«Plāns bija jau no sezonas sākuma spēlēt ārzemēs, taču interesantu piedāvājumu nebija un nolēmu palikt dzimtās Liepājas komandā. Gaidīju variantus un sagaidīju. Biju apmierināts, jo Itālijas 2. līga nav slikta līga. Jo īpaši, kā atspēriena punkts pirmajā gadā ārpus Latvijas,» uz pagājušo sezonu atskatās 26 gadus vecais Jurevičus.

«Runāju ar [«Liepājas lauvu» galveno treneri] Agri Galvanovski un viņš teica - ja ir iespēja, tad brauc un apliecini sevi, redzēsi kā ir būt ārzemniekam, kad no tevis prasa rezultātu,» atceras Mareks.

Neesot arī tā, ka 2. līgas komandās toni nosaka trešās šķiras amerikāņi. «Mums bija divi pieredzējuši amerikāņi, kuri nevilka deķi uz savu pusi. Beigās gan paņēma vienu jauno, lai pastiprinātu komandu, taču sanāca gluži pretēji. Viņš sajauca komandas ķīmiju, kolīdz bumba bija pie viņa, tā uzbrukums apstājās...»

Finansiālie nosacījumi ar Liepāju, protams, nav salīdzināmi, un algas esot aptuveni tādas pašas kā Latvijas vadošajos klubos. Tāpat klubs nodrošina dzīvošanu un automašīnu. Arī ar pilsētu pirmajā sezonā Marekam paveicās.

«Verona ir skaista, Romeo un Džuljetas pilsēta. Tagad gan būšu dienvidos un kontrasts būs jūtams, jo tur ir daudz citādāki cilvēki. Ja Verona ir viena no bagātākajām pilsētām, tad Itālijas dienvidos vairāk ir strādnieku pilsētas. Būs jauna pieredze. Taču kopumā man Itālijas kultūra un virtuve patika. Valodu gan vēl neesmu paspējis apgūt,» atzīst Jurevičus.

Piedāvājam arī nelielu video interviju ar Jureviču, kurā viņš stāsta par gados jaunās Latvijas izlases mīnusiem un plusiem.