Raksta virsraksts, zīmējums un teksta kopējā pamatdoma ir tā, ka «Saskaņas centrs» kā grieķu Trojas zirgu vēlas ievilkt valdībā pie trojiešiem (latviešiem) krievus un krievisko, kas, Antonevičaprāt, būtu gals visam latviskajam un Latvijas valstij kopumā, jo valsts tiktu iznīcināta no iekšpuses.
Protams, ja Latvijas valdībā pēc ilgiem laikiem atkal parādītos kāds etniskais krievs (pēdējais, šķiet, bija tēvzemietis Vladimirs Makarovs), būtu vienkārši lieliski, bet tā, liekas, nav problēmas būtība, jo ne jau etniskajās attiecībās šobrīd ir Latvijas galvenās problēmas.
Diemžēl M. Antonevičs nav pamanījis, ka Latvijas sabiedrībā tēvzemisko lozungu «Latvieti, nepadodies!» ir jau stabili nomainījis, manuprāt, daudz aktuālākais lozungs «Latvieti, nepārdodies!». Vienalga kam, vai tās būtu starptautiskās kooperācijas vai vietējie oligarhi, vai «pozitīvisma kampaņas». Un tautībai šeit nav nekādas nozīmes, jo korupcija pēc savas būtības ir internacionāla.
Tracināt tautu ar vietējo krievu radītajām «briesmām» apstākļos, kad mūs gaida plaša starptautiska darbaspēka migrācija (abos virzienos), ir vienkārši nožēlojami. Mums vairs nekad nebūs tik labi Latvijā integrēta cittautiešu daļa kā «vietējie krievi», kā to pamatoti atzīst Valsts prezidents.
M. Antonevičs ir sašutis, kā mēs iedrošināmies aizstāvēt savu vēlētāju, kas pārsvarā ir Latvijas pilsoņi – «vietējie krievi», intereses. Ko tad mums vajadzētu aizstāvēt – tēvzemiešu intereses vai «latviskā» lielkapitāla varu Latvijā? Priekš tā ir dibinātas citas partijas.
Un nav jau ne mazāko šaubu, ka Latvijas valsts mūsu vēlētājiem vēl ir vairākas lietas parādā.
Mazākumtautību skolu izglītības reforma ar tās slavenajām «60/40» proporcijām neapšaubāmi bija E. Repšes valdības sasteigts, nesagatavots un nepārdomāts solis. Šīs kļūdas tiek labotas lēnā un ilgā procesā. Maksa par kļūdām – pusizglītoti krievu jaunieši, kas papildina sabiedrības sociāli zemāko slāni. Vai tāds bija reformas autoru mērķis? Nu tad saņemiet rezultātu. Raksturīgi, ka valsts pārvaldē krievu jaunieši tikpat kā nestrādā. Vai kāds no valdošajiem ir padomājis, kā to veicināt? Valstij nevar būt vienaldzīgi, ko domā un kā izturas gandrīz 40% valsts iedzīvotāju.
Par valsts valodu un valodu oficiālajiem statusiem. «Saskaņas centrs» nekad nav pieprasījis Latvijā divas valsts valodas. Bet nacionālajām minoritātēm saskaņā ar konvenciju, kurai Latvija ir pievienojusies, ir tiesības savās kompakti apdzīvotajās teritorijās sazināties ar vietējo varu savā dzimtajā valodā. Latvija pagaidām šo konvencijas pantu uz papīra ir atrunājusi, bet tas nenozīmē, ka praksē gan Latgalē, gan Rīgā, gan citur nenotiek tieši tā, kā to prasa konvencija. Nu ko, turpināsim liegties un saņemt tradicionālus starptautisko organizāciju pārmetumus, ka mēs neievērojam konvencijas burtu. Konvencija rada neērtības slinkiem ierēdņiem, ne jau iedzīvotājiem – vai tie būtu krievi, vai latvieši.
Par valsts valodas lietošanu privātajā sfērā. Valsts valodas likums stingri nodala publisko un privāto sfēru, kurā valsts valodas lietošana reglamentēta minimāli. Tāda ir starptautiskā prakse. Tādēļ, ja latviešu jaunietim ir vēlme gūt panākumus daudznacionālos uzņēmumos, tad krievu un angļu valodas prasme tiks uzskatīta par priekšrocību. Šo patiesību var pieņemt vai nepieņemt, no tā jau nekas nemainīsies, cietīs vien jaunietis pats. Un savu kūtrumu mācīties valodas nevajag aizsegt ar nacionālu stāju. Bet ikdienas sarunvalodas izvēle uz ielas ir katra cilvēka kultūras jautājums – es, piemēram, neizlikšos nesaprotam vecāka gadagājuma krievu cilvēku. Un otrādi. Šīs lietas vienkārši nav iespējams reglamentēt.
Runājot par nepilsoņiem, ne jau «Saskaņas centrs» ir vainīgs, ka pašreizējā situācija ir tik nepatīkama. «Latviskās» partijas, sākot ar 1991. gadu, kad visi Latvijas iedzīvotāji tika sadalīti divās lielās grupās – pilsoņos un nepilsoņos –, ar savu tuvredzīgo politiku ir sistemātiski dzinušas sevi stūrī. Tagad stūris ir tik šaurs, ka paši nezina, kā tikt laukā. Paradoksāli, ka jebkurš bulgārs vai rumānis (moldāvs), kurš atbraucis šeit uz 6 mēnešiem strādāt, varēs vēlēt Latvijas pašvaldības, bet nepilsonis, kurš šeit dzīvo paaudzēs, nevarēs. Es bulgārus un rumāņus nebūt nepieminu noniecinošā nozīmē, jo vienkārši no vecajām ES dalībvalstīm uz Latviju acīmredzot masveidā cilvēki nebrauks – nav tas algu līmenis. Redzot šādas situācijas paradoksu, pilnīgi dabiski, ka daudzās starptautiskās cilvēktiesību organizācijās mūsu politiķus vienkārši nesaprot.
Par okupāciju. Man personīgi ir pilnīgi vienalga, kādā svešvārdā nosaukt Latvijas vardarbīgo iekļaušanu PSRS – vai tā būtu okupācija, aneksija vai inkorporācija, vai šo paņēmienu kombinācija, būtība no tā nemainās – iznācis slikti jebkurā gadījumā. Lai par apzīmējumiem strīdas starptautisko tiesību speciālisti un vēsturnieki. Mūsu oficiālā vēsture uzstāj uz vārdu «okupācija», citās valstīs domā savādāk, un tās ir viņu tiesības. Problēma šeit ir pavisam cita. Latvijas labējo politiķu leksikā pamatīgi ir iegājies termins «civilokupants» kā okupācijas rezultāts. Un šis vārds tiek attiecināts uz simtiem tūkstošiem cilvēku, kas ieceļoja Latvijā pēc 1940. gada. Šobrīd šis apzīmējums vairs netiek saistīts ar kādām juridiskām sekām, jo par «civilokupantu» deportācijām uz «etnisko dzimteni» vairs runā tikai A. Garda ar savām plintniecēm un atsevišķi «Visu Latvijai!» jaunekļi. Bet morālais fons no šīm runām ir ļoti nelabvēlīgs sabiedrības saliedēšanai. It sevišķi tādēļ, ka masveida izceļošana no Latvijas kļūst par būtisku un sāpīgu valsts problēmu. Speciālisti vērtē, ka tuvāko desmit gadu laikā mēs migrācijas dēļ vien varam zaudēt 200 tūkstošus iedzīvotāju. Mēs nevaram atļauties šķelt un zaudēt savus iedzīvotājus. Valstī valdošajai gaisotnei jābūt vienojošai, tādēļ pilnīga taisnība ir Valsts prezidentam V. Zatleram, kurš apgalvo, ka Latvijas krievi ir paši labākie krievi pasaulē.
Nobeigumā vēlreiz par Trojas zirgu jeb nodevīgo viltu, ar kuru «Saskaņas centrs» it kā vēloties nokļūt valdībā. Mums nav tāda mērķa – ne slepena, ne atklāta. Un ne jau tāpēc, ka mēs baidītos no atbildības par to, ka izniekotie «trīs treknie gadi» acīm redzami ir pārgājuši liesajos gados.
Ir tāds tautas teiciens, ka zivs pūst no galvas. Līdz šim sabiedriskā doma uzskatīja, ka šī galva pirmkārt ir valdība. Mēs vēlamies pierādīt, ka valsts kolektīvā galva ir parlaments – Saeima, kurā pūšanas procesi ir jāaptur. Ja nemainīsies klimats un procesi Saeimā, nemainīsies arī valsts politika. Mēs vēlamies, lai Saeima kļūtu par godīgu diskusiju vietu, kur publiski tiek izlemti valstij svarīgie jautājumi. Līdz šim tā nav bijis. Opozīcija var izstiepties vai sarauties, kliegt pilnā balsī, bet visus atbildīgos lēmumus valdošie pieņem šaurā lokā mierā un klusumā zvēru dārzos un citās līdzīgās vietās. Tādēļ mums ir daudz darāmā arī Saeimā. Izskatās, ka situācija nemainīsies un Saeimai draud pirmstermiņa atlaišana.
