Irbe: Pasaulē tukšas vietas nepaliek, vienmēr kāds tās aizņems (22)

- Strādāt par treneri un atrasties aiz komandas soliņa ir grūtāk nekā būt laukumā un ķert ripas? Vairāk sirmu matu vai mazāk?

- Grūti spriest par sirmajiem matiem un, paldies Dievam, to pārāk daudz nav. Šis čempionāts sirmus matus nedeva. Ja deva, tad tikai dabīgais process. Vai grūtāk uz soliņa? Atkarīgs kā kurš to definē. Es, protams, saku, ka fiziski grūtāk ir atrasties laukumā, toties pats ar savu darbību esmu spējīgs ietekmēt mača ritējumu un tā rezultātu. Trenerim ir mazāka fiziskā slodze, un, protams, ir iespēja ietekmēt notikumus laukumā, bet tik un tā tas atkarīgs no kāda cita. Tā jau ir vadīšana, motivēšana, pavisam cits zvērs. Ir runa par to pašu, bet pavisam no cita skatu punkta, sviras pielikšanas punkta.

- Bet tu spēj abstrahēties no tā, ka biji spēlētājs, un vari spēles laikā paskatīties uz maču savādāk?

- Sākumā bija grūtāk, jo spēlētājs manī būs vienmēr un visur. Galvā tik un tā izspēlēšu šīs situācijas. Es izjūtu šīs situācijas, vienīgi es neredzu spēli no vārtu laukuma, bet gan no sāniem, rezervistu soliņa, un man soliņš nekad karjerā nav bijis patīkams. Spēlētājs, sēžot uz soliņa, seko spēlei un ir tajā iekšā, vārtsargs malā tomēr uz beņķa nav spēlē.

- Vai kā bijušais hokejists, tu spēles zīmējumu uzreiz redzi – kļūdas, taktiskās nianses un citas lietas?

- Domāju, ka redzu savādāk nekā bijušie laukuma spēlētāji. Es tomēr spēli vēroju no aizsardzības un pašatdeves viedokļa, jo mans darbs bija novērst briesmas vārtu priekšā. Atmīnēšana, nolasīšana un attīrīšana. Varbūt tās nav kļūdas, bet nepilnības vai trūkumi, kas man ir jāpiesedz. Otrkārt, man kā spēlētājam bija jākomandē. Es nebļāvu, bet pacēlu balsi, lai viņi dzirdētu komandas, piemēram, iedrošināšanu vai brīdināšanu par to, kas tuvojas. Es redzu visu spēli, kura man priekšā, izņemot momentus aiz maniem vārtiem. Līdz ar to es spēles zīmējumu no aizsardzības viedokļa ļoti labi redzēju un spēju izanalizēt. Uzdevums bija spēlētājus iedrošināt, īpaši nestandarta situācijās. Principā tā bija būtiska daļa no manas spēles. Es centos atbalstīt komandas biedrus arī pēc kļūdām, nevis rakt nost. Zināju, ka ar spēlētāju jāspēl ē kopā viss mačs, un man pašam nepatika, ka uz mani bļauj. Līdzīgi darbojos arī čempionātā uz komandas soliņa, jo bija ļoti maz momentu, kur vajadzētu uzdot piparus un pateikt: «Šādi nevar rīkoties.» Niansēs par uzvārdiem neiedziļināšos, bet sacīju: «Seko līdzi ne tikai sev.» Ja ir pauze un tu atbrīvojies, tas atņem komandai iespēju turpināt uzbrukuma vilni, jo šī pauze ir par lielu. Vai arī otrādi, tieši vajag iepauzēt, kā to darīju es, kad man kājsargiem siksniņas regulāri nāca vaļā. Bet tās man bija vecmodīgas. Vadījos pēc situācijas un pauzes neņēmu, jo komanda spieda.

- Pēc šīs jaunās pieredzes trenera amatā varam uzskatīt, ka Artūrs Irbe atradis savu lauciņu un turpmāk strādās šajā profesijā, vai arī tu joprojām turpināsi darīt vairākas lietas, kuras saistītas ar hokeju, kā, piemēram, trenēt vārtsargus?

