Valsts pirmās un trešās augstākās amatpersonas Vecgada uzrunas bija visai pārējai TV programmu vieglprātīgajai gaisotnei un aiz loga dzirdamo petaržu troksnim neatbilstoši nopietnas, pat dramatiski patētiskas. Tieši tāpēc šis tas no viņu teiktā raisīja vairāk ironisku smaidu nekā paliekošas pārdomas.
Diez vai mums no Ministru prezidenta teiktā vajadzētu secināt, ka turpmāk valdības darbā būs gaidāms kāds pagrieziens pa kreisi vai ka LPP/LC nu iestāsies Sociālistiskajā internacionālē vai vismaz pārdēvēsies par kristīgajiem sociālistiem. Jo šis ir tikai pavisam banāls gadījums, kas mums vēlreiz atgādina: uz visiem grūtajiem, sarežģītajiem un visādi citādi nepatīkamajiem mūsu dzīves jautājumiem vienmēr ir atrodamas pavisam skaidras un vienkāršas nepareizās atbildes. Un vai tad arī mēs šādā brīdī, ar dzirkstoša vīna glāzi rokā nepacietīgi gaidot pusnakti, tieši to negaidām no saviem galvenajiem politiķiem – nedaudz patīkama, mums glaimojoša pašapmāna? Jo cerība pielīdzināt sevi zviedriem, norvēģiem, dāņiem, islandiešiem vai somiem, viņu augstajam dzīves līmenim, sociālajai drošībai un starptautiskajai reputācijai Latvijas sabiedrībai ir gan kārdinoša, gan pašapziņu kutinoša. Tomēr sapņi vai iedomas reiz kļūt līdzīgiem saviem aizjūras kaimiņiem nav principiāli piepildāmi – gandrīz gluži vai tāpēc, kāpēc savulaik nebija piepildāms Ņikitas Hruščova lozungs par to, ka PSRS panāks un apdzīs ASV. Turklāt tas nav iespējams ne tikai tāpēc, ka Latvijā ir vāja sociāldemokrātiskā partija un stipri vien marginālas arodbiedrības.
Kaut arī pašu ziemeļvalstu politiķi un sabiedrības maldīgi uzskata, ka to radītais «labklājības valsts» modelis ir citu nāciju atdarināšanas cienīgs un Baltijas valstīm gluži vai obligāts, īstenībā runa ir par sociālpolitisku fenomenu, vēsturisku ūnikumu, kas ir veidojies pavisam specifiskos apstākļos un tieši tāpēc citur nav dzīvotspējīgs. (Turklāt ekonomikas globalizācijas un sociālu pārmaiņu iespaidā tas pats paliek arvien kuslāks.) Ne jau sociāldemokrātija ir «skandināvu modeļa» galvenais ingredients, bet gan pašas ziemeļvalstis un to sabiedrības. Tās ir nacionālas valstis, turklāt viendabīgas gan etniski, gan konfesionāli. Turklāt, kas ir īpaši svarīgi, tās ir dziļi un patiesi luteriskas tautas. Jo reformācijai un protestantisma ētikai, kas ietver sevī darba godāšanu, ir daudz lielāka nozīme labklājības valsts tapšanā nekā Marksa mācībai. Tāpat liela nozīme ir arī gadsimtiem ilgām parlamentārisma, nacionālas solidaritātes un personas tiesību tradīcijām, kas radīja spēcīgas un aktīvas, savu valsts varu tik tiešām kontrolējošas pilsoniskās sabiedrības. Neaizmirsīsim, ka ziemeļvalstīs dzimtbūšana pat īsti neiesakņojās. Domāju, ka tieši klaušu laika un padomju okupācijas nepielūdzamā ietekme uz nācijas raksturu padara neiespējamu «skandināvu ceļu» arī vismaz formāli daudz luteriskākajai Igaunijai.
Nav runa par to, vai mēs tādēļ esam sliktāki, dumjāki, slinkāki vai pilsoniski pasīvāki par saviem pārjūras kaimiņiem. Viens ir skaidrs – mēs, baltieši, noteikti esam vēsturiski veidojušies pavisam citādāki.