Ginters Bresniks: Gulbim psihologs nav vajadzīgs (35)

- Tenisa eksperti norāda, ka pēdējā gada laikā Ernestam ir mainījies viņa sitiens no labās puses jeb forehand.
- Forehand pagājušajā gadā bija viņa vājākais spēles elements. Kad viņš pie manis atnāca, viņš teica, ka vairs nejūt sitienu no labās, tādēļ sākām pie tā strādāt. Taču izmaiņas nebūt nav tik acīmredzamas, jo, manuprāt, viņam ir tas pats raketes satvēriens. Vienkārši viņš daudz strādā pie šī sitiena treniņos un sāk to labāk just. Ir izdevies panākt lielāku konsistenci nezaudējot spēku. Dažreiz forehand ir ļoti, ļoti labs, kā, piemēram, Romā pret Rafaelu Nadalu, bet citās dienās tas tik labi nestrādā.

- Tomēr stresa situācijās, kad trāpīt ir vissvarīgāk, viņš joprojām pieļauj kļūdas forehand sitienā.
- Jā, taču tā tas ir visiem. Ikviens stresa situācijās vairāk kļūdās. Tomēr viņš nemaz tik ātri nepakļaujas stresam. Gluži otrādi - viņam patīk lielās spēles pret stiprākajiem pasaules tenisistiem. Reizēm šķiet, ka lielāka problēma viņam ir nevis stress mačos pret pasaules labākajiem, bet gan saņemšanās uz mačiem, kuros jātiekas ar rangā zemāk esošiem tenisistiem. Iespējams, ka šādas spēles viņam nešķiet tik aizraujošas un viņš nenovērtē pretinieku spējas. Tas man sagādā lielākas rūpes, jo pret lielajiem vīriem viņš parasti nospēlē labi. Šogad viņš ir zaudējis tikai dažus mačus rangā zemāk esošiem tenisistiem, bet pārējie zaudējumi bijuši ranga labāko divdesmitnieka spēlētājiem.

- Vienā no preses konferencēm Ernestam tika vaicāts, vai viņam ir nepieciešams psihologs, uz ko viņš atbildēja ar pretjautājumu, vai psihologs nav vajadzīgs pašam žurnālistam.
- Viņam nevajag psihologu. Tā nav psiholoģiska problēma. Patiesībā viņš ir garīgi ļoti stiprs gan cilvēks, gan tenisists. Viņam ir stingri uzskati, kurus nav viegli mainīt. Tas citiem cilvēkiem rada problēmas sadarboties ar viņu. Viņam jau tagad kortos ir nācies būt saspringtās situācijās un ceru, ka tādu nākotnē būs vēl vairāk. Domāju, ka viņš pats šīs situācijas izprot labāk par jebkuru psihologu.

- Vai Gulbis vēl var uzlabot savu sitienu no labās puses?
- Pie tā nepārtraukti tiek strādāts. Viņš strādā pie forehand, backhand un volley sitieniem katru dienu - tā ir katra tenisista dienišķā maize. Viņa backhand sitienu es ierindoto starp pieciem labākajiem tenisā, iespējams, pat starp pieciem visu laiku labākajiem. Protams, visvairāk viņš var uzlabot tieši forehand sitienu, jo tas ir visbīstamākais un var sagraut pretinieku, taču vienlaikus tas viņam rada problēmas, ja viņš pret to izturas bezrūpīgi. Tādos gadījumos šī sitiena dēļ viņam nākas pat zaudēt mačus.

- Vai pastāv iespēja, ka viņa forehand sitiens atkal varētu mainīties?
- Redzi, Ernestam bija lielisks sitiens no labās, kad viņam bija 17 gadi, taču tas tika sačakarēts. Nezinu, kurš to izdarīja. Viņa forehand ir lielisks sitiens. Dažreiz es pat nesaprotu, kādēļ cilvēki tik daudz par to runā. Ja uzmanīgi skatāmies viņa spēles, tad vairāk punktus viņš gūst ar sitieniem no labās puses, lai gan backhand sitiens ir stabilāks. Taču atņemt viņa spēlei pārsteiguma momentu būtu muļķīgi. Es nevēlos, lai viņš būtu spāņu tenisists, kurš skraida pa kortu kā zaķis. Viņš nav tāds spēlētājs. Viņš ir bīstams un uzbrūkošs spēlētājs. Tādēļ saprotams, ka uzbrūkoša stila spēlētāji pieļauj vairāk kļūdas.

