Pusaudža vecumā cilvēka personības pamati ir jau ielikti, tomēr darbs pie personības attīstības un pilnveidošanās turpinās. Šis periods nav viegls ne bērnam pašam, ne vecākiem. Grumbuļainais un neprognozējamais personības attīstības ceļš pusaudža vecumā prasa no vecākiem pamatīgu devu atbalsta – gan sociāla, gan emocionāla. Un milzīgu devu izpratnes, labestības un pacietības.
Lielākais vecāku izaicinājums šajā periodā ir iemācīties, kā ar cieņu izturēties pret bērna nepieciešamībām, kā ar cieņu sniegt bērnam atbalstu un kā samierināties ar faktu, ka bērns veidojas par no vecākiem atdalītu, neatkarīgu personību, kurai ir savi uzskati, viedoklis vajadzības. Pusaudžu identitātes krīze ir izaicinājums ģimenei, jo lūst tradīcijas, ieradumi.
Bērna pusaudža gados redzami pirmie vecāku darba augļi un arī pirmās nopietnās neveiksmes. Laimīgā kārtā cilvēks pusaudža vecumā vēlreiz iziet cauri personības attīstības galvenajām stadijām, kas vajadzības gadījumā ļauj vēl daudz ko labot.
Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka vecāki jūtas atstumti, nerespektēti, turklāt viņi rīkojas tā, ka šīs jūtas izjūt arī pusaudzis. Tas paātrina bērna separācijas jeb attālināšanās procesu. Vecāku un bērnu starpā nepieciešams atrisināt tādus konfliktus kā kontrole-brīvība, vecāku atbildība-bērna atbildība, mainīgums-stabilitāte, tradicionālas vērtības-jauni jēgas meklējumi u.tml.
Ģimenei nākas pielāgoties, adaptēties noteiktām bērna attīstības procesa stadijām. Svarīgi, ka bērni jau no agras bērnības izjūt šo attieksmi – savu īpatnību respektēšanu – pret sevi un to novēro arī attiecībā uz citiem, proti, kā ģimenes locekļi to dara savstarpējās attiecībās viens pret otru. Īpaši svarīgi tas ir pusaudža vecumā.
Dabīgā veidā katrs ģimenes loceklis reizēm izjūt bēdas, aizvainojumu, sarūgtinājumu, vilšanos, kuras sekas ir tādu jūtu pārdzīvošana kā naids, skaudība un greizsirdība. Šī pieredze ir svarīga personības attīstībā – piedzīvot grūtības, vilšanos, to, ka cerības nepiepildās pilnībā. Tas palielina izturību pret frustrāciju jeb psihisku stāvokli, kas var rasties no tā, ka ceļā uz mērķi parādās reāli vai tikai šķietami šķēršļi. Tomēr arī pārāk daudz naida un vilšanās ir šķērslis personības veselīgai attīstībai.
Apmierināts, laimīgs bērns jūt mīlestību (pret sevi un tādejādi arī tālāk pret vecākiem!) un ar savām naida jūtām tiek galā, jo to salīdzinoši nav tik daudz. Bērns identificējas ar mīlēto vecāku un cenšas tam līdzināties.
To, vai līdzsvars starp naidu un mīlestību būs efektīvs, nosaka arī tas, kādas ir vecāku personības un vecāku savstarpējās attiecības.
Vecāki var izturēties pret bērnu tā, kā pret viņiem izturējās pašu vecāki. Ja tas bijis nepieņemami, var meklēt gluži jaunus vai pat pretējus attiecību veidus. Veids, kādā vecāki izsaka mīlestību viens pret otru un pret bērnu, nosaka ģimenes emocionālo atmosfēru.
Laba emocionāla vide bērna attīstībai ir tad, ja ģimeni kopumā raksturo:
augsta pašvērtība un pašcieņa
skaidra, godīga komunikācija, kontakts ar savām izjūtām
elastīgi, atbilstoši ģimenes likumi un lomas
pastāv sociālās saites
pilnveidošanās un attīstība, ir vērtības un sasniegumi
prasme baudīt un priecāties
Dodot zināšanas par svarīgākajām bērnu veiksmīgas attīstības nepieciešamībām, gribam palīdzēt jums kļūt par brīnišķīgiem un foršiem vecākiem.