- Tu esi provokators (smejas)... Runāsim tā – uzskatu, ka man ir brīnišķīga dzīves skola, arī sportā. Izglītība – laba vidusskolas izglītība. Ņemot vērā, cik daudz es ceļoju un braukāju pa pasauli, izglītība ir laba, bet tālāk es izvēlējos sportu. Iesāku gan studēt toreizējā Valsts fiziskās kultūras institūtā, bet nebija iekšā. Vai nu visu vajadzēja atdot hoķim vai arī mācīties, bet tad hokejā tik tālu nebūtu aizgājis. Līdz ar to par skolotāju nevaru strādāt. Protams, kāds var apstrīdēt, vai varu strādāt par treneri, jo nepieciešams attiecīgs diploms. Kādreiz papīrs ir stiprāks par cilvēku. Es uz šo lietu paskatos arī no otras puses un saprotu, kādi cinīši, kas gāž vezumus, ir priekšā. Vai esmu atradis sevi šajā darbā? Dzīvē visu nosaka iespējas un katram tās tiek dotas. Var izvēlēties draugus, līdzcilvēkus, bet neizvēlamies vecākus un bērnus. Mēs arī izvēlamies savu ceļu, un iespējas būs vienmēr.

- Jautājums ir par to, kā šīs iespējas tiek izmantotas.

Jā, tieši tā. Mēs šeit runājam un pēkšņi garām var paiet cilvēks, kurš atstāj iespaidu uz visu mūžu. Ja tas ir kaut kas pozitīvs, vai mēs to spējam pamanīt vai nē? Man bija atvērta sirds un acis, bija cilvēki, kuri strādāja ar izlasi, un sev pateicu: «Nevēlos šo iespēju laist garām, jo beidzot ir tāda sajūta, ka vajag.»

- Tieši tagad?

- Jā, tagad, lai gan laiks nebija pateicīgs, jo pirms čempionāta prognozes bija diezgan pesimistiskas. Pasaulē tukšas vietas nepaliek, vienmēr kāds tās aizņems. Ja runājam par izlasi, izkrita daudz spēlētāju un bija iespēja šīs vietas aizņemt citiem. Vai tas ir Kristers Gudļevskis, Kristaps Sotnieks, Jānis Andersons un Agris Saviels. Vai tie ir uzbrucēji kā Mārtiņš Cipulis, kurš atgriezās pirmajā maiņā, Lauris Dārziņš, kurš kļuva par kapteini, Jānis Sprukts, kurš parādīja līdera īpašības. Tā varam saukt katru. Viņiem tika dota iespēja un katrs to savu spēju robežās izmantoja. Nav tā, ka viss notika pa tukšo. Lai iespējas izmantotu, vienmēr vajadzīgs kāds, kurš tic.

- Un, kurš rada...

- Arī, bet tās būs arī bez radītājiem. Tās būs! Vajag kādu, kurš tic, bet vislabāk, ka tici sev pats vai treneri, komandas biedri, līdzjutēji, paziņas un draugi. Ja kāds tic un ir iespēja, tad var notik labas lietas.

- Bet, Artūr, es neticēju, ka mēs varam uzvarēt čempionātā Krieviju. Tātad, tas ir slikti.

- Es tevi saprotu, es arī skatījos uz šo spēli reāli, bet ne reizi neesmu izgājis uz spēli ar domu, ka nevaram uzvarēt. Spēle sākas ar 0:0, pretinieks var neveiksmīgi nospēlēt un mēs varam sasniegt savu zvaigžņu stundu.

- Tādas izlasei ir bijušas.

- Jā, ir. Šīs lietas ir iespējamas, bet, lai to izdarītu, ir jātic. Vairākkārt esmu to minējis un manas domas nemainīsies – visas spēles var vinnēt, tas ir iespējams. Jāatceras 1976. gada čempionāts Katovicē, kur poļi ar 6:4 apspēlēja PSRS izlasi. Krievi vēlāk uzvarēja pasaules čempi. Poļiem nebija nekādu variantu, sēdēja ierakumos, bet aizskrēja pretuzbrukumos un sakrita goli. Pilnīgi neobjektīvi. Vai tiešām mēs esam tik ļoti vājāki par šo Krievijas izlasi, lai neuzvarētu, piemēram, vienu no piecām savstarpējām spēlēm?

