tāpēc arī ir interesanti. Tas projekts patiesībā ir mana dzīve, kas tiek pielāgota un saskaņota ap ceļošanu, kas ir liela daļa no manas ikdienas, kā arī dzīves plānošanas, - kāpēc es strādāju, kā es tērēju naudu.
Šo projektu daļēji var salīdzināt ar studijām. Piemēram, man ir bakalaurs ceļošanā, es tagad mēģinu iegūt maģistru, kas paņems vēl aptuveni 5 gadus. Tas ir pietiekami nopietni un tam ir jāziedo arī daudzas citas lietas, piemēram, brīvais laiks, līdzekļi. Alternatīvās izmaksas ir pietiekami lielas - tas, ko es tā vietā nedaru. Tas ir sarežģīti, bet vēl joprojām interesanti.
Līdz šim nav bijis tā, ka gribi pārtraukt šo projektu?
Nav bijis tā, ka uzreiz gribas to pārtraukt. Man ir bijis, ka es jautāju sev pašam, kāpēc es to daru. Piemēram, kad es braucu pilnīgā nekurienē, 12 stundas autobusā Filipīnās vai Indijā. Kad redzu, cik sarežģīti ir nokārtot vīzas, un cik daudz tas prasa laika un naudas. Tad dažkārt rodas jautājums, kāpēc es to daru. Daudz foršāk būtu aizbraukt uz Spāniju vai Taizemi un pasēdēt pludmalē.. Protams, ka tas būtu vienkāršāk un foršāk, bet tad es saprotu, ka tāda jau nav projekta būtība, - lai būtu forši. Projekts ir par to, lai būtu jauna pieredze, jaunas sajūtas. Lai būtu interesanti, nevis tikai forši. To, lai būtu forši, ir pietiekami viegli sasniegt, bet izdarīt kaut ko tādu jau ir daudz sarežģītāk.
Tu parasti ceļo viens?
Parasti jā, bet ir bijuši atsevišķi braucieni, kad kāds pievienojas. Esmu bijis visur Eiropā, izņemot Baltkrieviju, taču tur došos šogad, un, iespējams, ka kāds pievienosies. Mazajos braucienos parasti kāds pievienojas, bet lielākoties neviens negrib braukt tur, uz kurieni es braucu. Uzzinot, ka jākārto vīzas, cilvēki parasti atmet ar roku un saka, ka par to naudu var aizbraukt kur citur.
Es parasti taisu 2-3 nedēļu braucienus, veicot pārlidojumus. Es cenšos katrā valstī pavadīt vismaz dažas dienas, lai vismaz nedaudz uztvertu vietējo vidi. Ir grūti ceļojumu saskaņot ar kādu citu. Sākot runāt par detaļām, parasti cilvēki atsakās. Tas ir iemesls, kāpēc to dara salīdzinoši maz cilvēku. Mani tas interesē, bet daudziem tas tā nav. Es nereklamēju, ka tas ir vienīgais ceļošanas vieds un vienīgā pieeja.
Kā ir ar vientulības sajūtu?
Ir, ir, bet ne tik daudz vientulības sajūta, drīzāk melanholija. Dažkārt gribas ar kādu dalīties emocijās, bet tad es uzrakstu blogu, epastu. Ir dažādi veidi, kā to pārvarēt. Bieži ir tas paradokss, ja tu ceļo viens, patiesībā tu reti esi viens. Esot viens, cilvēks ir daudz atvērtāks. Pavisam viens es esmu reti.
Cik daudz valodas tu pārvaldi?
Četras - es runāju latviski, angliski, spāniski, krieviski. Spāņu valodu es iemācījos, kad es pusgadu dzīvoju Spānijā. Krievu valodu es pārvaldu diezgan slikti, bet pamatā varu sazināties.
Kuras valstis tevi visvairāk pārsteidza?
Tādas, kas ir ļoti atšķirīgas, piemēram, Birma. Tādas, kas ir savā nodabā - kā meža dīvainīši. Birma ir noslēgta valsts, kurā valdīja diktatūra, tur pasaule ir pilnīgi savādāka. Viņiem ir tikai viens bankomāts, un tas atrodas vienā 5 zvaigžņu viesnīcā. Taču, lai piekļūtu pie bankomāta, ir jāpaliek viesnīcā. Ierodoties tādā valstī, tu neko īsti nevari izdarīt, dzīve apstājās. Tāpat vietējo sejas, kuras klāj zīmējumi, kā arī dažādi zaļumi, ko tie ikdienā košļā, nokrāsojot tiem brūnus zobus. Tas viss ir tik ļoti savādāk no pārējās pasaules.
Vēl mani pārsteidza Kuveita. Par Kuveitu man nebija nekāda priekšstata, taču kultūra tur ir ļoti bagātīga, vēl Sīrija - ar interesanto vidi. Mani piesaista tādas valstis, par kurām tu nezini, ko sagaidīt. Arī Kosova likās interesanta - tur esošās pelēkās bloku mājas, unikālā atmosfēra.