- Esam pamanījuši, ka Gulbis pēdējā laikā cīnās par katru punktu. Vai viņš ir mainījis savu attieksmi pret spēli?
- Pazīstu viņu kopš 16-17 gadu vecuma un arī tad viņš cīnījās kā zvērs. Varbūt pēc tam viņam nebiju sekojis līdzi tik uzmanīgi, taču 17 gados viņš bija cīnītājs. Šogad es nevaru atminēties nevienu spēli vai treniņu, kad varētu sūdzēties par to, ka viņš nav smagi strādājis. Turklāt treniņos viņš reizēm cīnās pat pārāk daudz.

- Vai Ernests ir mainījies kā personība kopš pazīstat viņu?
- Protams, katrs ar laiku kļūst pieaugušāks. Laiki mainās, taču kā cilvēks viņš nav mainījies. Kad viņš bija ārpus ranga labāko simtnieka un tagad - viņš ir tas pats cilvēks. Viņš ir ļoti ieinteresēts un ziņkārīgs par daudzām dažādām tēmām. Piemēram, kad esam Vīnē, viņš vēlas aiziet uz operu vai kādu muzeju. Tas viņu atšķir no daudziem citiem tenisistiem. Taču viņš tāds ir bijis vienmēr. Arī 18-19 gadu vecumā viņš gāja uz operu. Psihologi apliecinās, ka tieši šajā vecumā izveidojas cilvēka personība, kas pēc tam vairs nepiedzīvo ievērojamas izmaiņas.

- Par ko jūs runājat, izņemot tenisu?
- Par visu. Turnīros ir daudz laika, tādēļ pusdienojot pārrunājam aktualitātes gan politikā, gan kultūrā. Tāpat runājam arī par personiskām lietām, kas viņam šķiet svarīgas. Viņš daudz jautā, jo vēlas visu zināt.

- Ko jūs abi varat darīt, lai pievienoto stabilitāti Gulbja sniegumā?
- Tā nāks ar laiku. Nevar piespiest pogu un tas notiks. Tas ir process, garš ceļojums. Pagājušā gada oktobrī viņš pasaules rangā bija pa 150. vietu, bet tagad ir trīsdesmitniekā. Tas apliecina viņa stabilitāti. Uzvaras pār Tomāšu Berdihu un Endiju Mareju, kā arī līdzvērtīgā cīņa ar Nadalu. Mani pat pārsteidz tavs jautājums, jo visas zīmes rāda, ka viņš ir kļuvis stabilāks. Manuprāt, viņš ir visreālākais kandidāts uz vietu ranga desmitniekā. Ja jautāsi citiem tenisa speciālistiem, tad viņi nosauks Ernestu starp pieciem reālākajiem pretendentiem uz iekļūšanu pasaules labāko desmitniekā.

- Kas viņam jāizdara, lai iekļūtu desmitniekā?
- Jāturpina strādāt tāpat kā tagad un jābūt pie labas veselības. Domāju, ka viņam nekaitētu arī nedaudz nomierināties. Viņš to tik ļoti vēlas, ka reizēm tas viņu kavē. Kad viņš labi iesāka šo gadu, tad sāka jau runāt par turnīriem gada beigās. Šī ir lieta, kas man nepatīk, taču domāju, ka šogad viņam jau bija mācību stunda šajā ziņā. Viņa spējas ir lielākas nekā daudziem citiem tenisistiem, tādēļ, ja viņš katru nedēļu demonstrēs savu labāko sniegumu, tad kāpums rangā turpināsies.

