Jordānijas dārgumi

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Var gadīties, ka ceļojot pa Jordāniju, saņemat uzaicinājumu pavakariņot kopā ar beduīniem viņu teltī. Nav iemesla panikai - beduīni ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, lai arī, baudot viņu pagatavoto mielastu, derētu ievērot vairākus svarīgus sīkumus.

Ļoti iespējams, ka pagatavotais ēdiens būs sautēts jērs ar rīsiem, kuru pasniegs vienā lielā kopējā bļodā, bet, lai izskatītos iespaidīgāk, virsū vēl uzcelta lopiņa galva. Nav vajadzīgi ne šķīvji, ne dakšiņas – no bļodas ar roku paņemtais tūlīt pat nonāk mutē. Protams, šajā brīdī svarīgi, lai rokas būtu kārtīgi nomazgātas. Taču vēl vajag atcerēties, ka ēdienu no bļodas nevajadzētu ņemt ar kreiso roku. Katrai rokai te ir sava loma un uzdevumi. Ar labo veic cēlus darbus, bet kreiso biežāk lieto, hmm... pēc tualetes apmeklējuma vai tamlīdzīgās procedūrās.

Ēšanas laikā var gadīties arī kāda cita kutelīga situācija. Proti, namatēvs, rūpējoties par viesiem, cenšas viņiem priekšā novirzīt garšīgākos ēdiena gabaliņus, bet visievērojamākais ciemiņš pretendē uz galveno «labumu» – jēra aci. Ne katrs ir gatavs nobaudīt šādu īpatnēju delikatesi, lai gan paši beduīni to notiesās kāru muti.

Jāatzīstas, ka Jordānijā šādu ēdienreizi šoreiz tomēr nenācās piedzīvot. «Tie beduīni, kurus jūs satiksiet, patiesībā nav beduīni, bet vairs tikai pusbeduīni. Beduīnam galvenais ir dzīvesveids. Īsti beduīni ceļo pa tuksnesi, dzīvo kazādas teltī un gana lopus, bet šiem jau ir mobilie telefoni, pašiem savas automašīnas,» mūs brīdina vietējais gids Džordžs. Bet tad jau arī par īstiem latviešiem varētu saukt tikai tādus, kas staigā pastalās un ēd skābputru... Šā vai tā, beduīnu gars Jordānijā ir jūtams (brīžiem tūrisma veicināšanas nolūkos tas tiek pārspīlēti samākslots). Piemēram, kādu rītu, izgājis nelielu līkumu aiz viesnīcas, pamanu interesantu skatu – krietni nolietota apvidus auto bagāžniekā izslējusies kaza, kuru apstājuši trīs vīri tradicionālajos beduīnu tērpos un par kaut ko sparīgi sarunājas. Prasu, vai varu nobildēt šo visnotaļ eksotisko skatu. «Nē, nē,» iebilst viens no vīriem, tomēr otrs viņu attur un rāda, ka kazu drīkst bildēt, bet viņi paši tikmēr paies malā. Islāma reliģija aizliedz attēlot cilvēku sejas, tāpēc šāda izvairība ir saprotama.

Pavisam cita gaisotne valda apmetnē Wadi Rum tuksnesī. Te viss domāts tūristiem – filmējiet, bildējiet pēc sirds patikas. Vietējie ne tikai uzcirtušies krāšņākajos parādes tērpos, bet arī dzied un dejo. Vai par lielu prieku šveiciešu pensionāru grupai sarīko izrādi «Beduīnu kāzas». Interesantākais pasākums izrādās vakariņu gatavošana. Vienubrīd beduīnu jaunieši ķer lāpas un dodas tuksneša virzienā, aicinot klātesošos sev līdzi. Gājiena mērķis ir divas smiltīs ieraktas mucas, kur, izrādās, jau dažas stundas uz apakšā iebērtajām karstajām oglēm top cepetis. Sena beduīnu recepte!

Tomēr, ja apnīk šī izrāde, var doties dziļāk tuksnesī vientulībā skatīties zvaigznes. Naktī tas šķiet noslēpumaini baiss, toties jau rītausmā atmirdz dzelteni sarkanīgos toņos, apskaidrojot, kāpēc par šo vietu tik ļoti sajūsminās visi, kas te reiz bijuši.

