Beidzot sagaidīto pavasari steidz baudīt visi, arī velobraukšanas entuziasti. No dziļākiem telpu stūriem tiek izstumti velosipēdi, no tiem notraukti ziemas putekļi un tie tiek izvesti pastaigā pa ielām.
Kā vienot divas pretējās frontes – riteņbraucējus un autovadītājus? (23)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēdējos gados velokultūra Latvijā attīstās jo sevišķi intensīvi. Velosipēdistu skaita pieaugums rada arī dinamiskāku ceļa satiksmi un asāk iezīmējas savstarpējas cieņas un saskarsmes kultūras izpratnes trūkums starp autovadītājiem un riteņbraucējiem.
Ceļu satiksmes likums nosaka, ka ceļu satiksmes dalībnieks ir jebkura persona, kas atrodas uz ceļa vai tieši piedalās ceļu satiksmē. Tātad mēs visi. Kājāmgājēji, autovadītāji, sabiedriskā transporta vadītāji, riteņbraucēji. Pat kaimiņu suns, kas izracis bedri zem žoga. Lai arī mērķis visiem viens - veiksmīga nokļūšana izvēlētajā galamērķī bez starpgadījumiem, tomēr uz ceļa mēs itin bieži kļūstam par pretējo fronšu dalībniekiem. Autovadītāji lamā riteņbraucējus. Savukārt kājāmgājēji zākā sabiedriskā transporta vadītājus.
RP «Rīgas Satiksme» preses sekretārs Viktors Zaķis uzskata, ka lielākā problēma meklējama tajā, ka pretējās frontes, ja tā var dēvēt autovadītājus un riteņbraucējus, sevi uzskata par svarīgāku ceļu satiksmes dalībnieku nekā otrs. «Mums katram ir jāatrod sava vieta uz ceļa un jārēķinās, ka tāda pienākas arī citiem,» saka Zaķis. «Mēs nevaram pieprasīt, lai citi būtu pieklājīgi, ja paši tādi neesam. Tāpēc problēmas risinājumam ir jāsāk ar savu pozitīvo piemēru, ar pieklājības izrādīšanu cits citam» viņš turpina.
Pagājušajā vasarā, reaģējot uz daudzajām riteņbraucēju sūdzībām par sabiedriskā transporta vadītāju neiecietīgu attieksmi pret riteņbraucējiem, «Rīgas Satiksme» organizēja kursus sabiedriskā transporta šoferiem, kā attiekties pret riteņbraucējiem.
«Rīgas Satiksme» preses sekretārs uzskata, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā panākt savstarpējas cieņpilnas attiecības starp dažādu transportlīdzekļu vadītājiem, ir sabiedrības informēšanas kampaņas. Ja kādam kādu apstākļu dēļ ir piemirsušies pieklājības standarti un noteikumu ievērošana, tad tas ik pa laikam ir jāatgādina. «Mērķtiecīga sabiedrības informēšana, mācīšana, atgādināšana. Tikai un vienīgi tā var uzlabot attiecības starp dažādo transportlīdzekļu vadītājiem,» ir pārliecināts Zaķis.
Arī Jānis Belecks, kurš SIA «Velokurjers» strādā jau gandrīz piecus gadus, uzskata, ka nepieciešams veikt kādas informatīvas kampaņas, lai autobraucēji neaizmirst, ka velosipēds arī ir satiksmes dalībnieks, turklāt mazāk aizsargāts nekā automašīnas vadītājs.
Velokultūra Latvijā vēl joprojām ir attīstības stadijā un nākotnē tā kļūs vēl populārāka. Velosipēdu skaitīšana, ko pagājušā gada vasarā veica Latvijas Riteņbraucēju apvienība un vortāls «Veloriga», tika organizēta vienlaicīgi uz Vanšu, Akmens, Salu, Dienvidu, Gaisa, Zemitānu un Deglava tilta, kā arī uz veloceliņa Skolas ielā.
Kopumā saskaitīti 1377 uz darbu braucošie riteņbraucēji. Ņemot vērā, ka riteņbraucēji uz darbu brauc arī pa citām ielām, kopīgais uz darbu ar velosipēdu braucošo skaits Rīgā varētu būt vairāki tūkstoši. Visai ievērojams skaits pilntiesīgu ceļu satiksmes dalībnieku, ar kuru ikvienam ir jārēķinās.
Belecks atzīst: «Lai arī mazinās, bet vēl joprojām netrūkst pārgalvīgu autobraucēju. Tomēr jāatzīst, ka daudzi autovadītāji sākuši biežāk izmantot velosipēdus, līdz ar to ir iejutušies velobraucēju ādā un labāk izprot to uzvedību un psiholoģiju». Pieredzējušais riteņbraucējs uzskata, ka pārējie satiksmes dalībnieki sāk pierast pie pieaugušā velosipēdistu skaita un sāk ar tiem vairāk rēķināties.
