Piebildīsim, ka Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz atšķirīgas. Kaut vai tas, ka Latgales vidienē un austrumos pazīstamā piedziedājuma līgo vietā skandē rūto. Vēl tagad esot tādas sētas, kur tas dzirdams. Bet nu pamatu pamatā ir dažas nemainīgas vērtības - pušķošanās, jāņuguns, papardes zieda meklēšana un aplīgošana.

Lielajai kārei Jāņu vakarā pušķot sevi un apkārtni ir gluži praktisks izskaidrojums. Pirmkārt, ap šo laiku daba ir pilnā plaukumā. Otrkārt, mūsu senči zināja to, ko tikai nesen pierādījuši zinātnieki - ka saulgriežu laikā saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc daudzām Eiropas tautām ir ticējumi, ka šajā laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks.

Tomēr vainagos jāpin īstās jāņuzāles, un katrā novadā tās ir savādākas. Vidzemē un Zemgalē ļoti izplatīta ir madara, Kurzemē un Latgalē arī - nārbulis jeb zilgalvīte. Ļaudis gan labāk pazīst vībotni, sarkano āboliņu, buldurjāni vai asinszāli. Vienvārdsakot, visa laba jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, līgo!

Istabas, ēkas, pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie klēts un kūts, kā arī uz jumtiem un vēl citās vietās, izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko sargu pret skauģiem un raganām. Pa grīdu un gultām izbārstīja jāņuzāles un kalmes. To aktīvi dara joprojām. Senos laikos saimnieks pat apstaigāja laukus un apspraudīja tos ar meijām.

Taču atcerieties, ka latvietis var arī pateikt: nekāp manos rudzos! Tas nozīmē, ka, plūcot jāņuzāles jāievēro arī takta izjūta. Dažkārt Jāņu naktī iekoptu puķuzirņu dobi var sajaukt ar savvaļas lauka magonēm.