Petra

Petra – pilsēta, kuru klintīs izveidojuši senie nabatieši, – esot lielākais Jordānijas dārgums. Tā rakstīts visos tūrisma ceļvežos. Kad pērn noslēdzās interneta balsojums, kuri no cilvēku veidojumiem būtu pelnījuši jauno «septiņu pasaules brīnumu» godu, daudzi pārsteigti ievēroja, ka starp šiem brīnumiem ir arī Jordānijas Petra (toties ārpus saraksta palicis gan Parīzes Eifeļa tornis, gan Maskavas Kremlis, gan britu Stounhendža, gan daudzas citas). Tā bija vērienīga akcija, kurā piedalījās 70 miljoni cilvēku no visas pasaules. Kad oficiāli tika paziņoti jaunie «pasaules brīnumi», Jordānijas tūrisma ministrs svinīgajā ceremonijā esot no prieka lēkājis pa skatuvi.

Petra – nosaukums, ar kādu šo vietu pazīst mūsdienās, – ir grieķu vārds, kas tulkojumā nozīmē «klints». Vietējie iedzīvotāji to kādreiz sauca par Rakemu, bet dažreiz to tēlaini mēdz dēvēt arī par «Rožsārto pilsētu». Rozes Petrā gan nemana, tikai vietām caur smiltīm spraucas tulpēm līdzīgi augi. Toties rožaini sarkanīgas ir klintis, kurās nabatieši reiz izveidojuši savu pilsētu. Tas notika pirms divarpus tūkstošiem gadu. Tolaik te garām gāja svarīgi tirdzniecības ceļi no Dienvidarābijas, Etiopijas, Somālijas uz Ēģipti, Gazu, bet tālāk pāri jūrai uz Romu un Grieķiju. Petras ziedu laikos te dzīvoja ap 30 000 cilvēku. Pilsētā bija ierīkota tam laikam ļoti moderna ūdens apgādes sistēma, kuras atliekas var apskatīt arī šodien. 56. gadā Petra nonāca romiešu kontrolē, un arī šā laika vaibsti pilsētas sejā viegli atpazīstami – starp nabatiešu alām un greznajām kapenēm vienubrīd parādās arī romiešu amfiteātris un kolonnas, kā arī gludi bruģēts ceļš. Vēlākajos gadsimtos pakāpeniski zaudējot savu agrāko varenumu, Petra uz kādu laiku tika nolemta aizmirstībai.

Šodien katrs pats var nedaudz iejusties pilsētas jaunatklājēja lomā. Tas tāpēc, ka senā pilsēta ir apslēpta svešām acīm un vienīgais ceļš uz to ir šaura aiza starp klintīm. Uzsākot ceļu, ir tikai aptuvena nojausma par to, kas sagaida galā. Tieši apkārt valdošā noslēpumainība savulaik piesaistīja piedzīvojumu filmas par Indiānas Džonsu veidotājus, kuri bija pārliecināti, ka šajā vidē lieliski iederētos kāda «apslēpta» manta.

Lai vēl vairāk saasinātu šīs izjūtas, mēs Petrā ierodamies vēlā vakara stundā. «Nopērciet lakatu, tas pasargās no vēja,» mūs aicina retie tirgotāji, kuri vēl nav slēguši savas suvenīrbodītes. Viņi paši arī gatavi parādīt vairākus veidus, kā šis lakats vislabāk izmantojams. Sarkanbaltā arābu galvassega izrādās tiešām noderīga lieta – tā var gan sildīt, gan aizsargāt no saules un smiltīm. Tikmēr apkārtnē sāk pulcēties arī citi ļaudis, kas nolēmuši izbaudīt naksnīgo Petru. Kāds vīrs aicina doties ceļā, taču pirms tam lūdz izslēgt mobilos telefonus un neaizrauties ar skaļām sarunām. «Izbaudīsim klusumu,» viņš aicina, kā arī brīdina, lai pārāk daudz neskatāmies uz zvaigznēm. Tas, bez šaubām, esot ļoti interesanti, taču šoreiz svarīgāk skatīties zem kājām.

Pēc pusstundas soļošanas esam pie mērķa – tā dēvētās Dārgumu glabātavas (arābu valodā – al Khazneh), klintī izcirstas ēkas, kas kļuvusi par Petras simbolu. Taču šoreiz tā tīta tumsā, vien vairāki desmiti sveču lukturu to mazliet apgaismo. Vēl pēc brīža, kad nācēji paguvuši ātri dalīties pirmajos iespaidos un čalošana pierimusi, no tumsas atskan vientuļa beduīna dziesma.

