Imants Pļaviņš: Basketbols ir latviešu sporta veids (26)

- Pavasarī ar Armandu Krauliņu interviju sarunājām sestdienā, plkst 9.00, bet ar Jums tiekamies brīvdienā plkst. 10.00. Vispirms jautāšu to pašu, ko Krauliņa kungam - vai joprojām dodaties pie miera un mostaties ar domām par basketbolu?
- Faktiski rīts man katru dienu sākas jau plkst. 7.00. Nav jau tas miegs vairs tāds, kā agrāk, turklāt gulēt eju ap kādiem 23.00. Basketbols jaucas pa galvu nepārtraukti. Domāju gan par to, kas ir jau paveikts, gan par to, kas vēl jāizdara. Principā visu mūžu esmu strādājis vienatnē - pats izdomāju, kas jādara, un daru. Neviens man priekšā nesaka, kas šodien jāpaveic. Tā tad bija 20 gadu laikā Latvijas Basketbola savienībā un tā tas ir arī tagad.

- Tas ir labi vai slikti?
- Man apkārt bija cilvēki, ar kuriem es rēķinājos. Man patīk, ka man pasaka vienreiz, tāpēc arī es gribu, ka pietiek vienreiz pateikt, lai viss tiktu izdarīts. Es tikai noliku priekšā termiņus un viss tika laikā padarīts. Tādā ziņā man ir veicies. Tāpat uz mani paļāvās savienības prezidenti, kuri strādāja manu darba gaitu laikā - Miervaldis Ramāns, Artūrs Punenovs un Uldis Grāvītis. Bet man bija labas komisijas, kuras autoritatīvi strādāja, vai tas bija Viesturs Baldzēns, vai Edgars Ošiņš, vai Oļģerts Altbergs vai Tālis Pētersons. Tās bija autoritātes, kuras visi cienīja.

- «Latvijas Gada balvā sportā» pēc balvas pasniegšanas «Par Mūža ieguldījumu» Jums deva vārdu un Jūs izteicāties, ka Jums esot ļoti laba atmiņa. Vai tiešām atceraties arī savus pirmos audzēkņus - 1942. gadā dzimušos?
- Jā. Labs puisis bija Arvīds Jākabsons, kurš gan līdz meistarkomandai netika, bet Smelters aizgāja pa māksliniecisko līniju. No 1944. gadā dzimušajiem bija Juris Naudžūns, kurš ir profesors Rīgas Tehniskajā universitātē. Redziet, piemin jau tikai tos, kuri pēc tam izsitās basketbolā, taču nepiemin tos, kuri pēc sporta skolas pabeigšanas strādā citās jomās un ir valstij svarīgi cilvēki. Tādu man pat ir vairāk nekā basketbolistu. Piemēram, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, sūtnis Jēgermanis, Jānis Endziņš no Uzņēmumu reģistra, 1. slimnīcas galvenais ārsts Andrejs Pavārs utt.

- Lasīju, ka Jums basketbola spēlēšana beidzās jau pirmajā treniņā...
- Jā. Aizgāju pie Hugo Krūmiņa uz pirmo treniņu. Visus nostādīja rindā - garos paņēma, bet augumā mazie varēja iet prom. Turpretī futbolā nevienu nešķiroja, pieņēma visus.

- Vai tas neradīja aizvainojumu pret basketbolu?
- Principā nē. Mācījos 1. vidusskolā un turnīri starp skolām bija ļoti populāri. Tolaik 1. vidusskolā mācījās tikai puiši, mums bija deviņas 8. klases un deviņas 9. klases. Skolotājs izdomāja, ka jārīko turnīrs, kurā startēs astoņas komandas. Protams, es nevienā no komandām nebiju. Teicu, ka pats uztaisīšu devīto komandu, to man atļāva, taču beigās arī tajā pats nemaz netiku. (Smejas) Biju vairāk kā organizators nevis spēlētājs.