- Francūži jau parādīja, ka to var izdarīt.

- Tieši tā. Ļoti vienkāršs piemērs. Francijas vārtsargs nospēlēja fantastiski un krieviem nevedās spēle, bet lai viņi analizē savas problēmas, mums jādomā par savu izlasi. Arī austriešiem bija iespēja, bet viņu vārtsargs nepavilka. Tāds ir tas čempionāts un nedrīkst nolikt ieročus pirms spēles sākuma.

- OK. Pamainam tematu. Pēc 2011. gada čempionāta Kirovs Lipmans no izlases ģenerālmenedžera amata atlaida Sandi Ozoliņu, kuram tas bija pirmais turnīrs šajā amatā. Gadu vēlāk pēc debijas izlasē tika patriekti treneri Artis Ābols un Viktors Ignatjevs, kuri neesot turnīrā spējuši saliedēt «Dinamo» spēlētājus, savukārt šī gada janvārī no izlases trenera pienākumiem atbrīvoja Aigaru Ciprusu, kurš amatā atradās vien divus mēnešus. Vai šie minētie faktori tev pirms sākt strādāt ar izlasi nelika iedziļināties situācijā un pajautāt sev: «Ja nu arī mani padzen no izlases pēc pirmajām neveiksmēm?»

- Grūti spriest nezinot, kāds bijis iemesls, bet tāds vienmēr ir un to vienmēr var sameklēt.

- Bet Lipmanam bieži tādu pat nevajag.

- Iemeslu vienmēr var sameklēt, katrs cilvēks ir citādāks un iemeslus redz un izprot savādāk. Un kurš ir tas soģis, kurš pateiks, kam taisnība, kam nē. Vēsture visu saliek savās vietās. Es godīgu pateikšu: esmu pateicīgs Latvijas Hokeja federācijai (LHF) un Kirovam, ka man tika dota iespēja vienoties un strādāt ar šo izlasi. Tas varēja šķist nereāli, bet galu galā - kur vēl varētu būt mana vieta un kur vēl es visvairāk vēlētos atrasties, ja ne kopā ar Latvijas izlasi?

- Bet tu noteikti zināji par šiem procesiem?

- Jā. Ir risks, ka varu tikt atlaists, pēc līguma kaut vai šodien, zinu, kādi līgumā ir noteikumi. Treneriem ir jāizpilda federācijas noliktais uzdevums un LHF lēma, ka jātiek 1/4 finālā. Principā tā ir galvas likšana giljotīnā. Var jau neko nedarīt un teikt, ka pastāv iespēja netikt ceturtdaļfinālā un tāpēc mani atlaidīs. Un tāpēc man nedarīt? Man tā varbūt bija vienīgā iespēja tuvākajā laikā strādāt ar izlasi. Jā, rēķinājos, ka varbūt dabūsim pērienu, bet tā ir iespēja un tā jāizmanto. Sakrita daudzas lietas – gan treneru sastāvs, gan Lipmana pretimnākšana. Kāpēc man to neizmantot? Jutu, ka spēlētāji labvēlīgi attiecas pret manu klātbūšanu izlasē. Vai tas kaut ko mainītu, ja čempionāts izveidotos savādāks? Tā bija mana pieredze un esmu gandarīts par to laiku, ko pavadīju kopā ar Latvijas izlasi un visiem ar to saistītajiem procesiem.

- Redz, stāsts par to, ka pēriens, kuri pieminēji, bieži vien no federācijas puses bijis neobjektīvs. Zinām, ka Lipmans bieži kažoku māk pārmest uz otru pusi. Kad dzirdēju, ka tu oficiāli pievienojies izlases treneru korpusam, biju nedaudz pārsteigts.