Kad nākamajā dienā redzam to dienas gaismā, viss ir citādi. Dārgumu glabātavu ielencis daudz lielāks cilvēku pūlis, te valda rosība – kamieļu un ēzelīšu saimnieki piedāvā transporta pakalpojumus, dažādās valodās skan stāsti par Petras vēsturi. Uzzinām, ka krāšņākās klinšu ēkas te ir kapenes. Dzīves laikā nabatietis varējis iztikt ar pieticīgu mājokli, taču pēc nāves viņš gribējis atdusēties greznībā – tā, lai pat pēc daudziem gadsimtiem būtu ko brīnīties. Liela daļa kapeņu šodien gan ir tukšas, un nevienam nav precīza skaidrojuma, kur pazuduši līķi. Iespējams, tos izrakuši paši nabatieši, kad pēc zemestrīcēm nolēmuši pamest pilsētu, iespējams, «piestrādājuši» laupītāji.

Turpat pie kapenēm tiek tirgoti dažādi krāmi, un frāzes «one dinar», «oģin dinar» («viens dinārs» – angļu un krievu valodā; viens Jordānijas dinārs – apmēram 70 santīmi) zina pat sīkākie puišeļi. Viņiem gan vēl nav preces, ko tirgot, tāpēc uz letes tiek likti pašu salasīti akmentiņi.

«Sagaidīsim saulrietu kalna galā,» aicina Džordžs. Lai tur nokļūtu, vislabāk esot jāt ar ēzeli. To atrast nav liela māksla, jo ezelīšu saimnieki savu piedāvājumu azotē netur, bet izkliedz ik uz soļa. Norūpējies, taču smaidīgs arābs piedāvā uzvest mani kalnā par trim dināriem. Šķiet, viņā nejūtu daudziem austrumu tirgoņiem tik raksturīgo mantrausību, tāpēc piekrītu piedāvājumam. Padzirdējis, ka citiem kalnā kāpējiem Džordžs sagādājis ēzelīšus par pieciem dināriem katru, nedaudz pabrīnos. Tikai vēlāk izrādās, šajā maksā gids ierēķinājis arī starpniecības procentus, kas ieslīd viņa paša kabatā. Toties mana ēzelīša saimnieks izrādās lāga vīrs, kurš diezgan labi zina angļu valodu un paspēj pastāstīt, ka viņam ir septiņi bērni, bet ēzelītis, vārdā Murzuks, esot liels izēdājs.

Skats kalna galā izrādās samaksātās naudas vērts. Te ir kluss un mierīgs, var laiski iedzert tēju ar piparmētru vai uzpīpēt ūdenspīpi, bet pats galvenais – te ir lielisks skats uz robotajām kalnu virsotnēm un aiz tām arī uz Izraēlu.

Ammāna

«Karaļu ceļš» – pa to no Petras var nonākt Jordānijas galvaspilsētā Ammānā. Kādreiz pa to pārvietojušies tirgotāji un svētceļnieki, tagad tas ir patukšs, jo daudzi ceļotāji dod priekšroku jaunākajam un modernākajam «Tuksneša lielceļam». Taisnības labad – arī «karaļu ceļš» lielākoties vijas caur tuksnesi, taču šķērso vairākus dabas rezervātus, bet, nedaudz nogriežoties, var apmeklēt interesantas vēsturiskas vietas. Piemēram, Karakā izpētīt krustnešu cietoksni vai Madabas baznīcā apskatīt senu mozaīku, kas veidota kā Tuvo Austrumu karte ar Bībeles motīviem.

Jordānijas lielceļi šķiet tukši un mierīgi, bet galvaspilsēta nepieradušam autobraucējam pirmajā mirklī ir kā milzīga «trako māja». Nerakstīti noteikumi – brauc, cik vien ātri spēj. Te var manīt, ka sievietes šajā valstī nav tik beztiesiskas un vārgas, kā dažreiz mēdz iztēloties rietumnieki, tieši viņas izceļas ar agresīvo braukšanu un nekautrējas notaurēt lēnīgākus vīriešus. Arī satiksmes regulēšana sastrēguma laikā uzticēta daiļā dzimuma policistēm.