Kāds negaidīts notikums vai pārpratums ir atgadījies ceļošanas laikā?
Ekstrēmas lietas ar mani nav notikušas. Es pat neesmu tā īsti apzagts, ja nu vienīgi, sliktākais, kas ar mani notika, - man Kostarikā nozaga šortus, kuri pa nakti žāvējās. Protams, ir bijušas dažādas interesantas pieredzes. Tas liekas dīvaini, ka tā var būt. Tāpēc man ir jāturpina, līdz sanāks kādas nepatikšanas. Piemēram, Indijas vilcienu 3. klasē ir tas klasiskais skats, kur var redzēt, ka cilvēki karājās ārā pa durvīm. 12 stundas es netiku ārā no savas vietas, jo viss bija pilns ar cilvēkiem. Tā bija interesanta pieredze, bet nekas slikts nenotika.
Kurā valstī tu vēlētos atgriezties?
Daudz kur. Varētu teikt, ka ir zonas, kur es gribētu atgriezties, piemēram, plašas valstis, kurās es esmu bijis tikai nedaudz. Piemēram, Argentīnā, kur es pavadīju tikai nedēļu, Latīņamerikā, Čīlē, Ķīna. Tās ir lielās valstis, kurām es esmu apskatījis tikai kādu daļu. Piemēram Ķīnas daļā, kur ir kalni, tējas plantācijas, tur varētu ceļot un ceļot mēnešiem.
Parasti brauc uz lielākām, mazākām pilsētām?
Tīri dabiski sanāk, ka ielidoju galvaspilsētās. Tas ir atkarīgs arī no valsts lieluma. Pilsētās dažkārt nav īsti ko redzēt, tad es braucu uz mazākām pilsētām, piemēram, Latīņamerikā. Citkārt ir tieši otrādi, tas atkarīgs no vietas. Piemēram, Bankoka, Tokija, Singapūra ir interesantas kā pilsētas, jo tur savijas dažādi dzīvesstili.
Ja tu salīdzini sevi pirms un pēc projekta uzsākšanas, kas ir mainījies?
Es esmu sapratis, ka nevar izplānot visas detaļas. Dažkārt ir vienkārši jāuzticas un jāļaujas situācijai. Tikai darot var saprast, vai tev tas ir vajadzīgs, vai nav. Tas pats ir arī par biznesu, kuru esmu uzsācis, neviens nezina, vai tas izdosies, bet mēģinot es to uzzināšu.
Varu teikt, ka šodienas ''es'' ir atvērtāks, man patīk eksperimentēt. Mēs paši uzliekam sev limitus, kādiem mums ir jābūt, piemēram, es esmu radošs vai analītisks, tāpēc es strādāju bankā, - to sev iegalvojot mēs sevi ierobežojam.
Es esmu daudz atvērtāks, es eksperimentēju ar lietām, dažkārt es teicu, ka, piemēram, ''tas nav mans'', ''es tāds neesmu'', bet tagad es vienkārši mēģinu un iemācos ko jaunu. Ir jāpamēģina, jāeksperimentē. Ja tas liekas interesanti, to vajag pamēģināt. Lai pēc tam nebūtu nožēlas, ka tu pirms 10-20 gadiem kaut ko neesi pamēģinājis.
Kā tu izvēlējies fotogrāfijas, kuras parādīt izstādē?
Gadu garumā es esmu sabildējis aptuveni 50 000 fotogrāfiju. Es paturu daļiņu no tā. Pat labākais draugs tās visas negribēs apskatīt. Manuprāt, izvēlētās fotogrāfijas stāsta par to, ko es tajā vidē mēģinu sasniegt, tās nav balstītas uz klišejām, bet par reālo vidi.
Ar ko tagad nodarbojies?
Es tagad taisu bikses gariem, tieviem puišiem. Es pats esmu ļoti garš, tāpēc es zinu, kā tas ir, kad nevar iegādāties atbilstoša garuma bikses. Laika gaitā pie tā pierod, bet mani tomēr tracina samierināties ar to. Katrā ziņā to var atrisināt. Tagad es mēģinu paskatīties, vai no tā var izveidot biznesu. Gribējās, lai būtu niša, kas nav piepildīta. Ja es varu paņemt kaut vai to mazo lietu un mēģināt atvieglot kaut vai nelielai daļai cilvēku ikdienu, tas man rada lielu gandarījumu.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Turpināšu ceļot, mēģināšu izveidot kaut ko biznesa jomā. Es noteikti gribu apceļot visas valstis līdz 40 gadu vecumam. Sanāk, ka katru gadu ir jāaizbrauc uz aptuveni 10 valstīm, kas īstenībā ir pietiekami daudz. Šīs ir tās divas lietas, uz kurām es koncentrēšos. Cerams, ka izdosies projektu realizēt ātrāk. Katrā ziņā es esmu optimists!