- Es saku, ka mēs ar Kirovu varējām vienoties un tā ir ļoti laba lieta. Viņš un LHF mani vēlējās izlasē redzēt. Lipmans pašlaik ir LHF prezidents un viņš lielos vilcienos ir lēmējs par to, kas notiek pašmāju hokejā. Jebkurš var ieņemt kaut kādu pozu, bet ko tas dos? Es vēlos palīdzēt Latvijas izlasei, mūsu hokejam, un šo redzēju kā brīnišķīgu iespēju, nevis kā risku, kas pēc tam notiks. Mūžīgi man vieta izlasē nebūs, laiks rādīs, cik ilgi te būšu. Bet šis ieraksts manā CV nebūs kauna traips, tā būs mana pieredze, un no tās vadoties turpināšu savu profesionālo darbību. Baidīties nedrīkst. Man bija ļoti viegli. Jā, bija par to jāpadomā, jo bija visādi blakus apstākļi, bet brīdī, kad pieņēmu lēmumu, nešaubījos. Pat zinot visus iespējamos riskus un rezultātus. Jāseko savām iekšējām sajūtām.

- Šis čempionāts tevī atklāja kaut ko jaunu?

- Protams, mēs visu laiku mācāmies.

- Uzzināji kaut ko tādu, ko iepriekš nezināji?

- Es pirmo reizi biju uz soliņa. Pirmo reizi savā dzīvē biju klāt praktiski visās sapulcēs un treniņprocesos. Pirmo reizi uzticēja vairāk trenera pienākumu kā jebkad iepriekš. Sapratu, ka mani šī atbildība nebiedē.

- Ka vari ietekmēt un palīdzēt...

- Jā. Atbildība ir liela. Zināmā mērā pat valsts priekšā. Atšķirība nav ārkārtīgi liela, bet tomēr ir – spēlēt vai trenēt. Šis bija pateicīgs posms.

- Viens no valstsvienības treneriem Toms Kūlens turnīra laikā man sacīja, ka Kristaps Sotnieks var doties spēlēt uz NHL, bet nesen lasīju, ka bijušais spēlētājs Andrejs Maticins uz KHL jau sūta jauno aizsargu Ralfu Freibergu. Viņš esot gatavs šim līmenim. Vai no tavas puses arī varam sagaidīt kādu lozungu pēc pasaules čempionāta?

- Spēlētājus jau var pacelt. Galvenais, kā spēlētāji to uztver. Par to, ka Sočam ir iespēja spēlēt Ziemeļamerikā un NHL, es īpaši neesmu šaubījies, tapēc arī viņam bija iespēja ierasties treniņnometnē Vašingtonā. Es pilnībā ticu, ka Gudļevskism ir iespēja izsisties līdz NHL, tas ir liels ilgtermiņa darbs, bet viņš no tā nebaidās. Viņam raksturs ir piemērots šāda mērķa sasniegšanai, bet līdz tam dzīvē vēl daudz darba jāiegulda. Soča pirmo reizi spēlēja tik būtisku lomu izlasē un ar saviem pienākumiem tika izcili galā.

- Manuprāt, perfekts čempionāts viņam.

- Protams. Aizsargam ir savas funkcijas. Ja runājam par Ralfu (Freibergu), viņš profesionālu hokeju praktiski nav spēlējis. Diez vai spēles Baltkrievijā var nosaukt par profesionālu sportu, ja esi iemests pie večiem. Šosezon viņš nospēlēja astoņas spēles un dažas pārbaudes spēles pirms čempionāta. Treneri kaut ko viņā saskatīja. Saviels atgriezās apritē ar ļoti stabilu sniegumu, šāds aizsargs šajā čempionātā mums bija nepieciešams. Ar lomu, kura viņam bija uzticēta, viņš ideāli tika galā. Grūti atcerēties, ka viņš būtu piesaistījis uzmanību ar kaut ko negatīvu, tā aizsargam ir izcila īpašība. Aizsargs principā nedrīkst kļūdīties. Pieminējām Cipuli. Man bija sajūta, ka Cipiņš savus divus golus čempionātā iemetīs. Tas varēja nenotikt, bet tā sanāca, ka divus svarīgus iemeta. Reti kurš ticēja, ka Dārziņš var parādīt līdera īpašības, bet viņam tās ir iekšā. Viņš sev noticēja.

- Bet, piemēram, Krišjānim Rēdliham čempionāts nesanāca.

- Par viņu varam runāt dažādi. Viņš ar savainotām ribām nospēlēja visu čempionātu un atlabšanas procesu sasteidza. Līdz pat turnīra pirmajai spēlei viņš nevarēja pilnvērtīgi slidot un trenēties, bet jāatzīst, ka Krišjāni bija grūti aizstāt. Jā, sakrita goli, bet nebija tā, ka viņš iegāza. Pārmest noteikti nevar. Drīzāk varam pateikt paldies, ka, neskatoties uz sāpēm, atdeva visu, kas bija. Gints Meija visu turnīru cīnījās ar traumu. Prieks ir par Andra Džeriņa izaugsmi, meistarībā viņs nepielika, bet spēles izpratnē gan. Viņam šī bija ļoti vērtīga pieredze un nešaubos, ka nākotnē tas viņam palīdzēs un ļaus kļūt par labuspēlētāju.

- Mūsu trešo, ceturto maiņu spēlētāji – viņu pašatdeve un izpratne, ka no tiem netiek prasīts izcils sniegums, attaisnojās. Ar Tedu runājām, ka būtu lieliski, ja ar šādu komandu varētu strādāt vienu sezonu dienu dienā. Protams, izlases specifika atšķiras no kluba.

- Tad jums ar Nolanu jāiet pie Lipmana un šī ideja jāliek galdā.

- (Klusums). Jārēķinās arī ar piederību klubiem, finanšu iespējām. Ir daudz aspektu, kas to ietekmē. Šis gan nebija ieteikums, bet gan mūsu iekšējās sajūtas, cik tas būtu forši, ja varētu ar šiem puišiem kopā strādāt ikdienā. Mums patika šis process. Jā, tas nebija vienkāršs, sākumā bija daudzas lietas, kurās sanāca arī aplauzties, bet kamēr kādam kaut kas netiek atņemts, viņš nesaprot, cik daudz viņam ir dots.

- Kādas ir tavas domas par viena vai otra spēlētāja pievienošanos izlasei čempionāta laikā no Ziemeļamerikas? Kopš esam Elites grupā, praktiski katru gadu gaidām kādu hokejistu no okeāna otras puses un parasti ar cerību, ka viņš krietni stiprinās komandas spēli. Es šos saucu par «gaidīšanas svētkiem», bet vai mums vienmēr jākoncentrējas uz to, ka ir kāds, kurš brauks un glābs mūsu izlasi? Starpcitu, tu pats arī esi bijis šādā statusā.

- Es teikšu tā – mēs atgriezīsimies pie tā, kā savu nostāju par Latvijas izlasi deklarēja Nolans, kad viņš stājās pie izlases stūres. Viņš sacīja: «Šajā izlasē ir jāspēlē hokejistiem, kuri vēlas pārstāvēt valsti neatkarīgi no blakus faktoriem.» Viņam ir jāgrib pārstāvēt izlasi. Ja kāds nevar atbraukt traumu vai citu iemeslu dēļ, neviens nav jāpierunā. Jāspēlē tiem, kuri vēlas. Tāpēc likt uzsvaru uz to, ka nav kāds atbraucis... Ja viņš vēlēsies, atbrauks pustraumēts, ja sapratīs, ka spēj palīdzēt. Atbrauks pa galvu, pa kaklu, kā to izdarīja Zemgus Girgensons. Tādai ir jābūt attieksmei, es savādāk to neredzu. Nevienu nav jāuzpērk un ar kaut ko jāvilina uz valstsvienību.

- Piemēram, prēmijām...

- Prēmijas var būt laba lieta, daļai hokejistu tās ir būtiskas, citiem tikai piedeva – tāds ir profesionālais sports. Galvenais ir vēlēšanās atrasties izlasē. Izlasē jābūt tādam klimatam, ka spēlētāji pat satraumēti vēlas atrasties tās tuvumā. Mums bija satraumēti hokejisti, kuri nāca uz treniņiem un gāja uz svaru zāli, nevienu prom nedzinām, jo viņi ir komandas sastāvdaļa. Jā, šobrīd ir traumēti, bet nākamajā turnīrā viņi būs vajadzīgi. Tā ir forša sajūta, ka viņi vēlas atrasties tuvumā, piedalīties procesā.

- Latvijas hokejs uz pasaules kartes. Mēs esam uz vietas, virzāmies uz priekšu vai krītam lejā?

- Šis ir objektīvi grūti novērtējams temats. Ja skatāmies pēc mūsu ranga, tad esam tur, kur ilgāku laiku esam bijuši. Tas zināmā mērā ir sasniegums, jo tādas izlases kā Dānija, Francija, Norvēģija, Baltkrievija, Šveice – visām ir vairāk NHL spēlētāju nekā mums. Bet mēs esam savā vietā starp viņiem un te mums ir kaut kas īpašs. Protams, ka atkal jārunā par finansējumu, kura trūkst, bet ne vienmēr visu nosaka nauda. Baltkrievijā ...... Aleksandrs Lukašenko ļoti ilgu laiku investēja hokejā, sakot, ka jāveido klubi, jāpastiprinās, jāpērk citu valstu spēlētāji un tā tālāk.

- Līdz brīdim, kad baltkrievi netika uz Soču olimpiskajām spēlēm.

- Ne tikai. Tas process virzījies jau ilgāku laiku, kur viņu hokejs iet lejā. Mūsu juniori savus vienaudžus Baltkrievijā apspēlē. Tas nozīmē, ka jābūt sistēmai un programmai, pie kuras ir jāpieturas. Mūsu hokejs attīstās, bet pārējās hokeja valstis attīstās vēl ātrāk, taču mēs turamies līdzi un izlase atkal dosies uz olimpiādi.

- Bet es būšu skeptisks šajā jautājumā - dāņu astoņus NHL spēlētājus mēs tuvākajā laikā diez vai noķersim.

- Nē. Lai sagatavotu NHL spēlētāju un viņš atrastu savu vietu, nepieciešami vecāki - entuziasti un šim jaunietim piemērots treneris. Bet vienu izdalīt un veidot par superzvaigzni nevar, tad jau ir parakstīts spriedums.

- Bet mums jau visi vecāki uzskata, ka viņu dēls spēlēs NHL. Entuziasms ir un vecāki ir gatavi kāpt pat laukumā, lai mācītu, kā jāspēlē.

- Par to būtu mums jāveido atsevišķa saruna. Nokļūt NHL ar katru gadu kļūst sarežgītāk. Pēdējo 15 – 20 gadu laikā līga ir ļoti mainījusies. 90. gadu sākumā NHL spēlētājs saņēma līdzīgi kā labi apmaksāts speciālists kādā nozarē. Tagad šīs algas ir grūti salīdzināt, līdz ar to tas izraisa lielāku konkurenci.

- Tas saduļķo arī visu spēlētāju tirgu.

- Jā, tieši tā. Nokļūt NHL ir ļoti sarežģīti. Tas nevar būt par pašmērķi, jo citādi var sanākt, ka tiek salauztas sirdis vecākiem un jaunajiem censoņiem. Ir jāsaprot, ko tas nozīmē un kādas ir iespējas. Vislielākā vērtība ir procesam, kuram tu izej cauri un ko iegūsti. Šī varētu būt tēma semināram.

- Šī var būt vēl viena tava joma spilgtajā karjerā - vadīt seminārus vai lekcijas.

- Ja ir interese, tad ar informāciju var padalīties. Tā varētu būt viena no tēmām, kuru var attīstīt.

- Kad tu pēdējo reizi biji Minskā?

- (Smejas ). Ar «Rīga 2000» komandu 2005. gadā.

- Un būsi arī nākamgad, kad tur norisināsies pasaules čempionāts. Kaut kādā statusā, bet tomēr būsi...

- Es nezinu, neko nevar garantēt.

- Tad es tev novēlēšu tur nokļūt.

- Tas nenāk par ļaunu. Minsku atceros kā pilsētu ar plašām alejām, to grūti aizmirst. No 13 gadu vecuma regulāri sākām braukāt uz Minsku, jo baltkrievi bija mūsu tuvākie un līdzvērtīgākie sāncenši.

- Artūr, kādu virsrakstu man šai sarunai likt?

- Es neko nevaru gribēt, jo ne jau es šo interviju pasūtīju. Man noteikumu nebija, tikai daži jautājumi (smejas).

- Paldies par sarunu.