Jansone: Meitenes saprot, ka valstsvienība ir iespēja «izsisties»

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Lita Krone/LETA

Latvijas sieviešu basketbola izlase ir startējusi pēdējos četros Eiropas čempionāta finālturnīros un 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs. Visos šajos turnīros viena no līderēm ir bijusi Liene Jansone, kura šajā pavasarī izlasē ir palikusi vienīgā no savas paaudzes basketbolistēm, tādēļ loģiski, ka viņai ir uzticēti komandas kapteines pienākumi. Jansonei šāds statuss valstsvienībā ir kaut kas jauns un viņa neslēpj, ka cīņa par ceļazīmi uz finālturnīru būs grūta, tomēr Liene nespēj iedomāties, ka nākamajā vasarā starp finālturnīra dalībvalstu karogiem Francijā neplīvos sarkanbaltsarkanās krāsas. Tieši šāda pārliecība noteikti iedrošinās arī jaunās spēlētājas.

- Neskatoties uz to, ka tava komanda «Pays d'Aix Basket» ieņēma tikai 14. vietu Francijas čempionātā, laukumā vidēji mačā pavadīji 30 minūtēs, tādēļ vismaz šajā ziņā vari būt apmierināta.
- Jā. Treneris ļāva man spēlēt, taču viena lieta ir spēlēt, kad viss ir normāli, bet pavisam cita - kad komandai spēle neiet. Uzskatu, ka mums bija ļoti laba komanda, taču reizēm ir tā, ka arī labas spēlētājas nevar saspēlēties. Un, ja vēl sezonas laikā piecus mačus zaudē pēdējās sekundēs un tev ir tikai viena spēle nedēļā, tad reizēm pat ir grūti saņemties, lai aizietu uz treniņu. Bija grūta sezona. Turklāt komandai draudēja izkrišana no augstākās divīzijas, tādēļ bija jūtams spiediens no kluba prezidenta un sponsoru puses.

- Kopvērtējumā «Pays d'Aix Basket» un «Lyon» komandām bija identiska bilance (7-19), tomēr vietu elitē saglabāja tava komanda.
- Jā. Turklāt nevis mēs uzvarējām, bet konkurentes nospēlēja neveiksmīgi un mums vienkārši paveicās. Sezonā uzvaru nebija daudz un tas nebija viegli, jo mēs taču spēlējam, lai uzvarētu.

- Kādi bija kluba mērķi pirms sezonas?
- Tikt Eirokausos un pacīnīties vismaz par vietu sešiniekā Francijas čempionātā. Tāpēc arī nesapratām, kas notiek, jo it kā mums bija gan spēlētājas ar vārdu, gan treneris tika mainīts, taču tas palīdzēja tikai īslaicīgi.

- Lai atrastu kluba mājvietu, kārtē vairākas reizes jāspiež uz «pietuvināt».
- Eksanprovānsa. Pilsētiņa tiešām bija maza, bet vieta bija fantastiska, laika apstākļi lieliski. Turpat netālu arī Marseļa un jūra. Jau kuro gadu ar komandas atrašanās vietu man bija paveicies, nevis tā kā Ievai Kubliņai («Bourges Basket»), kura bija mazā miestiņā ar vienu veikalu un vienu ielu. (Smejas) Taču sezona neizdevās, tādēļ arī dzīvošanas apstākļus īsti izbaudīt nespēju.

- Ja salīdzina ar Guntu Baško-Melnbārdi un Sabīni Niedolu, tad tu pie līguma tiki salīdzinoši ātri - septembra vidū.
- Tā gluži neteiktu. Biju viena no trim, četrām pēdējām, kurām vēl nebija līguma. Aģents teica, lai nesatraucos un trenējos, uzturu sevi formā. Tā arī notika - vienu dienu aģents zvanīja un jautāja, ko es domāju? Biju jau nolēmusi, ka braukšu vienalga kur. Ja darbiņš ir, tad jābrauc.

- Sabīne izteicās, ka Spānijā klubiem ir problēmas ar algu izmaksāšanu. Kā ir Francijā?
- Viss, kas tika solīts, bija izpildīts. Francijā Basketbola federācija ļoti kontrolē, lai klubi visu samaksātu laikus. Neviens klubs necenšas kavēties, jo tad nākas maksāt sodus. Turklāt Francijā klubiem budžeti nav tik lieli un komandas ir spēkos līdzīgākas. Par Spāniju gan esmu dzirdējusi, ka tur klubiem ir problēmas. Kamēr tur vēl spēlēju viss bija kārtībā, bet tagad tikai dažiem klubiem nav grūtības ar naudu.