- Gulbim ir raksturīgi, ka viņš pats vislabāk zina un saprot, kas konkrētajā brīdī viņam visvairāk ir nepieciešams. Taču, vai treniņos nākas viņu piespiest kaut ko darīt?
- Attiecībās starp tenisa spēlētāju un treneri esam viens pret vienu. Es nevaru viņu piespiest kaut ko darīt. Ernesta gadījumā to nevar darīt, pirmkārt, viņa personības dēļ, bet, otrkārt, neviens treneris nevar piespiest tenisistu darīt to, ko viņš nevēlas. Tā vietā viņš ir jāpārliecina. Ja neizdodas viņu pārliecināt kaut ko darīt, tad esi piedzīvojis neveiksmi.

- Vai Ernestu ir viegli pārliecināt?
- Dažreiz tas nav viegli izdarāms, taču man pret to nav iebildumu. Ja kāds man nepiekrīt, tad gūstu skaidrāku priekšstatu par problēmu. Ja notiek diskusija, tad tas nav slikti. Kādu pārliecināt bieži vien ir daudz grūtāk nekā piespiest, taču, ja ir izdevies pārliecināt, tad rezultāts būs ilgstošs. Ernests ir pārāk gudrs, lai viņu piespiestu, un viņam ir grūti pieņemt autoritatīvas trenera darba metodes. Es pat nemēģinātu šādas metodes.

- Vai treniņos gadās arī pastrīdēties?
- Jā. Taču tas nenotiek bieži. Ja zinu, ka viņš kļūdās, tad neielaižos diskusijās, bet pārējos gadījumos izrunājamies un parasti ātri vien atrodam risinājumu.

- Vai saskatāt līdzības un atšķirības starp Ernestu un Jūsu līdz šim slavenāko audzēkni Borisu Bekeru?
- Jā. Taču vēlos viņus salīdzināt tikai kā tenisistus, jo kā cilvēki viņi ir pilnīgi atšķirīgi. Tenisā viņiem abiem ir spēcīgi sitieni. Ja runājam par forehand sitienu, tad arī Borisam tas nebija tik stabils, taču dienās, kad tas strādāja, viņš varēja uzvarēt jebkuru. Par viņu reiz izteicās, ka, ja kādam būtu jāspēlē par cita dzīvību, tad noteikti izvēlētos Borisu. Ar Ernestu ir tāpat. Ja viņš apzinās, ka mačs ir ļoti svarīgs, tad viņš no sevis izspiedīs pēdējo sviedru lāsi.

- Kāda ir Jūsu attieksme pret Ernesta izteikumiem par garlaicīgajiem pasaules tenisa ranga līderiem?
- Būtu pārāk provokatīvi, ja es teiktu, ka viņi visi ir garlaicīgi, taču, ja runājam tikai par to, ko viņi saka masu medijos, tad varu tam piekrist. Ļoti reti no viņiem var sadzirdēt interesantus komentārus. Pieņemu, ka Ernests ar to bija domājis, ka visi stāsta vienus un tos pašus stāstus. Ir cīnītājs Rafa, džentlmenis Federers, serbs Džokovičs... Un visi saka vienu un to pašu, ka viens otru novērtē un viens otram patīk. Tādā ziņā piekrītu Ernestam, ka tā nav 100% taisnība. Viņi viens otram nepatīk tik ļoti, kā viņi to parāda. Džokoviča tēvs vienreiz jau izteicās un tas bija tuvāk patiesībai.
Man patīk, ka Ernestam ir savs viedoklis un masu medijiem viņš to var skaidri pozicionēt. Tādēļ preses pārstāvjiem viņš patīk. Ņemot vērā viņa vietu pasaules rangā, viņam prasa desmit reizes vairāk nekā citiem.

- Ko Jūs novēlētu Ernestam, kas viņam būtu visvairāk jāuzlabo savā spēlē, lai sasniegtu izvirzītos mērķus?
- Pirmkārt, novēlu viņam veselību. Otrkārt, novēlu saglabāt interesi par tenisu tik augstā līmenī, kādā tā ir šogad. Ja tas būs, tad viņš noteikti sasniegs pasaules ranga desmitnieku. Viņš nav no cilvēkiem, kuri skaļi runā par saviem mērķiem, taču tie ir ļoti skaidri. Pat, ja publiski par tiem netiek runāts tik daudz, kā par citām lietām. Viņš skaidri zina, ko vēlas.