Kā privātpersona cilvēks, izrādās, var vienā mierā piekopt rasu naidu savā piemājas dārziņā, taču kā deputāts — sludināt integrāciju un pat cilvēkmīlestību. Un otrādi, protams. Var sist savus bērnus kā tēvs, bet sludināt ģimeniskas vērtības kā amatpersona. Var nodot māsu kā bērnības traumu pētījošs psihologs, bet sludināt cilvēkmīlestību kā rakstnieks. Utt.
Savukārt cilvēkiem, kuri pretojas personības dalīšanās etiķetei, kuri atbild par saviem uzskatiem, tiek pārmestas visneiedomājamākās lietas. Kā, piemēram, Latvijas Universitātes (LU) profesoram Leonam Taivānam, orientālistikas ekspertam, pārmeta reliģisko neiecietību, jo «intelektuālās elites pārstāvjiem īpaši jāuzmana savs teiktais, jo tam piemīt lielāks spēks ietekmēt sabiedrības viedokli». Kaut kādi murgi! Intelektuālis tātad ir intelektuālis tiktāl, kamēr viņa domas un viedokļi saskan ar kaut kādu bezzobainu, neformulētu jābūtību, kas mainās atbilstoši pastāvošajai varai, politiskajai konjunktūrai un žurnālistikas gaumes izpratnei. Taivāns runā kā Taivāns, kā viens veselums, ne šizofrēnisks daudzgalvītis, tālab viņš uzraugāms un sodāms, vislabāk — izslēdzams no LU. Labi, nekas jau nenotika, taču pat LU mācībspēki uztur spēkā liekulības ideālu — «viņam vajadzējis atturēties publiski paust savu personīgo viedokli tik jutīgā jautājumā».
Varbūt pasaule, nē, vismaz Latvija nonāktu kādā jēgā, ja cilvēki tieši paustu savu personisko viedokli. Visos jautājumos. Un jo īpaši — jūtīgajos. Tad arī iestātos personiskā atbildība. Vai kāds var galvot, ka vismaz vienam no 100 tautas kalpiem personiskais saskan ar sabiedrisko? Vai ne tāpēc Latvija slīgst depresijā, ka par īstenību tiek sludināts neesošais? Ka runā amatpersonas, ne cilvēki?
Vai pieminēt tumsonīgo notikumu ar mācītāju Juri Cālīti, kas arī atļāvās būt cilvēks «vienā gabalā»? Izrādās, kā anglikānis viņš var tā, bet kā luterānis tikai — šitā. Man tas liekas dziļi slimīgi. Pseidotolerance, pseidosvētulība, pseidoiecietība bez sirds, bez brīvas gribas un vārda. Tukša etiķete. Ko diktē daudzveidīgo lomu mīļotāji. Katrā loma tad vari būt cits. Tikai aktieris šai dzīves teātrī. Kurš gan no aktiera prasa atbildību par runāto tekstu un slepkavību uz skatuves?