- Ko zini par nākamo sezonu?
- Neko. Taču par to nemaz neiesprigstu, jo daudz kam esmu gājusi cauri. Tagad galvenais ir koncentrēties uz izlases spēlēm, jo pēc tam vēl būs daudz laika.

- Pagājušā gada nogalē tevi un Guntu Baško-Melnbārdi uzņēma Sienas universitātes Slavas zālē. Varbūt bijāt aizbraukušas?
- Nē, diemžēl netikām. Mums atsūtīja informāciju un aicināja, bet beigās atsūtīja video par mūsu karjeras kopsavilkumu. Pēc tam «Facebook» saņēmām ļoti daudz apsveikumu no tā laika komandas biedrenēm, treneriem un studentiem. Būtu bijis ļoti forši, ja varētu aizbraukt, jo biju redzējusi, kā notiek šī uzņemšana Slavas zālē. Ja sanāks, tad šovasar labprāt aizbrauktu un vismaz pastaigātos pa vecajām takām.

- Nostalģija?
- Ir jau. Tie tomēr ir četri gadi, turklāt tad es vēl pavisam jauniņa tiku aizsūtīta pāri okeānam. Bija jācīnās un prieks, ka tas izdevās un tagad cilvēki mani atceras. Izglītība? Izmācījos biznesa un mārketinga menedžmentu. Vectēvs jau katru gadu atgādina, ka ar katru gadu iegūtās zināšanas paliek bez pielietojuma un pazūd. Tomēr es par to nesatraucos, jo diploms man ir. Daudziem sportistiem tagad nav izglītības un par to būtu jāsatraucas. Lai nu kā - tagad tāpat iesākt biznesu nespētu, jo kamēr spēlēju, gribu pilnībā sevi veltīt basketbolam.

- Par valstsvienības jaunajām spēlētājām viss ir skaidrs - viņas grib sevi apliecināt. Bet kur tu smelies motivāciju, ja ņemam vērā, ka vairākas tavas paaudzes spēlētājas jau beigušas karjeru izlasē? Godīgi sakot, šķita, ka arī tu varētu pieslēgties šim bariņam.
- Biju izbrīnīta, kad preses konferencē man par to jautāja, jo tas bija katras meitenes personisks lēmums. Saprotu, ka es un Gunta esam visu laiku spēlējušas kopā, tādēļ cilvēki domāja, ka arī karjeru izlasē noslēgsim kopā, taču nē. Mēs respektējam viena otru un atbalstam. Kad treneris Aigars Nerips man ap Ziemassvētkiem zvanīja, es teicu, ka, ja vien ar veselību viss būs kārtībā, tad būšu. Motivācija? Vienkārši iekšā ir sajūta, ka vēl kaut ko varu dot, turklāt jaunās spēlētājas ar lielām acīm skatās un nāk pajautāt. Varbūt arī tāpēc, ka jaunās spēlētājas tiešām ir ļoti foršas, nāk pretī un grib uzņemt jaunu informāciju.

- Tad jau tev nākotnē piestāvētu treneres profesija jeb pārāk labi apzinies vecāku (Daigas un Ziedoņa) aroda mīnusus.
- (Smejas) Cilvēki jau saka, ka man tas varētu padoties, bet laiks rādīs. Pēc saviem vecākiem redzu, cik daudz laika un enerģijas paņem trenera darbs. Protams, ir jau fantastiski, kad redzi ieguldītā darba rezultātus, bet... Asinīs man tas ir, taču nopietni par to domājusi neesmu.

- Varbūt tevi motivē vēlme no izlases aiziet pēc kāda sasnieguma, jo pagājušās vasaras Eiropas čempionāts tomēr beidzās uz bēdīgas nots.
- Tā bija, sajūtas nebija labas. Ja esi izbaudījis olimpiskās spēles, tad noteikti gribēsi vēlreiz tur nokļūt. Bet šobrīd jādomā par pirmo soli - tikšanu uz Eiropas čempionāta finālturnīru Francijā. Tas nebūs viegli izdarāms, taču es nespēju iedomāties, ka Latvijas valstsvienība varētu netikt uz finālturnīru.

- Runājot par olimpiskajām spēlēm, vai skatīsies sieviešu basketbola turnīra mačus?  
- Uzskatu, ka tas ko paveicām, nokļūstot Pekinas olimpiskajās spēlēs, ir kaut kas neaizmirstams. Taču nevajadzētu iedomāties, ka tagad mēs tur spēlēsim regulāri. Skatīšos spēles un atcerēšos patīkamos mirkļus pirms četriem gadiem. Varbūt arī pati aizbraukšu pavērot sacensības klātienē.