Abpusējs respekts ir atkarīgs no ieaudzinātās pakļaušanās sabiedrības diktētajiem noteikumiem un tā, vai cilvēks ir atbildīgs ceļu satiksmes dalībnieks – vai ievēro noteikumus, vai pārliecinās par satiksmes drošību vai tomēr interpretē noteikumus pa savam prātam.
Ilggadējs instruktors Dainis Ellers atgādina: «Braucot pa veloceliņu, kur tas šķērso brauktuvi, pat, ja tas iezīmēts ar sarkanu krāsu, jāatceras, ka riteņbraucējiem nav priekšroka šķērsot brauktuvi, kā daži labi ir iedomājušies». Eksperts riteņbraucējiem iesaka pārliecināties par savu redzamību, jo tā ir lielākā problēma gan pašiem riteņbraucējiem, gan autovadītājiem: «Esiet droši, ka esat saredzami! Aprīkojies savus braucamos ar mirgojošām signālugunīm un atstarotājiem, pretējā gadījumā dienas tumšajā laikā būsiet «neredzami». Īpašai drošībai signālugunis ieslēdziet ne tikai sliktas redzamības apstākļos, bet arī, piemēram, intensīvas satiksmes apstākļos.»
Tāpat Ellers atzīmē, ka patstāvīgi atrodoties ceļu satiksmē ar velosipēdu jābrauc pēc iespējas tuvāk brauktuves vai braukšanas joslas labajai malai, jo nereti novērots, ka riteņbraucēji pārdroši brauc pa ceļa vidu.
Pieredzējušais instruktors atgādina, ka jebkura manevra gadījumā ar rokas žestu laicīgi jāpabrīdina citi satiksmes dalībnieki par plānoto manevru. Pretējā gadījumā automašīnas vadītājs nevar zināt, ko riteņbraucējs ir paredzējis darīt.
Savukārt autovadītājiem ieteicams ieturēt drošu intervālu no velosipēda, jo automašīnas rada vēja plūsmu, kas pie neliela intervāla var radīt grūtības novaldīt velosipēdu. Lieti noderēs arī instruktora atgādinājums - pirms nogriešanās pa labi, arī tad, ja ieņemts labais malējais stāvoklis, ieskatīties labajā ārpus salona spogulī un pārliecināties, ka aiz jums nav velosipēdists, kas, piemēram, gatavojas braukt taisni. Pieredze rāda, ka šoferi itin bieži piemirst to izdarīt un rodas avārijas situācijas.
Eksperti ir vienisprātis, ka abām pusēm, protams, ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi, bet tai pat laikā ir jāpiemīt tolerancei, spējai iejusties otra ādā. «Tik bieži ir dzirdēts un runāts par to, ka atkal jau kāds auto vadītājs, tostarp sabiedriskā transporta šoferis, ir «nostūmis» no ceļa riteņbraucēju. Jā, tam var piekrist, ir gadījumi, kad tā arī notiek. Taču tai pat laikā es gribētu aicināt riteņbraucējus iejusties sabiedriskā transporta vadītāja vietā. Ja mēs to varētu atļaut, tad labprāt aicinātu riteņbraucējus piesēsties pie milzīgā autobusa stūres, lai pārliecinātos, kā tad ir vadīt šādu tik grūti manevrējamu transportlīdzekli. Un iespējams, tad līdzi nāktu saprašana, ka tā šķietamā «nostumšana» no ceļa patiesībā tāda nemaz nav. Jo diemžēl riteņbraucējs ir grūti pamanāms, īpaši jau lielo auto vadītājiem, » pārliecināts ir Zaķis.
Autovadītājiem savukārt jāatceras, riteņbraucēju drošību uz ceļa ietekmē arī infrastruktūras nesakārtotība. «Maz veloceliņu, zema ceļu kvalitāte, nekvalitatīvas un nedrošas velonovietnes. Būtu nepieciešams uz vienvirziena ielām iezīmēt velo joslas un nolīdzināt apmales krustojumos uz ietvēm,» uzskaita Belecks.
Tam piekrīt arī Zaķis: «Vēl daudz darba darāma. Noteikti mēs stipri vien mazāk runātu par šoferu un riteņbraucēju konfliktiem uz ceļa, ja katram tiktu nodrošināta sava vieta uz ceļa – tātad atsevišķi ierīkoti veloceliņi, kuru pašlaik ir daudz par maz esošajam riteņbraucēju skaitam. Tāpat nepieciešams nodrošināt velonovietnes, uzlabot esošo veloceliņu stāvokli, nodalīt atsevišķi gājēju ietvi un veloceliņus. Tad arī katram būtu sava vieta uz ceļa un nebūtu iemesla strīdiem.»