Visbeztiesiskākie Ammānā ir kājāmgājēji. Lai arī vietām simboliski iezīmētas gājēju pārejas, šķērsot ielu straujajā auto plūsmā ir gandrīz neiespējami. Arī vakarīga pastaiga nesanāks, jo ietves te ir retums. Ne tramvajs, ne metro galvaspilsētā nekursē, autobusi – ļoti reti. Ja vēlies kur nokļūt – ņem taksometru, kuru Ammānā netrūkst. Kādu vakaru apstādinām vienu no tiem, lai aizbrauktu uz Šmeisani rajonu. Smaidīgs taksometra vadītājs to sola izdarīt, lai gan pēc brīža saprotam, ka viņš īsti nemaz nesaprot, uz kurieni jāved. Vienlaikus stūrējot auto un urbjoties manā kartē, taksists šķoba ģīmi un cerīgi prasa, vai gadījumā nedaudz nerunāju arābu valodā. Saņēmis noraidošu atbildi, viņš zvana pa mobilo un kaut ko prašņā, šķiet, cenšoties noskaidrot, kur tāds rajons vispār atrodas. Ne pārāk pārliecināts viņš beidzot apstājas un saka: «Šī te ir Šmeisani.» Diemžēl šādi taksisisti nezinīši galvaspilsētā nav retums.

Ammāna ir tipiska arābu lielpilsēta – pārapdzīvota, liela, skaļa un bezpersoniska. Kultūrvēsturiskās vietas (amfiteātris, senās Filadelfijas pilsētas drupas) saglabājušās no Romas impērijas laikiem. Tomēr, ja ir vēlme sīkāk pētīt romiešu laika liecības Jordānijā, labāk doties uz Džarašu, kas atrodas tikai 60 kilometrus no galvaspilsētas. Senās pilsētas daudzās kolonnas pārsteidz pat tos, kuri pārliecināti – lai iepazītu senās Romas kultūru, jābrauc uz pašu Romu, nevis Tuvajiem Austrumiem.

Jordānijā nereti var dzirdēt lepnus apgalvojumus – te nezog, jo to neļauj reliģija un beduīnu goda kodekss. Uz šādiem stāstiem gan nevajadzētu paļauties. To, ka Jordānijā zog tāpat kā citās valstīs, uz savas ādas pārliecinājos Ammānas viesnīcā «San Rock». Naudasmaku, kuru pa dienu biju atstājis savas istabiņas skapī, vakarā tur vairs neatradu.

Pa Bībeles vietām

Ceļojums uz Jordāniju noteikti būs interesants cilvēkiem, kas cītīgi studējuši Bībeli, vai labs pamudinājums vēlreiz rūpīgi pārlapot Svētos rakstus. Daļa no Bībelē aprakstītajiem notikumiem esot risinājušies tieši Jordānijas teritorijā. Viena no šādām vietām ir Nebo kalns, kur Mozus kāpis, lai skatītu Apsolīto zemi. Tepat netālu, kā vēsta leģenda, viņš arī esot apglabāts. 2000. gadā sava svētceļojuma laikā šo vietu apmeklēja arī Romas pāvests Jānis Pāvils II. No Nebo kalna tiešām paveras labs skats uz Izraēlu (skaidrā laikā labi var redzēt Jerikas pilsētu) un Nāves jūru. Cita vieta, uz kuru, ierodoties Jordānijā, steidz svētceļotāji, ir Jēzus kristīšanas vieta pie Jordānas upes. Par tās autentiskumu zinātnieki gan joprojām strīdas, jo ir arī viedoklis, ka tas noticis Izraēlas teritorijā.

Kam ar to vēl nav gana, ir visas iespējas meklēt vietu, kur netālu no Nāves jūras reiz, iespējams, atradušās netiklās, grēcīgās pilsētas Sodoma un Gomora. Taču jāņem vērā, ka pēc Dieva dusmām no tām nekas pāri nav palicis, pat drupas ne. Tas, protams, krietni apgrūtina meklēšanu.

Lai gan Tuvie Austrumi politiski tiek uzskatīti par «karsto punktu», kur dažādu reliģiju pārstāvji izsenis naidojušies savā starpā, Jordānija parasti centusies izvairīties no šiem konfliktiem. 92% valsts iedzīvotāju ir musulmaņi (attiecīgi 90% pieder šiītiem, bet 2% sunnītiem), 7% – kristieši, bet nekāda naida starp viņiem neesot. Kristiešiem pat ir dažas privilēģijas. Atšķirībā no Latvijas Jordānijā nedēļas brīvās dienas ir nevis sestdiena un svētdiena, bet piektdiena un sestdiena. Taču kristiešiem svētdienās ļauts ierasties darbā vēlāk, lai viņi pirms tam varētu apmeklēt dievkalpojumu.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu