Iekļaujošās izglītības jautājumi globālajā dienas kārtībā (39)

Tagad, 2014. gadā, UNESCO globālā monitoringa ziņojums «Izglītība visiem» par stratēģisko mērķu īstenošanu izglītībā secina, ka no 650 miljoniem pasaules bērnu pamatskolas vecumā 38% neapgūst pamatzināšanas un 120 miljoni vispār ir ārpus izglītības procesa, pat nepabeiguši pirmās ceturtās klases! Pārskats rāda, ka zaudējumi, kas radušies nekvalitatīvas izglītības dēļ, veido 10% no globālajiem izdevumiem izglītības attīstībai kopumā, un tas ir 129 miljardi dolāru. Vēl dramatiskāks ir pieaugušo – vakardienas bērnu un jauniešu – rakstpratības līmenis – sasniedzot 774 miljonus rakstīt un lasīt nepratējus. Un vienīgais, ar ko tā īsti varam palepoties, atskatoties uz visu sešu stratēģisko mērķu izpildi pasaulē, ir bērnu agrīnās izglītības un aprūpes, kā arī sākumskolas un pamatskolas pieejamības paaugstināšanās, kas tomēr ir daudz par maz, ja mēs vēlamies runāt par kvalitatīvu iekļaujošu izglītību. Pieejamība vien nevar nodrošināt kvalitāti. Ja, piemēram, bērnu ar attīstības traucējumiem iesaista vispārējās izglītības iestādē bez atbilstoša atbalsta, mācību materiāliem un zinošiem skolotājiem, iecerētie rezultāti var izpalikt. Globālais izglītības pārskats vislielāko akcentu kvalitātes nodrošināšanā liek uz skolotājiem, izvirzot vairākas stratēģijas pašu skolotāju izglītošanai, piesaistei un tālākizglītībai. Viens no būtiskajiem aicinājumiem ir skolotājiem iemācīties laicīgi saskatīt un spēt palīdzēt bērniem ar mācīšanās un uzvedības traucējumiem. Turklāt progresu darbā ar šādiem bērniem uzskatīt par vienu no vadošajiem kritērijiem skolotāju darbības novērtējumā, kam automātiski vajadzētu attiekties arī uz skolas vērtējumu un dažādām reitingu tabulām.

Tomēr vai tikai skolotājus mēs varētu uzskatīt par laimes atslēgu ceļā uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību? Atbildei uz šo jautājumu aicinu atcerēties četrus izglītības pīlārus, kurus par vadošajiem 21. gadsimta izglītības «ēkas» celšanā izvirzīja Žaka de Lora vadītā komisija – mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt un mācīties dzīvot kopā. Ja diviem pirmajiem pīlāriem – mācīties zināt un mācīties darīt – ir bijusi pievērsta nedalīta uzmanība, jo īpaši mēģinot darba tirgu sasaistīt ar izglītību, tad divi citi pīlāri – mācīties būt un mācīties dzīvot kopā – ir palikuši it kā otrajā plānā. To īstenošanas indikatori ir grūti definējami, sasniegumi grūti novērtējami un tamlīdzīgi. Taču tieši šajos pīlāros slēpjas iekļaujošās izglītības būtība. Tie mums liek domāt ne tikai par darba tirgu, bet arī par tik būtiskām lietām, kā personības pašrealizācija un socializācija. Vēl vairāk – aizvien skaidrāk pasaulē ir parādījusies nepieciešamība saistīt kopā izglītību ar vides, ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, mācību priekšmetu apgūšanu aizstājot ar mācību procesiem – mācīšanos mācīties, mācīšanos kļūt un mācīšanos pārveidot.

Līdz ar to priekšplānā iznāk attieksmes jautājumi un iekļaujošās izglītības īstenošanai tik svarīgi vārdi kā – iekļaujoša vide (šeit saprotot ne tikai fizisko, bet daudz vairāk emocionālo un sociālo vidi), vecāku un sabiedrības iesaiste izglītības nodrošināšanā, mazinot barjeru starp pasauli šeit un tur ārā, kā arī nepieciešamība meklēt jaunas metodes skolēnu darbības novērtējumam, jo īpaši akcentējot skolēnu pašvērtējumu un digitālās novērtēšanas metodes.

Latvijas Universitātē realizētais projekts par sistēmas veidošanu sociālās atstumtības mazināšanai līdz šim jau ir ļoti daudz devis, lai skolām un pašvaldībām nodrošinātu vadlīnijas, metodiskos materiālus un programmas, gan domājot par sadarbību, gan par vidi, gan par novērtēšanas programmām. Es ļoti ceru, ka iesāktais darbs turpināsies, jo tas ir nepieciešams katras personības vispusīgai attīstībai.

Ja es sāku ar ieskatu pagātnē, t.i ar 2008. gadu, tad nobeigšu ar 2015. gadu, kad noslēgsies Tūkstošgades attīstības un globālās kustības «Izglītība visiem» mērķi. Visas pasaules uzmanība jau šobrīd ir centrēta uz laiku pēc 2015. gada – vai izglītībai izdosies iekarot pirmo vietu attīstības mērķos, kā to aicināja ANO ģenerālsekretārs, vai tā būs ciešāk saistīta ar vides ilgtspējīgu attīstību un vai spēsim vienoties, kādas prasmes – darba un dzīves – būs nepieciešams nākotnes pilsoņiem un kādi būs ceļi, kā to panākt. UNESCO ir sagatavojusi pozīciju, kuru apspriedīs augsta līmeņa sanāksmē maijā, kur par virsmērķi izglītībā tiek izvirzīta kvalitatīvas un iekļaujošas mūžizglītības nodrošināšana, par atskaites punktu ņemot 2030. gadu. Ļoti gribētos cerēt, ka, turpinot diskusijas, pasaules valstīm izdosies vienoties ne tikai par to, pret ko mēs iestājamies, proti, pret nabadzību, sociālo atstumtību un tml., bet iet pretim patiesi iekļaujošas un ilgtspējīgas vides un sabiedrības veidošanai, ko tuvināt katrs no mums aicināts jau šodien.