- Bet, kur tad Jūs smēlāties visas basketbola gudrības?
- Mācījos. Kad atvēra Kirova rajona sporta skolu, mums bija basketbola nodaļa un daudz grupas. Paņēmu trenerus Aili, Čaksti, Purkalnu un Brigmani. Sporta skolā vēl bija modernā trīscīņa un smaiļošana, ar kuriem man nebija nekāda sakara, tādēļ, lai man būtu kādas stundas, sāku darboties ar basketbolu. Sākums bija smags, jo es nekā nezināju. No pirmā turnīra Tallinā atbraucu ar visiem zaudējumiem un žurnālists uzrakstīja, ka esmu atgriezies ar «divnieku» mugursomā. Tas manī radīja lielu spītu. (Smejas) Pēc rakstura esmu spītīgs - ja kaut ko gribu izdarīt, tad esmu gatavs to pierādīt par katru cenu. Man daudz palīdzēja Purkalns, kurš pats bija bijis gudrs spēlētājs, bet es viņu bieži vien kopēju.

- Kad pats sākāt realizēt savas idejas?
- Pēc kādiem desmit gadiem, kad sporta skolu pabeidza mani pirmie audzēkņi. Tad sāku kaut ko aptvert basketbolā. Man basketbolā patīk tas, kādu lomu spēlē ātras kājas, ātras rokas un ātra domāšana. Šīm trim lietām vienkārši ir jābūt. Kad atbraucām mājās no turnīriem, es vienmēr domāju - uz ko mēs zaudējām, kas mums trūkst? Pēc tam treniņos mēģināju, kā labot vai kompensēt šos trūkumus. Bet noteicošais bija tas, ka bērniem ilgas stundas bija jāpavada zālē vai ārā, jo vajadzēja ar kaut ko nodarboties. Piemēram, Valdis Muižnieks basketbolu sāka spēlēt tikai no 16 gadu vecuma, taču jau pirms tam viņš pēc skolas allaž bija «Dinamo» stadionā. Tagad tas nav tik vienkārši.

- Sakiet, vai vispār ir iespējams salīdzināt 1942. gada dzimušos bērnus tolaik un Jūsu jaunākos audzēkņus tagad?
- Protams. Agrāk bērni nenāca no sportiskām ģimenēm, viņi bija jāmeklē un jāskatās, kuram kas vairāk patīk. Citas nodarbes bērniem nebija, jo nebija ne televizoru, ne mobilo tālruņu. Ja viņš gribēja būt sociāli aktīvs, tad vajadzēja ar kaut ko nodarboties. Piemēram, maniem vecākiem nebija nekādas saistības ar sportu, bet mani ieinteresēja mans klasesbiedrs Lielmans, kurš spēlēja futbolu un gāja skatīties mačus. Vēl pirmskara gados viņš mani aizveda uz spēli starp Latviju un Poliju. Es zināju visus tālaika spēlētājus.
Turklāt tam laikam raksturīgi bija tas, ka katrs sportists nodarbojās ar diviem sporta veidiem - ar vienu ziemā (basketbols vai hokejs), bet ar otru vasarā (futbols). Vismaz tā bija lielajiem sportistiem un tas ļāva uzturēt sevi formā visu gadu.

- Tagad bērni pie Jums nāk no bijušo sportistu ģimenēm?
- Jā. Pie manis nāk Normunda Feierberga un Uvja Helmaņa dēli.

- Vai nav grūti ar bijušo basketbolistu bērniem? Viņi varbūt domā, ka paši vai vecāki visu zina vēl labāk par treneri.
- Nē. Lieta tāda, ka esmu norunājis ar vecākiem - ja viņi nāk uz spēlēm, tad no tribīnēm nedrīkst atskanēt nekādas piezīmes par tiesnešiem vai spēlētājiem. Sēdiet un mierīgi skatieties, bet, ja to nevarat, tad nenākat. Daži bija mazliet sašūmējušies, bet es viņiem atbildēju ar Raimonda Karnīša vārdiem: «Jūs variet runāt ko jūs gribiet un kā jūs gribiet, bet būs tā, kā es to teikšu.» Ja negribiet, variet iet citur, man nevajag.

- Kāds ir aizgājis?
- Nekur neviens neaizgāja. Teica, ka tad mums neesot ko te sēdēt. Tā arī ir, jo kamēr es te būšu, būs tā, kā es teikšu. Kad manā vietā nāks cits, tad viņš darīs pa savam. Ja kādi runā kaut ko savā starpā, tad manis pēc, bet spēles laikā nekādas mutiskas piezīmes nav bijušas.