- Klau, tev laikam izlasē tagad ir ja ne gluži mammas, tad vismaz vecākās māsas statuss...
- Esmu jau sevi paspējusi nosaukt par omīti. (Smejas) Protams, ir brīži, kad treniņos nepieciešams savākt komandu, jo īpaši sākumā, kad ir daudz jaunu spēlētāju, viena otru tik labi nezinām, turklāt ir daudz jaunas informācijas, tādēļ rodas nogurums. Treniņi tiešām ir bijuši grūti, tādēļ uz noguruma pamata arī smadzenītes vairs negrib strādāt tik labi. Tādos brīžos ir nācies sasaukt komandu laukuma centrā, aicināt dziļi ieelpot, nomierināties un palīdzēt vienu otrai. Arī man tas ir kaut kas jauns. Nu jau labāk saprotos ar treneri Neripu, zinu, kad varu viņu papildināt, bet kad labāk paklusēt. Katrā ziņā biju priecīga, kad treneris mani iecēla par kapteini. Man ir bijuši labi piemēri.

- Ko tu redzi šīs paaudzes jaunajās spēlētājās, kas nepiemita Anetei Jēkabsonei-Žogotai, Baško-Melnbārdei, Kubliņai vai Tamanei? Vai varbūt otrādi - kas trūkst šībrīža jaunajām basketbolistēm?
- Grūti pateikt. Tolaik Gunta un Anete izlasē jau ienāca ar savu vārdu un talantu, bet šīm meitenēm valstsvienība ir iespēja sevi pierādīt. Man patīk, ka viņas nāk uz visiem treniņiem, neizturas pret šo iespēju vieglprātīgi. Viņas saprot, ka šī ir iespēja kaut ko sasniegt, treniņos ir tādi kapiņi. Lai gan viņas ir pavadījušas sezonu Latvijā, meitenes cīnās ar mums un redz, ka tā ir iespēja tikt tālāk. Patīk, ka viņas nav nolaidušas rokas un saprot, ka tikai šādi var sanākt kaut kas labs. Tikai ar smagu darbu var kļūt par tādām spēlētājām, kā Gunta un Anete.

- Ja nav liela talanta vai neaizbrauc uz ASV, tad izlase ir vienīgā iespēja sevi parādīt augstākā līmenī.  
- Jā. Ja netiec pamanīta, kā Elīna [Babkina] vai Sabīne [Niedola], tad tas ir vienīgais ceļš. Atkārtošos, ka mums ir patiešām ļoti labas meitenes. Viņas grib strādāt un viņām ir pareizā domāšana. Pēc zaudējuma pirmajā pārbaudes spēlē Baltkrievijai mums bija maza sapulce un es viņām teicu: «Jūs esat gudras, fantastiskas meitenes. Tikai uz priekšu un viss būs labi!», bet nākamajā dienā mēs uzvarējām Lietuvu un visas meitenes uzplauka. Viņas grib iet uz priekšu, nevis samierināties ar pašreizējo līmeni.

- Svētdien pirms spēles pret Lietuvas izlasi tāpat kā pirms gada dosieties gājienā, mudinot sievietes piedalīties akcijā «Es iešu!» un pārbaudīt savu krūšu veselību.  
- Pirms gada, kad mums piedāvāja to darīt, pašas vēl īsti nesapratām, kas būs jādara. Taču tad pamazām mūs sāka iepazīstināt ar statistiku un mēs sākām saprast, ka tā ir liela problēma, par kuru cilvēki diemžēl neaizdomājas. Uzzinājām, ka ir sievietes, kuras dzīvo laukos un vienkārši netiek uz pārbaudēm, jo nav līdzekļu, tādēļ slimība tiek ielaista. Bija prieks viņām palīdzēt. Kad pēc gājiena ienācām ģērbtuvē un ieraudzījām rozā formas tērpus, par kuriem bija tikai labas atsauksmes, sajūtas bija lieliskas.

- Man jau šķiet, ka tās ir visskaistākās formas, kādās esat spēlējušas...
- Jā, taču es uzreiz teicu, ka šajās formās regulāri nespēlēsim, jo citādi pazudīs šī rozā krāsas būtība. Mums ir jāspēlē karoga krāsas formās, bet rozā krāsai ir jāasociējas ar šo akciju.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu