Katram ir sava filozofija par dzīvību, cilvēka būtību, sūtību uz šīs pasaules, tomēr lai kāda arī tā būtu, ir skaidrs, ka bērns nav vecāku «īpašums», kas nācis pasaulē, lai apmierinātu citu vajadzības. Vecākiem ir atvēlēta iespēja kādu laika posmu paieties līdzās, kamēr bērns gūst savu pieredzi un patstāvību.
Kā izveidot veselīgas un emocionālas attiecības ar bērnu?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielākā nozīme bērna un vecāku attiecībās ir draudzībai. Tā ir gan savstarpēja cieņa, zināšanas vienam par otru, gan spēja veltīt laiku, nereti atsakoties no savām iegribām, kas katrā no mums mīt kā bērnišķības atlikums. Svarīgi kopt attiecības arī starp bērniem un vecākiem.
Vairāk nekā 100 gadu pasaulē ir zināšanas par bērna attīstības likumsakarībām. Svarīgs ir grūtniecības laiks, varbūt pat laiks pirms grūtniecības, kas ir kā fons bērna ienākšanai pasaulē. Svarīgs ir tik ļoti pieminētais pirmais dzīvības gads, kas ir kā šūpulis drošības sajūtai un spējai uzticēties šai pasaulei. Nozīme ir pirmajam smaidam, māmiņas rokām, taustīšanai un visa izgaršošanai, vērošanai un lallināšani, rāpošanai un staigāšanai, arī pirmajiem patstāvības «mēģinājumiem». Pirmais dzīves gads ir laiks, kad māmiņas un bērna attiecības nosaka, bērns būs veselīgs vai savas psiholoģiskās problēmas risinās slimojot.
Otrajā un trešajā dzīvības gadā atrisinās bērna un mātes atdalīšanās procesi, bērns mācās izprast un izteikt savu gribu. Mazā spītnieka laiks vecākiem ir grūts, īpaši, ja ģimenē ir vairāki bērni ar nelielu gadu starpību. Bieži vien tieši šis ir laiks, kad māmiņai ir jādodas uz darbu un bērns uzsāk bērnudārza gaitas vai mācās veidot attiecības ar auklīti vai kādu citu pieaugušo.
3-6 gadu vecumam raksturīga spēlēšanās, kustīgums, pētīšana, «kāpēcošana», visādas lomu spēles un mācīšanās. Bērns mācās izprast un paust savu iniciatīvu. Šajā laikā bērns pārstāj būt vienkārši bērns, notiek pārtapšana par zēnu vai meiteni, šajā procesā liela loma ir tēvam. Bērns vēro mātes un tēva attiecības un mācās sievietes un vīrieša attiecību modeli.
Nereti vecāki jautā, vai iespējams kaut ko vēl mainīt, ja aiz nezināšanas, trauksmes, noguruma un apjukuma kaut kas iepriekšējos attīstības posmos gājis greizi. Atbilde ir vairāk «jā» nekā «nē», ja problēma tiek apzināta, izprasta un tiek meklēts risinājums, ja daudzu gadu garumā ir sakrājušās radošas idejas, kā veidot veselīgākas attiecības ar savu bērnu.
Attiecību skolas lekcijā, kuras tēma bija «Veselīgas attiecības ar bērnu», dr. Rateniecei tika jautāts par bērna dabisko valodu, proti, spēlēšanos. Vai bērnam ir «jāiedala» vieta, kur viņš drīkst spēlēties? Jāsaprot, ka bērnu rotaļu teritoriju nevajadzētu ierobežot, rotaļas veicina radošumu. Ikvienam ķiparam nepieciešama vide, kurā var brīvi darboties, piemēram, ar smiltīm, māliem, krāsām. Tas bērnu atbrīvo no iekšējās spriedzes un rada spēju droši veidot attiecības turpmākajā dzīvē ar citiem cilvēkiem.
Bet ko darīt pedantiskiem vecākiem, kuri mājās vēlas kārtību? Līdz 12 gadu vecumam bērnam ir jārotaļājas (bērnam jāspēj rotaļāties arī vienatnē). Ir svarīgi, lai bērnam būtu iespēja rotaļāties gan kārtīgi, gan arī nekārtīgi. Nepieciešama vide, kurā var izpausties brīvi un radoši, lai atbrīvotos no iekšējās spriedzes.