- Cik viegli Jūsu cienījamajā vecumā ir atrast pieeju mazajiem censoņiem?
- Es ļoti mīlu bērnus. Un, jo mazāks, jo mīļāks. Tagad vecāki kopā ar vecāko brāli atveda arī piecgadīgo Raivo. Tētis prasa: «Nu, kā viņam iet?» Bet es saku: «Ziniet, viņam ir kumeliņa statuss.» Ko tas nozīmē? Redziet, ja ķēve ir piesieta, tad kumeliņš var staigāt apkārt kur vien viņš grib. Ja viņš bradā pa dārzu, tad tas vienkārši ir jāpieņem. Arī mazais Raivo, atnākot uz treniņu, kaut ko dara, tad apsēžas malā vai aiziet pie dzērienu automāta, bet tad aiziet pačurāt. Tā viņš pa zāli ņemas kādas divas stundas. Viņš man netraucē, reizēm pienāk un kaut ko paprasa, mēs parunājamies. Protams, ar vecākiem bērniem jau ir citādāk.

- No cik gadu vecuma tad bērns var sākt trenēties basketbolā?
- No sešu gadu vecuma. Ja vien bērns ir apķērīgs un kaut cik koordinēts, tad iemācīt viņam driblu un soļus nav problēmu. Man ir četri vingrinājumi - ja viņš tos izpilda, tad var iet pie groza kopā ar grupu. Dažs tiek galā jau ar pirmo reizi, bet, kamēr nesanāk, nav jēgas iet pie groza. Bet jābūt ļoti uzmanīgiem ar soda metieniem. Ja metiens nav ar vienu roku, bet viņš palīdz arī ar otru, tad tā ir drausmīga kļūda. Ja to ielaiž, tad to vairs nevar dabūt nost.

- Esat teicis, ka basketbolā tieši metiens ir Jūsu «slimība».
- Nesen biju komisārs «VEF Rīga» un Latvijas Universitātes spēlē. Redzu, ka spēlētāji nepareizi iegriež bumbu metienos no groza apakšas. Es jau teicu, ka vajadzēja nofilmēt kā pagājušajā sezonā meta [Ērls] Roulends - pēc viņa metiena bumba trāpīja vairogam pat pa stūri un tāpat gāja iekšā grozā. Tas ir nenormāli, cik jūtīgi viņš spēja uzgriezt bumbu. Es jau uzreiz varu saskatīt, vai metiens ir pareizs vai nepareizs. Arī [Kristaps] Janičenoks reizēm met nepareizi, ja tajā brīdī nepiedomā.

- Man vienmēr ļoti patika Aigara Vītola metiens no distances. Kuram, Jūsuprāt, ir Latvijas basketbolā tehniski vispareizākais metiens?
- Uzskatu, ka vislabākais metiens bija Valdim Valteram, kuram bija visīsākā metiena kustība. Jo īsāka ir metiena kustība, jo precīzāk iespējams uzmest. Pirms nepilna mēneša redzēju, kā soda metienus mačā [pret Sakramento «Kings«] izpildīja Andris Biedriņš (1/6). Esmu redzējis, kā viņš meta Rīgā, bet tagad - tas taču ir kaut kāds vājprāts. Rodas sajūta, ka viņš nervus ir jau tā sapurgājis, ka tīšām tā met. Viņam ir ļoti gara metiena kustība. Kas gan tur labs var būt?
Metienam jābūt ar visu ķermeni, nevis tikai ar roku. Piemēram, soda metienos Janičenokam ir tehniski labs izpildījums. Taču man nedaudz nepatīk viņa tālmetieni, kad viņš bumbu tur aiz galvas. Tāpat labs metiens bija Robertam Štelmaheram. Tagad labs metiens ir mazajam Štelmaheram, Bricim, Ojāram Siliņam...
Redzi, pie metiena arī ir jāpiestrādā un tam ir jāseko līdzi. Ja tas paliek paviršs, tad nav jēgas mest. Dienvidslāvi savulaik teica - ja esi paviršs un met bez vēlmes trāpīt, tad labāk nemet. Metienā gan liela nozīme ir talantam, tā sauktajai, «mīkstajai rociņai».

- Kas tad īsti ir tā «mīkstā rociņa»?
- Tas ir tad, kad spēlētājs ir atbrīvots, jo basketbolists nedrīkst spēlēt volejbolu. Volejbolā pirkstiem jābūt sasprindzinātiem, bet basketbolā - atbrīvotiem.
Metiens jau ir svarīgs, lai gan basketbolā vissvarīgākais elements ir atlēkušās bumbas pie sava un pretinieka groza. Tas, kurš izcīna bumbas, ir visvērtīgākais spēlētājs. Tāpat kā labs sedzējs. Ja parēķinām, ka uzbrukumā metienus procents ir 50, kas ir augsts rādītājs, bet jaunatnes basketbolā aptuveni 30%, tad uzbrukumā septiņas no desmit bumbām iet garām. Tāpēc ir tik svarīgi, kurš tās izcīnīs. Jau tagad saviem mazajiem mācu iegaumēt šādas lietas.
Piemēram, jau minētajā spēlē Latvijas Universitāte pret «VEF Rīga» uzlika zonas aizsardzību. Kā tas «Vefs» mocījās!? Un LU vinnēja gan trešo, gan ceturto ceturtdaļu. Tikai tāpēc, ka «VEF Rīga» nepareizi kustējās bumba. Es savējiem mācu - ja spēlējam pret zonu un bumba nonāk stūrī, tad par 200% ir jāmet. Bet viņi atdod bumbu atpakaļ un seko metiens no 45 grādiem. Taču pēc metiena no 45 grādu leņķa bumba var atlēkt jebkur, kamēr, metot no stūra, 95% gadījumu bumba atlec uz otru laukuma stūri, bet 5% gadījumu nāk atpakaļ. No stūra ir jāmet, bet otrā pusē jāsavāc atlēkušās bumbas. Turpretī «VEF Rīga» meta no 45 grādiem, LU savāca atlēkušās bumbas un ātrajos uzbrukumos guva vieglus punktus. Turklāt redzi, ja bumba atlec laukumā, tad uzreiz rodas iespējas ātrajiem uzbrukumiem, taču, ja bumba atlec stūros, tad uzreiz ātros tik vienkārši nevar izveidot. Diemžēl to neievēro.
Daudz braukāju līdzi Maijai Kubliņai uz Eiropas jauniešu čempionātiem kā otrais treneris un mans uzdevums bija nopētīt pretinieces. Francijas izlasei allaž bija tā, ka pēc atlēkušās bumbas vai gala auta pirmais numurs izskrēja un saņēma bumbu, bet divas tumšādainās jau skrēja uz grozu. Tādēļ galvenais bija uzreiz «nožmiegt» pirmo numuru, lai viņām spēle apstājas. Anete Jēkabsone-Žogota to lieliski izdarīja. Tie ir sīkumiņi, kas ir jāizdara.

- Kāpēc Latvija ir basketbola valsts? Vai tās ir tikai tradīcijas?
- Basketbols ir latviešu sporta veids. Domāju, ka 1935. gada uzvara Eiropas čempionātā nospēlēja savu lomu. Es gan tolaik vēl neko nezināju un neinteresējos par basketbolu. Par sportu sāku interesēties tikai vidusskolā.

- Bet, kāpēc leiši aizgāja mums priekšā?
- Tāpēc, ka tie, kas ir beiguši spēlēt basketbolu, paši ķeras klāt un turpina strādāt basketbolā. Kad 70-to gadu beigās un 80-to gadu sākumā strādāju komitejā, veicu pētījumu - cik no sporta meistariem, kas beiguši Fizkultūras institūtu. nodarbojas ar bērnu trenēšanu. Tikai četri no kādiem 80! Hendele, Zeltiņš... Pārējos gan tagad neatcerēšos. Turklāt agrāk basketbols nebija tik plaši izplatīts visā Latvijā. Tagad, pateicoties Valdim, ir Jaunatnes Basketbola līga, kas strādā. Tāpat ir arī Gunta Šēnhofa veidotā Eiropas Jaunatnes basketbola līga (EJBL). Uzskatu, ka bez tām nekas nebūtu.
Sistēma mums ir gana sakārtota, ir tikai jāgaida tās augļi. Tam pašam Šēnhofam esmu teicis: «Ja izvērtē, cik katrs basketbolam dod, tad tu esi traks!» Nosauciet man vienu basketbolistu, kurš iegulda tādu enerģiju. Viņš ir galda tenisists un autosportists, bet dara kapitālu darbu basketbola labā. EJBL ir piecas vecuma grupas un katrā no tām ir 32 komandas! Ir gan Krievijas un Lietuvas, gan Polijas un Spānijas, nemaz nerunājot par ukraiņiem, igauņiem, kazahiem un baltkrieviem. Tās ir 15 labas spēles sezonā - tas ir super! Latvijā spēlējot 1. divīzijā ir 12 labākās komandas un sezonas laikā sanāk divas, trīs nopietnas spēles.

- Bet, vai tas nav tāpēc, ka daudzi talantīgākie jaunieši no citām pilsētām pārceļas uz Rīgas basketbola skolām. Tāpat taču savulaik bija arī ar Valtera Basketbola skolu, uz kuru vecākajās grupās pārgāja vairāki citu komandu līderi.
- Tā jau ir. Bet runa ir par mazākiem basketbola centriem. Ja no Rēzeknes var dabūt Žani [Peineru], tad tas ir pareizi, jo viņš tur ir viens un neizaugs. Arī man savulaik klājās līdzīgi - vecākajās grupās man noņēma gan Žvīguru, gan Miglinieku, gan Štelmaheru. Tā ir iespēja izaugsmei. Taču, ja paņem vairākus un kādam jāsēž uz soliņa, tad nav jēgas. Paņem vienu, divus un uztaisi no viņiem kaut ko.
Pozitīvi ir arī tas, ka tagad mums ir slaidi puiši. Agrāk braucām uz Krieviju un mums nebija neviena divmetrinieka. Pretī nāca 2,05 un 2,08 metrus gari spēlētāji, bet man garākais bija 1,93 metri. Varējām uzvarēt tikai ar lēnu spēli, jo krieviņiem jau tas nepatika - viņiem visu vajadzēja ātri. Raimonds Miglinieks savulaik teica, ka Krievijā nevar spēlēt vairāk par vienu sezonu, jo kad atdod komandas biedram bumbu, tad ir «Ardievu, dzimtene!». (Smejas) Bumbu atpakaļ vairs nedabū un statistikas rādītāji krītas.

- Kā dabūt atpakaļ skatītājus uz basketbola spēlēm?
- Vajadzīgas uzvaras!

- Eiropas čempionātā bija pat četras uzvaras. Par maz?
- Par maz. Domāju, ka «VEF Rīga» dara nepareizi, startējot tik daudz līgās, jo cilvēks taču ir dzīvs organisms. Spēlētāji ir samocīti un nezina, kad un kurā līgā pret ko jāspēlē. Cik viņiem sanāk maču sezonā? Protams, NBA ir vēl vairāk spēļu, taču tās ir sakārtotas sistēmā, nevis pēc nedēļas pauzes jāaizvada trīs mači trīs dienās.

- Kurš no audzēkņiem Jums ir sagādājis vislielāko lepnumu?
- Redzi cilvēki ir ļoti dažādi. Štelmahers, Miglinieks un Žvīgurs ir pavisam atšķirīgu līmeņu cilvēki. Tāpat arī Janičenoks. Galants, pieklājīgs un izturēts ir Štelmahers. Viņš nekad ne ar vienu neielaidās sarunās par spēlēšanu citā klubā. Viņam bija saimnieks un viņš to klausīja. Žvīgurs bija citādāks. Uz laukuma viņš bija briesmīgs. Viņu nevēlējās tiesāt tiesneši un viņš nevienam neko nepiedeva. Janičenoks kā cilvēks ir perfekts. Ir sportiskā puse un ir sadzīviskā puse, kura Kristapam ir ideāla. Tāpat tagad ir Siliņam. Kāda nu kuram ir tā otra puse? Piemēram, [Armandam] Šķēlem otra puse ir galīgi draņķīga.

- Ņemot vērā, U-20 un U-18 izlašu panākumus, vai varam teikt, ka tagad Latvijas basketbolā ir talantīga paaudze, kuru meistarības līmenis ir virs vidējā?
- Jā. Turklāt uzskatu, ka pozitīvi ir tas, ka jaunus un labus spēlētājus var aizsūtīt uz ārzemēm - Spāniju vai Itāliju. Tur viņam noliek priekšā visu ko vien var un, ja vien viņš prot to izmantot, tad sanāk labs spēlētājs.

- Bet, kāpēc to pašu nevar izdarīt Latvijā?
- (Klusi) Pie tā nepiestrādā. Un kaut kas jau ir aizgājis garām. Vēl kamēr viņš ir maziņš, ir jāliek driblēt ar abām rokām. Jāizmanto tas, kamēr viņš dara to, ko viņam liek, nevis kas viņam patīk vai nepatīk. Ja spēlētājs iet pa kreiso pusi un driblē ar labo riku, tad jāseko trenera svilpei, jo spēlētājs nedara pareizi.
Tāpēc arī kā komisārs saviem tiesnešiem saku - svilpiet autus, svilpiet nestās bumbas, neļaujiet nostaigāt! Lai nebūtu tā, ka aizbrauc uz Eiropu un tur vienā mačā ir 30 kļūdas. Tie ir 30 zaudēti uzbrukumi! Tikai tāpēc, ka treneris palaiž garām un tiesnesis izdara to pašu, bet Eiropā neko garām nelaiž.
Piemēram, Elīnai Babkinai kāju darbība ir slikta. Viņai katrā spēlē nosvilpa četrus, piecus autus. Veči spēlē citādāk - saņemot bumbu, viņiem ir palēciens, un tad tu vari kaut ko darīt tālāk. Taču meitenes šo palēcienu netaisa un viņas gadījumā, kā ir garāks solis, tā ir nostaigāts.

- Balvu par mūža ieguldījumu esat saņēmis. Ko vēl gribētu dot Latvijas basketbolam?
- Saprotiet, man ir labi puikas. Zinot visus apstākļus, kādi mums ir Latvijā, es palūdzu un mēs ar vecākiem sarunājām, ka gandrīz visi aizgāja mācīties uz Rīgas Centra Humanitāro ģimnāziju, kur angļu valoda ir nevis divas, trīs reizes nedēļā, bet gan katru dienu. Es tad vairs jau nebūšu, bet, ja viņiem būs laba angļu valoda, tad plašajā Eiropas Savienībā atrast darbu nebūs problēmu. Otra lieta - kā otru svešvalodu ņemiet krievu valodu. Ja labi mācēsiet latviešu, angļu un krievu valodu, tad varētu būt garantēts darbs arī šeit, Latvijā. Piemēram, manai mazmeitai, strādājot labā amatā lidostā, problēma bija tieši krievu valodas nezināšana. Valodas ir jāmācās, bet kompjūterus tagad paši apgūst jau trīs gadu vecumā.
Es saviem audzēkņiem neļauju, lai uz liecības matemātikā būtu «pieci» vai «seši». Ūdens pauzē nosēdinu visus piektklasniekus rindā un saku: «Tagad rēķinām: 7x8+5:2+6=?».

- Un tomēr - varbūt Jums ir novēlējums tieši Latvijas jaunajiem basketbolistiem?
- Tagad ir iespējas redzēt NBA. Skatieties un mācieties. Tagad uz strīpas ir Tonijs Pārkers. Vērojiet to, kā viņš rīkojas ar bumbu, kā viņš taisa pauzes, kā iedod piespēles, cik viņam gaisā ir kustības. Un atdariniet! Uzlieciet sev mērķus, izvēlēties pozīciju laukumā. Pirms desmit gadiem un tagad - tehnika ir pavisam cita. Janičenoka tehnika - tas jau ir par vecu, bet Pārkera tehnika - tā šobrīd strādā. Bet, ja spēli var novest līdz tam, ka soda laukumā saspēlējas centri, tad pretiniekam ir nopietnas problēmas. Basketbolā vai volejbolā, hokejā vai futbolā galvenais ir piespēle. Ja ir eleganta piespēle, tad tas jau ir augstas meistarības apliecinājums.